|
Sekošana aicinājumam
Kādēļ tu izvēlējies kļūt par mācītāju?
Manuprāt, šis ceļš iesākās, kad draudzes mācītājs Guntars (bijušais Dubultu ev.lut. draudzes mācītājs Guntars Dimants – red.) mani lēnām virzīja uz kalpošanu ar jauniešiem. Kad mēs, jaunieši, sākām sanākt kopā, es diezgan ātri sapratu, ka es neko daudz nezinu, nedz teoloģiski, nedz praktiski, un es vērsos pie Guntara, lai lūgtu viņam padomu, savukārt, viņš man ieteica mācīties Lutera akadēmijas draudžu darbinieku nodaļā. Es šo ieteikumu apsvēru un izlēmu, ka ir jāpamēģina. Rudenī arī iestājos.
Mācoties akadēmijā, es sapratu, ka mani tiešām saista teoloģija, un, pateicoties rektora Veinriha lekcijām, es sāku arī vairāk iemīlēt Kristus dibināto Baznīcu. Drīz vien man kļuva pilnīgi skaidrs, ka es vēlos savu dzīvi lielākā vai mazākā mērā saistīt ar kalpošanu Baznīcā. Nenoliegšu, ka līdz ar to radās domas arī par mācītāja kalpošanu, bet es tās apslāpēju, jo biju nolēmis pabeigt draudžu darbiniekus un tikai tad apsvērt šādu iespēju. Savukārt, kādā no savām lekcijām doktors Guntis Kalme teica, ka luteriskā mācība māca, ka mācītāja amata aicinājumam ir jābūt divejādam – iekšējam un ārējam. To izdzirdot es nopriecājos, jo neviens mani nebija aicinājis un es varēju mierīgi turpināt savas studijas, daudz nelauzot galvu par to, vai šis ir Dieva aicinājums, vai arī tikai paša iedomas. Bet Dievs bija lēmis savādāk -, jau pirmajam mācību gadam beidzoties, es devos uz rektorātu, lai uzzinātu savas atzīmes, un akadēmijas lietvede, Velga, man uzdeva tiešu jautājumu: “Vai tu neesi domājis par studēšanu pastorālajā nodaļā?” Tajā brīdī es sajutos kā pieķerts, jo nevienam par savām pārdomām nebiju stāstījis, un kad atbildēju, ka es varētu par to padomāt, viņa mani taisnā ceļā aizveda pie rektora Veinriha, kurš man teica: “Ja vien tu vēlies nākt un studēt, tad mēs tevi labprāt ņemsim.” Un tā vasaras laikā es to pārdomāju un izlēmu, ka es tiešām vēlos iet šo ceļu, un rudenī iestājos pastorālajā nodaļā. Mācībām ritot, šī izvēle nostiprinās, un pats labākais, ka pamazām arī izzūd pārliecība par sevi vai kādām savām īpašām spējam, bet nostiprinās pārliecība par Dieva uzticamību, kā arī apustulis Pāvils raksta: “Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.”
Kāda ir tava iepriekšējā kalpošanas pieredze?
Pamatā mana kalpošana Dubultu draudzē bija saistīta ar jauniešiem un pērmindera pienākumiem. Bet vēl pirms studijām pastorālajā nodaļā, bija iespēja kādu brīdi izmēģināt roku draudzes Alfa kursa koordinēšanā, kas ļāva iegūt labāku kopskatu par pašu kursu, kā arī vēlāk gūtā pieredze ļoti noderēja, kad pirms gada bija jāpalīdz organizēt Alfa kursu Slokas draudzē.
Pastāsti par savu ceļu līdz Jēzus draudzei!
