Ko mēs kristīgajā draudzē saprotam ar vārdu „slavēšana”, kāda ir tās nozīme draudzes ikdienas dzīves ritumā un dievkalpojumos?

Slavēšana ir pateicības, pielūgsmes un prieka izteikšana par Kristu un visu to, ko ar Viņu esam saņēmuši. Patiesa slavēšana piedzimst, piedzīvojot Kristu un Viņa sniegtās dāvanas. Ļoti uzskatāmi to ieraugām Jēzus mātes Marijas sacītajos vārdos: „ Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars Gavilē par Dievu, manu Pestītāju...”

(Lk. 1:46-47) Slavēšana ir kaut kas tāds, kas vispirms norisinās mūsu sirdīs: „ Topiet Gara pilni, ... slavēdami To Kungu savās sirdīs.” (Ef. 5:18-19) Tas nozīmē - ne vienmēr nepieciešami vārdi, lai slavētu Dievu. Bet, visticamāk, slava un pielūgsme izpaudīsies arī vārdos: „ Jo no sirds pilnības mute runā...” (Mt. 12:34) Dievu slavēt mēs varam, lai  kur arī atrastos. Dievkalpojumā mēs slavējam Dievu lūgšanās, dziesmās, liturģijā. Ieskatieties uzmanīgi mūsu baznīcas dievkalpojumu kārtībās un jūs atklāsiet, ka tur ir ļoti daudz tekstu, ar kuriem Dievs tiek slavēts. Ja izdzīvojam liturģiju ar sirdi, tā dāvina mums aizraujošu sarunu ar Dievu. Tas, ko parasti sauc par slavēšanu, proti, kur kāds vai kādi vada pārējos pielūgsmes un slavēšanas dziesmu dziedāšanā, ir tikai viens no Dieva slavēšanas veidiem.

Vēlreiz gribu akcentēt - patiesa slavēšana nāk no pieredzes, sastopoties ar Dieva mīlestību. Gluži tā, kā tas bija ar eņģeļiem, kad viņi slavēja Dievu par Kristus piedzimšanu: „ Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!”

Mācītājs Erberts Bikše