Kopš tiku ievests evaņģēlista amatā 11.02.2010., man ir bijusi lieliska iespēja kalpot Jēzus draudzē. Kaut arī jau iepriekš, būdams pērminderis, biju visai aktīvi iesaistījies draudzes dzīvē, gan palīdzot mācītājam dievkalpojumos, gan lasot lekcijas un vadot mazās grupiņas Alfa kursā, gan arī citās kalpošanas jomās, tomēr šajā laikā daudz ko nācās pieredzēt no jauna - pirmo reizi dievkalpojumā sacīju sprediķi, pirmo reizi vadīju dievkalpojumu patstāvīgi gan baznīcā, gan pansionātā, pirmo reizi kādu kristīju, pirmo reizi izvadīju, pirmo reizi vadīju iesvētes mācības nodarbības, kā arī piedalījos draudzes padomes un valdes darbā. Un tas viss dāvāja jaunus uzdevumus un iespējas, vienlaikus arī jaunu atbildību un pieredzi, bet aizvien arī nemainīgu paļāvību uz Dieva žēlastību un lūgšanu, lai viņš mani arī turpmāk varētu lietot kā instrumentu Savas valstības celšanai.

Visā šai laikā daudz pilnīgāk nekā iepriekš varēju iepazīt Jēzus draudzes dzīvi, dažādās tās kalpošanas nozares, iepazīt daudz labāk neskaitāmos cilvēkus, kuri ar prieku tajās iesaistās, kā arī piedzīvot nesavtīgu, sirsnīgu mīlestību, esot pastāvīgā un ciešā sadraudzībā ar brāļiem un māsām. Īpašu paldies vēlos sacīt arī mācītājam Erbertam par aizvien man sniegto iedrošinājumu, atbalstu un izrādīto uzticību.

Šī gada 20. augustā saņēmu ordināciju, un tagad esmu aicināts kalpot Pļaviņu sv. Pētera draudzes un Gostiņu draudzes mācītāja amatā. Tā nebija mana izvēle, ne arī kāds rīkojums no augšas, t.i., LELB vadības, jo mūsu baznīcā lēmumu par to, kuru mācītāju (ne)aicināt kalpošanā, pieņem draudzes padome.

Daudz ko no kalpošanas laikā Jēzus draudzē pieredzētā varēšu pielietot arī turpmāk, taču ir arī kādas lietas, no kurām jāmēģina uzmanīties un izvairīties.

Visvienkāršāk tās būtu apkopot, izmantojot mums visiem labi zināmo līdzību par Martu un Mariju (Lk.10:38-42). Jēzus draudzē bieži esmu ievērojis, ka uzsvars tiek likts vispirms uz to, ko mums jādara, ka atrast savu vietu draudzē nozīmē noteikti censties uzņemties tajā kādu pienākumu, ka aizvien ir aktuāls jautājums - ko mēs cilvēkiem, kuri vēlētos ienākt draudzē, varam piedāvāt šeit darīt? Tā vietā, lai uzsvērtu, ka mūsu galvenais pienākums un vieta draudzē ir piedalīšanās dievkalpojumā, lai kā Marija „tikai” sēdētu pie Jēzus kājām un klausītos Viņa vārdos, izvēloties labo daļu, kas nekad netiks atņemta. Ka mēs šeit nākam, pirmkārt, nevis lai kaut ko darītu (kā interešu klubā jeb biedrībā), bet Vārdā un Sakramentos saņemtu to, ko Jēzus mūsu dēļ ir darījis, dara, un ir apsolījis darīt!

Savukārt, mūsu kalpošana Dievam ir iespējama jebkurā vietā un aicinājumā, kādu katrs esam saņēmuši, un ne obligāti draudzē, ka saskaņā ar Bībeli pat draudzes mācītāja jeb priekšnieka amats nav kāda nozīmīgāka kalpošana Dievam, kā, piemēram, veikala apkopēja vai bankas vadītāja darbs, un nebūt ne visiem ir kaut ko jādara tieši draudzē! M.Luters ir teicis: „Patiesi kalpot Dievam – tas nozīmē, ka ikviens paliek pie sava aicinājuma, lai cik necils tas būtu, visupirms baznīcā klausās Dieva vārdu un tad – arī valdības, kungu un vecāku teiktos vārdus, paklausīdams arī tiem. Tā ir īsta kalpošana Dievam.”

Ir brīnišķīgi, ja mums ir lieli plāni un augsti mērķi, ja vēlamies, lai aizvien vairāk cilvēku iepazītu Jēzu un tiktu glābti, bet ir labi, ja neaizmirstam, ko apustulis Pāvils mums atgādina Rom.12:2 : „Netopiet šai pasaulei līdzīgi”, burtiski tulkojot, neshēmojiet, neveidojiet shēmas līdzīgi šim laikam! Mums, kristīgajai draudzei, nav jālokās līdzi visiem lokāliem un globāliem laikmetīgajiem vējiem, kur ar šīs pasaules gudrību un metodēm tiekam skaļi un uzstājīgi aicināti rīkoties arī, lai veicinātu draudzes pieaugumu un pilnveidotu kalpošanu. Draudze nav sabiedriska organizācija vai biznesa struktūra, Kristus to veido un audzē vienīgi caur skaidru, šķīstu Vārda sludināšanu un Sakramentu izdalīšanu, kā to atklāj luteriskās ticības apliecības! Tāpēc ir tik svarīgi, ka aizvien droši un stingri stāvam uz mūsu ticības stingrā un negrozāmā pamata. Lai nav tā, it kā mēs domātu un runātu, kā krāsot kādas mājas sienas vai griestus, vai mainīt durvju rokturus, bet tai pat laikā neievērotu, ka tās pamati jau varbūt ir pavisam sašķobījušies un saplaisājuši, un viss nams draud drīzumā sabrukt!

Tāpēc būtu muļķīgi aicināt kādu cilvēku Baznīcā, sakot - tava ikdienas dzīve izmainīsies, tu kļūsi labāks cilvēks. Daudzi tad varētu teikt - paldies, man to nevajag! Un viņiem bieži būtu taisnība, jo arī pasaulē nebūt visi nav kādi izvirtuši cilvēki, daudzi neticīgie bieži vien ir morāli daudz pilnīgāki par lielu daļu no mums, kristiešiem, lai kā mēs necenstos vienmēr būt „labi” un „pareizi”. Atšķirība gan ir tā, ka bez Kristus ar visu savu morāli pilnīgo dzīvi cilvēki dodas uz elli, uz pazušanu. Jo, kaut arī pasaulē ar pieejami daudzi un dažādi personības pilnveidošanas kursi un pasākumi, līderisma akadēmijas utml., un arī cieša saliedētība un draudzība starp cilvēkiem, piemēram, dažādos interešu klubos ir īpaši izteikta, jo tur tiešam pulcējas tikai vienādi domājošie, tomēr nekur citur nav iespējams saņemt to, ko piedāvā Kristīgā Baznīca - grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību!

Mūžīgā dzīvība - tas ir ļoti praktisks mērķis, kā dēļ pastāv draudze, un kā dēļ arī mēs tai piederam, jo tā ir vienīgā lieta, kuru mums, ja vien paliekam uzticīgi Dieva apsolījumiem līdz galam, neviens un nekad nevarēs atņemt! Lai Dievs svētī, ka to aizvien atceras, pie tā ticībā stipri turas, un uz to aicina citus arī Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze!

Haralds Biete

Foto: Ēvalds Bērziņš