Kad rakstu šīs rindas, vēl nav sācies jaunais Alfa kurss, bet veiksmīgi noslēdzies iepriekšējais. Šoreiz ne par pašu Alfa kursa norisi, jo pats tajā nepiedalījos - ne komandā, ne arī kā dalībnieks. Pāris reizes gan sanāca piedalīties ar ēdiena gatavošanu, bet pārsvarā ir tā, ka esmu notikumu vērotājs no malas.

Daudzi droši vien ir dzirdējuši, ka uz Alfa kursu tika uzaicināti futbola līgas spēlētāji. Viņiem bija savs noteikums, kuru izpildot, varēs piedalīties futbola spēlēs -  šis noteikums bija apmeklēt vismaz pirmās trīs nodarbības.
Viņi bija cilvēki no pasaules, kurā iepriekš nebija nācies saskarties ar kristietības jautājumiem personīgi. Šis uzaicinājums viņiem nāca kā obligāta prasība, ne pašu brīvprātīgi pieņemts lēmums. Kopā viņi bija ap četriem desmitiem. Alfa kursu beidza tikai četri, par kuriem pateicība Dievam.

Ieraugot šos futbolistus pirmo reizi, varētu šķist, ka nekas labs jau tur iznākt nevar - viņi taču atnāca uz baznīcu tikai piespiedu kārtā. Tomēr Dievam visas lietas iespējamas.

Svētdienā pēc viņu iesvētībām sanāca iepazīties tuvāk un izrādās - tik jauki un atvērti cilvēki. Tajā pašā svētdienā iznāca piedalīties draudzes diakonijas organizētajā sadraudzības pasākumā dievnamā, kurš notiek katru nedēļu, un arī jaunie draudzes brāļi bija tur nokļuvuši. Paldies draudzes māsām, kuras viņus uzaicināja un dalījās savā ticības pieredzē daudzu desmitu gadu garumā un iedrošināja darboties draudzē un nepazaudēt savu piederību. Tā tik tiešām bija laba pieredze un pierādījums tam, ka vecākā gada gājuma draudzes locekļi var būt īpašs stiprinājums jaunajiem. Svētīgs bija arī pasākums, kur sadraudzībā tika ceptas pankūkas un spēlētas galda spēles, kas izvērtās, manuprāt, par labu liecību, piedzīvojot jautrību un sadraudzību.

Puiši gatavi iesaistīties un iesaistās draudzes aktivitātēs, kas ir visnotaļ apsveicami un ir prieks, ka Dievs uzrunājis jauniešu sirdis. Ir svarīgi lūgt, lai Dievs pie iesvētītajiem draudzes locekļiem darbotos arī turpmāk un jaunie draudzes brāļi un māsas atrod savu vietu draudzē.

Būtu jauki, ja draudze vairāk atbalstītu tos, kuri paši par sevi draudzē vēl pastāvēt nevar. Ir ļoti svarīgi katram, kam dots talants un aicinājums, ne tikai kādās draudzes aktivitātēs, bet arī ārpus tām stiprināt tos, kuriem tas visvairāk nepieciešams, lai nesanāktu, ka draudzē ienāk jauni brāļi un māsas, kuri tikpat ātri arī pazūd, neatraduši savu vietu tajā.

Stiprināsim viens otru!  Īpaši tos, kuri ir ticības ceļa sākumā.

Pārdomās dalījās Kārlis Liepkauls - Radiņš