Andris un Laura Ceļmaļi
Dzimšanas dati:
1973. g. 28. augusts
1978. g. 17. jūlijs
Draudzē kopš 2004. gada
Izglītība:
beidzis Rīgas Tehnisko universitāti, Arhitektūras fakultāti 1995. g.
beigusi Latvijas Universitāti, Juridisko fakultāti 2003. g.
Profesija:
arhitekts SIA "Z4 arhitekti"
juriste LELB SIA "Pastorāts", šobrīd audzina dēliņu
Kalpošana: pērminderis, draudzes padome
Ģimene: Alise (11 g.), Roberts (6 g.), Reinis (4 mēn.)
Andris ir arhitekts un draudzes pērminderis, kurš uz baznīcu brauc ar velosipēdu pāri Vanšu tiltam. Bet Laura ir juriste, par kuras dzejdares talantu varējām pārliecināties pēdējās draudzes nometnēs, lasot apdziedāšanas pantus par draudzes aktīvistiem Lejastiezumos pagājušogad vai klausoties kristīgo hip-hopu Vonadziņos šogad. Lai iepazītu Ceļmaļu ģimeni tuvāk, viesojāmies viņu omulīgajā mājoklī Ķīpsalā. Runājot par Gara augļiem, no kuriem lielākā ir mīlestība, cienājāmies ar Andra un Lauras 11 gadus vecās meitas Alises pašceptu ābolkūku. Ļoti garšīgu.
Ar Ceļmaļiem sarunājās Ivars un Lelde Kupči
– Tātad – par Gara augļiem, no kuriem galvenā ir mīlestība.
Andris Ceļmalis: – Bet mūsu augļi vēl nav ienākušies, tie ir diezgan zaļi...
– Tad par augsnes sagatavošanu pirms augļu ienākšanās – pastāstiet, kā jūs iepazināties!
– Mēs kopā ar maniem kursabiedriem braucām ar laivām.
Laura Ceļmale: – Un es biju paņemta līdzi kā mazā māsa, kuru nav kur atstāt... Un kaut kas ļoti nevainīgs starp mums tur dzirksteļoja.
A. C.: – Man iepatikās Laurā tas, ka viņa nebija tāda ļoti pareiza, vairāk dumpiniece – viņa bija kā atklāts protests pret vispārpieņemtajām normām.
– Kā jūs izdomājāt, ka ir jāprecas?
– Vecāki mūs piespieda.
L. C.: – Mēs uz to teicām, ka nekādā gadījumā! Tas piederēja pie minētā protesta.
A. C.: – Mani vecāki man ļāva izvēlēties pašam, bet lika nojaust, ka nebūtu pareizi kāzas atlikt.
L. C.: – Nu un tad mēs ar lielu protestu precējāmies. Man bija dzeltena kleita, Andris bija melnā T-kreklā – labi vēl, ka ne kedās... Kad ieradāmies dzimtsarakstu nodaļā, mums teica – jauno pāri, lūdzu, pagaidiet ārpusē!
– Kā jūs nonācāt līdz domai laulāties baznīcā? Vai tā bija kāda iekšēja vajadzība, vai kaut kas ir ārēji mainījies pēc tam?
A. C.: – Tā bija Lauras iniciatīva, kurai es atsaucos, bet arī man bija sajūta, ka Dieva priekšā to neesam apliecinājuši. Tas bija pa īstam. Negribas teikt, ka sākumā nebija pa īstam, bet tas bija citādi.
L. C.: – Tas bija mūsu 11. kāzu dienā, tajā pašā datumā – kaut arī bijām par to runājuši jau sen. Redzamā veidā nav nekas mainījies kopš tās dienas, bet ir atnākusi apziņa, ka tā ir savienība uz mūžu, ka tu nevari pēkšņi izdomāt un izlekt no tās ārā.
– Kāds bija jūsu ceļš līdz draudzei un kristietībai?
A. C.: – Man tas bija ļoti ilgs, viļņveidīgs un šaubīgs ceļš. Atceros kādu epizodi, kad jau nācām uz šo draudzi, bet bija šaubas, vai šī ir īstā draudze, kad meita Alise pēkšņi sāka dziedāt kristīgas dziesmas – neviens to viņai nebija mācījis... Tad mēs sev vaicājām: kā tas var būt? Arī šobrīd mums tas liekas kā brīnums.
