Šī „atslēdziņa pārvērtībām” katram ir citāda, bet tomēr pāri visam ir Dieva vadība. Šoreiz dalīties pārdomās par savu pieredzi, kā Dievs vada, un atgriešanos draudzē aicināju dalīties draudzes brāli Ģedertu Jirgensenu.

Pašā sākumā Dievu nepazinu. Mana „zelta atslēga” ticībai ir Agita (sieva). Viņa bija tā, kas pieveda pie durvīm, un es kā bērns skraidu te iekšā, te ārā. Dzīvojot, tā teikt, pa Dieva istabu, esmu no tās arī diezgan tālu izgājis laukā. Daudz ko redzējis, daudz ko izjutis, un daudz licis citiem just. Nu jau esmu atgriezies, bet ir vēl jānotīrās, jo tāpat kā mazi bērni iziet ārā un nosmērējas, pirms nākt viesistabā, ir jānomazgājas. Ar dubļainām rokām un kājām tā nevar.

Laikā, kad biju prom no draudzes, man pietrūka nometnes, tur visi savējie – Igors, Aivars. Protams, katrs esam apauguši ar ģimenēm un bērniem, bet tā kopā būšanas sajūta, tā vienotā vadība, kas nāk no Dieva. Nometnē dzīvojot, bija sajūta, ka tā kaut kad jau bijis, kaut ko tādu jau emu jutis – pazīstamas smaržas, izjūta, trokšņi, viss kaut kur pazīstams un mīļš. Es sapratu, ka nav vairs ko ākstīties, es atkal gribu To atrast. Nometnē aizgāju uz interešu grupu „Zelta atslēdziņa pārvērtībām”, bet ne jau par Buratino es domāju tanī mirklī. Sapratu, ka būs jāmeklē, un man taču kaut ko vajadzēja atrast. Domāju, ka tur būs tādi paši cilvēki kā es, kuri grib ko atrast, bet nevar. Tā kā grābstās – liek atslēgu vienā slēdzenē, otrā, trešajā, bet nekas nesanāk. Uz attiecīgo slēdzeni nepieciešama konkrēta atslēga. Mēs visi bijām aizgājuši, jo bijām vadīti uz turieni, tie, kam tas bija nepieciešams. Tā bija Dieva vadība, kas mani varēja aizvilkt uz turieni. Cilvēka dvēsele jau grib piedzīvot visu to kopību, kas ir Svētajā Garā. Nometnē ir tik daudz cilvēku, bet viņi dzīvo uz vienas nots. Mēs esam tik dažādi, bet vienā ticībā, un viss notiek uz priekšu.

Ticības lietas ir jākopj tāpat kā dārzs. Nevar tā – es esmu divas reizes izlasījis Bībeli, un viss. Tā lieta ir jākopj, jo nav ilgi jāgaida, ka var norauties, ka maz neliekas. Man tieši tā bija, šķita , ka viss ir ļoti labi, viss štokos, viss notiek, un es pat nesapratu, kurā mirklī es esmu aizgājis projām. Tas notiek vienā momentā. Tad tikai atver acis paskaties, un viss ir galīgi sabrucis, viss slikti, un jāmeklē ceļi atpakaļ. Es to esmu izjutis pilnā mērā un zinu, ka Dievs vada, lai arī kāds es esmu. Es zinu, kāds esmu, un daudzi cilvēki par mani domā atšķirīgi, bet Dievs ir nemainīgs gan tad, kad man ir slikti, gan tad, kad labi. Kas mums dzīvību var dot, kas atņemt? Kas mums ticību var dot? Vienīgi Dievs. Vienīgi ticību mēs paši varam pazaudēt.

Es gaidīju, kad sāksies Alfa kurss. Protams, ir svētdienas dievkalpojumi, kā tam jābūt, bet ir arī vērtības ārpus tā. Tāpat ir ar ticības lietām, jo ātri var pazaudēt spēku tāpat kā sportā. Ja es mēnešus divus nosēžu neko nedarot, nezinu, vai varētu sasniegt labu rezultātu. Tiku līdz Alfa kursam, sākumā gan šķita, - ko tur darīšu?, jo drusku deguns bija gaisā. Es taču par Dievu visu zinu, un no Bībeles arī kaut ko zinu. Man tas nav vajadzīgs, bet manī Kāds runāja. Alfa kursā priekš sevis sapratu kādas lietas. Visi meklē kādu, uz ko paļauties, un ja tu runā par to, ka Dievs ir, visi uz tevi skatās. Es jau esmu sapratis, ka ticība ir pavisam individuāla lieta, pat intīmāka lieta kā vīra un sievas attiecības. Es gribu dzīvot tā, ka nevajag skaļi evanģelizēt, bet cilvēki paši nāk klāt un prasa – klausies, kā tev tas izdodas? Tas tev dzīvē noticis, un tas. Un tad es varu pateikt, kāpēc man izdodas, – tāpēc, ka Dievs stāv klāt. Tagad eju uz Alfa kursu un gribu nostāties tanī pašā vietā, kur biju pirms pazušanas. Es zinu, ka Dievs ņem atpakaļ, bet cilvēcīgi atgriezties ir smagi. Dieva vadība ir nepārtraukti, bet šķiet, - kādēļ man iet pa šo ceļu, kāpēc nevarētu pa kādu citu, kas man šķiet labāks. Dievs jau atļauj iet, bet ir sajūta, tāpat kā automašīnā navigācijas sistēma, kad novirzies no noteiktā maršruta, signalizē un liek griezties atpakaļ. Dievs jau atļauj darīt, ko gribi, ne tādā izpratnē, ka ir pilnīga visatļautība, Dievs parāda kādas lietas nedrīkst darīt, bet mums pašiem ir jāmeklē atbildes. Dievs turpmākajai dzīvei sagatavo, liekot mūs kādos konkrētos notikumos, bet Viņš visu laiku ir blakus.