Domājot par šo jautājumu, man nāk prātā kāds pastāsts par kādu vīru, kurš nonāk debesīs, un eņģelis ved viņu uz viņam paredzēto mājvietu. Viņi iet garām kādām durvīm un šis vīrs jautā: “Kas ir aiz tām durvīm?”. Eņģelis paver durvis, un tur redzami priecīgi cilvēki, kuri spēlē mūziku un dzied slavas dziesmas. Eņģelis saka: “Te mums mitinās baptisti”. Tad, dodoties tālāk, atkal ir kādas durvis, kuras paverot var redzēt ļaudis, kuri iegrimuši lūgšanās, kuras pavada koru sadziedāšanās. “Te savukārt mums mitinās pareizticīgie,” komentē eņģelis. Bet pirms nākamajām durvīm eņģelis iečukst vīram ausī: “Šīm durvīm mēs paiesim garām klusām”. Kad viņi jau pagājuši garām, vīrs neizpratnē jautā: “Kādēļ mēs tā lavījāmies garām?” Eņģelis atbild: “Aiz tām durvīm mitinās luterāņi, kuri domā, ka šeit ir vienīgie.”

Protams, šo stāstu katra konfesijā stāsta dažādi – aiz pēdējām durvīm izmitinot savas konfesijas pārstāvjus. Bet šis stāsts atspoguļo to, kā dažreiz mēs tiekam kārdināti domāt. Domāt, ka mēs esam vienīgie pareizie, nu labi, ja ne gluži vienīgie, tad vismaz esam vispareizākie. Un šādai domāšanai labu augsni dod tas, ka identitāte bieži tiek saprasta tikai vienā līmenī, vai arī kā pretnostatījums citu identitātēm. Tomēr mūsu partnerbaznīcas Misūri Sinodes teologs Arturs Karls Pīpkorns (1907 – 1973) ir teicis: “Mēs vispirms esam katoliski¹ kristieši, pēc tam rietumu kristieši un, treškārt, luteriski kristieši.” Šāds skatījums ļauj mums ieraudzīt, ka mūsu luteriskā baznīca nesākās 16. gs, kad notika reformācija, pat ne 1024. gadā, kad baznīca sašķēlās Austrumu un Rietumu baznīcās, bet gan mūsu baznīca sākās Vasarsvētkos, kad Svētais Gars nāca pār apustuļiem. Un tieši par šo Vasarsvētkos dibināto baznīcu runā Kartāgas bīskaps Kipriāns (miris 258. g.) sakot: „Ārpus baznīcas nav pestīšanas.” Ar to viņš nedomāja, ka formāli piederot baznīcai, bet neticot, cilvēks varētu iemantot pestīšanu. Ar to viņš pasvītro apustuļa Pāvila vēstulēs izteikto domu, ka baznīca ir Kristus miesa, un, tā kā ārpus Kristus nav iespējama pestīšana, tāpat arī ārpus baznīcas tā nav iespējama. Tādēļ pirmā atbilde uz jautājumu: “Kādēļ ir vērts būt luterānim?” ir: “Tādēļ, ka esot luteriskās baznīcas loceklis, es esmu Kristus baznīcas loceklis, jeb, kā mēs ticības apliecībā sakām, vienas svētas kristīgas baznīcas loceklis”.

Bet, ja jautājumu pārfrāzē: “Kādēļ ir vērts būt TIEŠI luterānim?”, tad būtu jāpievērš uzmanība tam, kas notika 16. gs. reformācijā. Toreiz Romas baznīcas izpratne par ticību bija vairāk saistīta ar piekrišanu baznīcas mācībai, ne tik daudz ar paļāvību uz Dievu. Savukārt reformācijas tēvi ticības izpratnē lika lielāku uzsvaru paļāvībai uz Dievu, protams, neatmetot piekrišanu baznīcas mācībai. Un šī uzsvara maiņa izmainīja ļoti daudz ko. Jo, mainot šo uzsvaru, mainās arī izpratne, kādēļ es kaut ko daru un dzīvoju. Ja pirms tam es lūdzos, gavēju, gāju uz grēksūdzi, veicu žēlastības un citus darbus, jo es piekritu baznīcas mācībai un es cerēju caur to nopelnīt pestīšanu, tad pēc reformācijas es lūdzos, gavēju un eju uz grēksūdzi, veicu žēlastības un citus darbus, jo es piekrītu baznīcas mācībai, bet es vairs neceru nopelnīt ar to pestīšanu, bet gan cenšos izdzīvot Dieva dāvāto pestīšanu. Un pazīstot Dieva mīlestību, es cīnos sevī ar veco cilvēku, kas cenšas nostāties starp mani un Dievu. Šis uzsvars uz ticību kā sirds paļāvību uz Dievu un vienlaikus arī nopietnu attieksmi pret baznīcas mācību ir mūsu baznīcas nozīmīgākais dārgums, kādēļ ir arī vērts būt luterānim.

Kārlis Irbe