Noskatīties Latvijas Televīzijas filmēto 31.01.2010. dievkalpojuma ierakstu Jēzus baznīcā var šeit>>>

Kad rakstu šīs rindas, vēl nav sācies jaunais Alfa kurss, bet veiksmīgi noslēdzies iepriekšējais. Šoreiz ne par pašu Alfa kursa norisi, jo pats tajā nepiedalījos - ne komandā, ne arī kā dalībnieks. Pāris reizes gan sanāca piedalīties ar ēdiena gatavošanu, bet pārsvarā ir tā, ka esmu notikumu vērotājs no malas.

Daudzi droši vien ir dzirdējuši, ka uz Alfa kursu tika uzaicināti futbola līgas spēlētāji. Viņiem bija savs noteikums, kuru izpildot, varēs piedalīties futbola spēlēs -  šis noteikums bija apmeklēt vismaz pirmās trīs nodarbības.

Esmu viena, vientuļa, man ir 78 gadi, un ir problēmas ar dzirdi, tāpēc man nav ne radio, ne TV. Dažreiz ir ļoti skumji. Tad lasu. Vasarā dzīvojos pa dārzu, tad ir vieglāk.. Nolēmu iegādāties televizoru, bet veikalos tik daudz un dažādu, jūtos tik tehniski nezinoša. Kad vēl bija vīrs, viņš bija darītājs, rīkotājs. Veikalos jau pārdevēji stāsta, bet es ar savu problēmu ne visu saprotu. Tajā dienā biju domājusi Pils ielas veikalā paskatīties kādu grāmatu dāvanai, bet tramvajs mani aizveda līdz Merķeļa ielai, eju un domāju, kā tikt līdz Vecrīgai... Ejot pa Merķeļa ielu, kāds man it kā piepeši teiktu: „Vai tajā veikalā Brīvības ielas stūrī nav televizori? Tas, kas tev vajadzīgs - ieej un paskaties!”

Draudzes ikdienā lietojam daudzus profesionālus izteicienus, kuru nozīme mums ir labi zināma. Bet – vai tiešām? Piedāvājam jums alternatīvus skaidrojumus dažiem ar baznīcu un mūsu draudzi saistītiem terminiem.

Kā katru gadu, arī šī gada sākumā draudze pulcējās uz kopīgu draudzes eglītes pasākumu. Šo gadu uzsākām uzlūkojot savu draudzi kā Dieva ģimeni, un cenšoties katrs ieraudzīt savu vietu tajā.

„Nāc, un jūties kā mājās,” tā mūs sagaidīja vakara vadītāji Austra un Jurģis. Kokles skaņas, eglītes smarža un ģimenisks siltums apņēma katru, kas 3. janvāra pievakarē vēra mūsu dievnama durvis. Ārpusē palika sals, vientulība un skumjas. Draudze sapulcējās ap Jēzu kā viena liela Dieva ģimene, kavēdamās Kristus dzimšanas svētku atskaņās un ielūkodamās priekšā stāvošās gadskārtas uzdevumos. Esam tik dažādi vecuma, pieredzes un izturības ziņā, tomēr ceļa virziens visiem viens – uz mājām, kopā ar Jēzu... To apliecinām kopīgā lūgšanā un dziesmā ar vārdiem „Tēvs mums viens”.

Pēc uzaicinājuma sagatavot kādu īsfilmiņu draudzes eglītes pasākumam, piekritām, un sākām domāt par tās scenāriju. Visbeidzot radās sižets... mazs un vienkāršs, bet kodolīgs...
Mēs visi esam kā kūkas sastāvdaļas - milti, cukurs, sviests, olas, cepamais pulveris, vaniļas cukurs vai āboli. Mums katram ir savas īpašības – cukuram saldums, sviestam treknums, āboliem skābums... Mums katram ir savs vārds, savs uzdevums un funkcija.
Vai mēs varam uzcept garšīgu kūku tikai no miltiem un cukura? Vai tikai no olas un vaniļas cukura? Visādā ziņā tā noteikti nebūtu kūka.