Es draudzē pa īstam piederīgs sajutos, kad sāku kaut ko darīt, kalpot, kad tuvāk sāku iepazīties ar draudzes cilvēkiem. Jo esmu intravertas dabas cilvēks un savas sajūtas pa īstam palaižu vaļā, kad sajūtu pazīstamu vidi.
L. C.: – Es savu vietu draudzē arī atradu tad, kad Andris sāka kalpot kā pērminderis. Citādi bija sajūta, ka visi kaut ko dara, ir iesaistīti, bet es eju kā ciemos pie svešiem cilvēkiem. Kad tu iepazīsti cilvēkus, tad draudze pēkšņi atdzīvojas.
– Ko jūs visvairāk novērtējat savā draudzē?
A. C.: – To, ka ir jūtama dzīva ticība. Nerodas jautājums, vai Kristus ir piemītošs. Viņš šeit ir redzams! Tagad man pat liekas – kā es agrāk to neredzēju?
L. C.: – Jā, tas, ka draudze ir dzīva... Bet dīvaini liekas tas, ka draudze jau bija dzīva arī agrāk, bet mēs tikai nevarējām tajā atrast savu vietu. Tā dzīvība atklājās tajā brīdī, kad mēs pa īstam sajutāmies piederīgi.
– Andri, pastāsti, kā tu kļuvi par pērminderi?
A. C.: – Jaunībā es pārbaudīju Dievu: mētāju tenisa bumbiņu ar hokeja nūju un pie sevis teicu: ja Dievs ir, tad es varēšu iemest šo bumbiņu radiatora spraugā... Un es metu un iemetu! Domāju – nu labi, ja jau Viņš ir, tad ir...
Un stāsts par pērminderi bija līdzīgs. Sēdēju svētdienasskolas laikā baznīcā, gaidot bērnus, un klusām lūdzu: kāpēc es draudzē nekur neiesaistos? Dievs, ja Tu gribi, lūdzu, lieto mani! Pēc pāris minūtēm pie manis pienāca mācītājs Erberts un vaicāja – Andri, vai tu negribētu būt pērminderis?! Tik ātru atbildi no Dieva es negaidīju. Tas bija pirms trim četriem gadiem.
– Ko jūs visaugstāk novērtējat viens otrā?
L. C.: – Es Andrī visaugstāk vērtēju vienkāršību un dabiskumu.
A. C.: – Es augstu vērtēju Lauras godīgumu. Tas reizēm ir grūti, reizēm palīdzoši, bet es to ļoti cienu – ka cilvēks var savas domas pateikt, nebaidoties par sekām. Man tas vēl ir jāmācās.
– Vai jums ir abiem kopīgi vaļasprieki? Vai katram savi?
– Aktuāls un nedaudz sāpīgs jautājums. Mums abiem, piemēram, patīk būt dārzā, bet kopīgs basketbols gan mums nav...
L. C.: – Mēs esam secinājuši, ka mums gandrīz visas lietas ir kopīgas, bet tie nav hobiji. Mums abiem patīk tukša, nevis pilna pludmale, mums patīk laukos ārā dzert kafiju, nevis skriet uz tusiņiem... Kopīgā ir tik daudz! Jā, viens kopīgs vaļasprieks mums noteikti ir teātris.
A. C.: – Es gan esmu pietiekami egoistisks, lai atrastu laiku arī saviem vaļaspriekiem – ģitāras spēlēšanai, basketbolam, makšķerēšanai.
L. C.: – Bet es kādreiz kaut kur aizeju ar draudzenēm, atstājot vīru ar bērniem.
– Vai bieži nākas darīt kaut ko tādu, ko negribas? Piemēram, piekāpties otram.
A. C.: – Nu, nākas gan, kompromisi ir neizbēgami, ja dzīvo kopā ar otru cilvēku.
L. C.: – Andrim nākas runāt ar mani!
A. C.: – Jā, man tās ir gandrīz mokas...
– Ko jūs visaugstāk novērtējat ģimenē?
