Sēžu ar savu draugu pie degoša kamīna. Viņš jautā:

“Kādēļ īsteni Ziemassvētkos dedzina eglīti, un ne priedi vai kadiķi, arī šie koki taču saglabā savu zaļumu?”

“Vai tu tiešām to nezini? Paskaties tikai, egles galotnē katrs zars izveido krustu. Egle ir Kristus koks, tas nes viņa likteni. Krusts saista debesis un zemi, visu dzīvo radību, arī kokus. Jēzum jau piedzimstot bijis lemts krusts, eglei tas ieaug debesīs. Atbrīvots krusts. Krusts bez pienaglota Cilvēka Dēla. Kas dzīvo eglei līdzīgu dzīvi, ar saknēm cieši turas zemē vai šaurā klinšu spraugā, savos zaros dod mājvietu nogurušiem putniem, klausās pasaules vējos, tiecas pretī saulei un nedz vienpatības kailsalā, nedz izmisuma sniegputenī nebeidz augt un slavēt dzīvību, - tas Kristu noņem no krusta.

Krucifiksi ceļmalās nomāc, bet egles ar saknēm zemē ar krustu zaru galos rāda ceļu uz prieka debesīm. Tādēļ mēs dedzinām eglīti un nevis kadiķi vai priedi. Ka cilvēki vairāk pieķērušies krustā sistā tēlam nekā smaidīgajam Jēzus bērniņam, vairāk nekā pestītājam, kas dziedināja Jaira meitiņu un vairoja prieku Kanas kāzās, ūdeni pārvēršot prieka vīnā, liecina, cik maz vēl cilvēce sapratusi Kristus mācību. Saviem mācekļiem viņš teica, ka sāpes vērtīsies priekā un viņa māceklis ir tas, kas vairo prieku zemes virsū.”

Zenta Mauriņa

Upsalā, 1950.gada Ziemassvētkos