Tas, ka es esmu šeit, ir ļoti negaidīts pavērsiens. Jo gada sākumā es iesniedzu pieteikumu evaņģēlista eksāmenam, domājot par Slokas draudzi, jo viņi mani aicināja kalpot pie viņiem. Tobrīd Slokā jau kādu ilgāku laiku nebija mācītājs, un viņi izlēma aicināt mani, lai es pildītu mācītāja pienākumus. Bet, kad pienāca evaņģēlista eksāmens, Slokas draudze laimīgā kārtā bija uzrunājusi mācītāju Aivaru Gusevu, kurš arī atsaucās un piekrita nākt tur kalpot pastāvīgi. Tā nu uz evaņģēlista eksāmenu devos nezinot, kur mani varētu sūtīt vai aicināt citur. Bet, kad mēs, kandidāti un komisija, bijām pirms eksāmena sākuma sapulcējušies, lai iedzertu tēju un kafiju, pie manis pienāca arhibīskaps un pieveda mani pie mācītāja Erberta, lai mūs sapazīstinātu. Erberts uzreiz jautāja, vai es esmu kalpojis ar jauniešiem, un teica, ka labprāt ar mani tiktos, lai pārrunātu kalpošanas iespējas Jēzus draudzē. Tā pēc kāda neilga laika mēs tikāmies ar Erbertu, tad vēlāk arī ar draudzes valdi, un tad jau drīz vien Erberts man zvanīja, lai paziņotu, ka viņi ir izlēmuši mani aicināt. Tas viss notika tik ātri un negaidīti, ka tikai tagad sāku apjaust, ka es jau esmu šeit kalpošanā.Un esmu Dievam par to ļoti pateicīgs, ka Viņš mani atvedis tieši uz Jēzus draudzi.
Lūdzu, dalies savos pirmajos iespaidos par Jēzus draudzi!
Domājot par iespaidiem, man gribētos Jēzus draudzi salīdzināt ar lielu skudru pūzni. Jo arī skudru pūznis no ārpuses liekas tāds kluss un mierīgs. Jā, varbūt kāds novērtē tā lielumu, bet, kad pienāk tuvāk, tad var ievērot arī to, ka no tā iziet un ieiet daudz skudras, un pavisam uzmanīgs vērotājs var ieraudzīt, ka iekšā pūznī notiek nepārtraukta rosīšanās un darbošanās. Līdzīgi arī Jēzus draudze ir vienkārša lielpilsētas draudze, cilvēki pulcējas dievkalpojumos, bet, iepazīstot to tuvāk, rodas sajūta, ka tu atrodies skudru pūznī, kurā liela daļa draudzes locekļu tiešām aktīvi un patstāvīgi darbojas draudzes celšanā un kalpošanā savam tuvākajam. Pie pirmajiem iespaidiem varu minēt arī nometni, kur mums ar sievu ļoti patika, kā arī mūsu vecākai meitiņai (spriežot pēc vārdiem, ko viņa pēc tam ilgi atkārtoja, batuts un iespēja spēlēt bumbu ar tik daudziem bērniem ir bijuši visspilgtākie piedzīvojumi :) ). Varēja just, ka pēc nometnes viņa ir kļuvusi vēl patstāvīgāka un drošāka, kā arī šo to no citiem bērniem iemācījusies.
Ko tu redzi kā savu galveno izaicinājumu turpmākajā kalpošanā?
Ja jautā tieši par Jēzus draudzi, tad šobrīd galvenais izaicinājums ir ieaugt šajā draudzē, jo kā jau minēju, esmu novērojis, ka šeit kalpotāji ir ļoti aktīvi un patstāvīgi, kas mani ļoti iepriecina, jo es šeit varu daudz mācīties, bet vienlaikus arī saprast un atrast to veidu, kā Dievs vēlas lietot mani. Bet ja jautā par kalpošanu ilgtermiņā, tad šobrīd izaicinājums ir iemācīties dziedāt.
CV
Dzimis Jūrmalā, 1983.gada 30. maijā
Pirms Jēzus draudzes bijis Dubultu draudzē
Bakalaura grāds Datorzinātnēs
Šobrīd mācās Lutera akadēmijas pastorālās nodaļas 4. kursā
Precējies; sieva - Vineta, divas meitas - Anna Rebeka un Sāra
Ar Kārli Irbi un Haraldu Bieti sarunājās Iveta Radiņa – Liepkaula un Kārlis Liepkauls - Radiņš
|