– Man ģimene ir liela atbalsta sistēma. Protams, svarīgi ir arī draugi, kas tevi saprot, bet ar ģimeni ir sajūta, ka esi savējais, ka tā ir viena miesa – man tas ir būtiski.
L. C.: – Ģimene ir vieta, kur varu būtu es pati, par visiem 100%. Ārpusē ir tik daudz lomu – darbā, draudzē... Kā pagājušā gada nometnē runājām ģimeņu nakts sarunās – ar gadiem laulībā nedrīkst pazaudēt cieņu vienam pret otru. Ģimene arī nedrīkst būt vieta, kur pilnībā atlaist bremzes... Arī bērniem ir jauki radīt vietu, kur viņi var atļauties būt tādi, kādi viņi ir un grib būt.
– Vai jums ir savstarpējas laipnības, kā iepriecināt vienam otru?
A. C.: – Rīta kafija! Nav svarīgi, kurš to pagatavo, bet bez tā neviens rīts nav iedomājams. Arī tad, ja esam par kaut ko sastrīdējušies – rīta kafiju viens otram uztaisām.
L. C.: – Bet ir arī jāprot ikdienā no sms īsziņas "pienu nopirksi?" izlobīt: es tevi mīlu!
– Kā jums veicas bērnu audzināšanā?
– Bērni ļoti mūs kopē, un visgrūtāk bērnā pieņemt to, ar ko tu pats cīnies. Sāpīgi bērnā redzēt savas kļūdas. Bet mani visvairāk iejūsmina tas, ka viņi par kaut ko top, kļūst patstāvīgi.
A. C.: – Vienmēr esmu domājis, ka mani uzrunā sports un tamlīdzīgas vīrišķīgas lietas, bet atceros reizi, kad Alisei bērnudārzā bija jāskaita dzejolis un viņa ieguva pirmo vietu – es gandrīz apraudājos!
L. C.: – Kad pagājušā gadā vadījām draudzes eglītes vakaru, pēdējās dziesmas laikā man bija rokās mikrofons. Slavēšanas grupa spēlē, dzied, bet mana Alise visu laiku dīc, lai iedod viņai mikrofonu... Es ilgi pretojos, manī runā tas pareizais cilvēks, kas teic, ka tā nedrīkst, ko citi padomās – bet beigās iedevu. Kad beidzās pasākums, pienāk Mārtiņš Barons un prasa, kas dziedāja mikrofonā? Dikti smuka balss... Viņš burtiski paņēma Alisi pie rokas un teica, ka vajag dziedāt! Tā Alise sāka dziedāt, viņa dziedāja arī draudzes nometnē šovasar. Tā man bija mācība, kā ir pareizi, bet kā dažreiz vienkārši vajag ļaut kaut kam notikt.
– Kā jums izdodas kalpošanu draudzē savienot ar ģimenes dzīvi?
A. C.: – Man ir vienkārši – izdzeru rīta kafiju, sēžos uz riteņa un braucu sakārtot altāri.
L. C.: – Es vēl neesmu iesaistīta tik daudz, lai to izjustu kā apgrūtinājumu. Ja Dievs pats kādu lietu organizē un pieaicina īstajā brīdī, mans uzdevums ir tikai atsaukties, tad tas ir pavisam vienkārši. Bet es vēl nezinu, kā ir tad, kad ir par daudz un kādam jāsaka nē!
– Vai jūs būtu ar mieru palīdzēt mums organizēt draudzes ģimeņu vakarus?
– Vai tad mums pēc šādas intervijas vēl ir izvēle?
A. C.: – (Pēc pārdomu brīža.) Vispār – kāpēc ne?!
– Kādi augļi jums vislabāk garšo?
– Upenes no krūma.
L. C.: – Man garšo zemenes no dobes.
A. C.: – Nu beidz, ne taču!
L. C.: – Labi, kas tad?
A. C.: – Nektarīni!
L. C.: – OK – vīram jāklausa...
Paraksts zem foto:
Ceļmaļu ģimene laulību iesvētes dienā 2008. gada jūlijā.
Foto no Ceļmaļu ģimenes personīgā arhīva |
