Vēl vairāk svētīta
Man ir bijusi svētība izaugt kristīgā ģimenē, vismaz no Latvijas otrās neatkarības laikiem, tolaik man bija deviņi gadi. Mamma ar tēti 1988. gadā aizgāja uz Sv. Nikolaja Ev. lut. baznīcu (tolaik dzīvojām Ventspilī), iesvētījās un arī mani nokristīja. Gāju svētdienasskolā, ticība, Dievs, Jēzus Kristus un viss pārējais man ir bijis kā pats par sevi saprotams. Arī skolā mācoties, teicu, ka esmu kristiete, kaut arī pusaudži tajā laikā to neuzskatīja par kaut ko sevišķu un nepievērsa tam nekādu vērību. Man nebija kristīgu draugu, līdz ar to vidusskolas pēdējos gados un pirmajos studiju gados Rīgā kristīgā pārliecība, protams, palika, bet biju kļuvusi remdena. Dzīvoju kopmītnēs, svētdienās apmeklēju dažādas baznīcas, reizēm aizbraucu uz Jāņa baznīcu Vecrīgā, citreiz aizgāju uz Mārtiņa baznīcu Iļģuciemā. Ticības dzīvē biju gan pacēlumos, gan kritumos – kādu laiku intensīvi lūdzu, runāju ar Dievu, bet pēc kāda laika nevienu reizi dienā nelasīju Bībeli, nelūdzu. Zināju, ka tā nevar, katru dienu dzirdēju Svētā Gara balsi man sakām: nāc, palasi, nāc un lūdz... Bet bieži atradās citas lietas, svarīgākas utt. Tā nu dzīvoju pacēlumos un kritumos, grēkoju arī ar to, ka nesaglabāju savu nevainību vīram, bet biju kopā ar vairākiem vīriešiem pirms tam. To visu apzinājos, jo arī mamma to man atgādināja un centās mani vest atpakaļ. Es to visu arī nožēloju, bet pastāvīgi sātans mācēja mani aptīt ap pirkstu un novērst no dedzīgām lūgšanām un atrašanās kopā ar Dievu.
Pienāca laiks, kad gaidīju meitiņu un uzzināju par HPV vīrusu, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, sapratu, ka tas ir sods par manu nešķīstību, par nevainības zaudēšanu pirms kāzām. Sākās lielais pārdomu laiks...
Lielu pavērsienu manā dzīvē ienesa brauciens uz Izraēlu 2008. gada maijā. Esot svētajās vietās – pieskaroties akmenim, kur Jēzus lūdzis Dievu Ģetzemanes dārzā pirms sava krusta ceļa, izejot krusta ceļu u. c. –, manī atausa atziņa, ka esmu tik svētīta, ka esmu aicināta, ka man ir ticība, ka man ir tik liela žēlastība, jo esmu vesela, man ir prāta skaidrība, varu runāt, staigāt, redzēt, dzirdēt, dzīvot... No brauciena atgriezos ļoti apgarota, iedvesmota. Tad sapratu – lai arī kā man viss ar šo slimību beigsies, tā būs Dieva mācība, brīdinājums, ka Dieva likumi ir jāievēro. Lūdzu Dievu par dziedināšanu, bet tajā pašā laikā visu atstāju Viņa rokās un zināju, ka ne mans prāts notiks, bet Viņa. Un, ja man būs jāzaudē dzemde un līdz ar to arī iespēja laist pasaulē citus bērniņus, tad tā arī tam ir jābūt. Dievs vienmēr uzliek pārbaudījumus un mācības, kuras varam izturēt. Tā arī bija – man sirdī bija miers, jo zināju, ka neko nespēju mainīt un, ja Dievs apžēlosies par mani, tad viss būs kārtībā. Tāpēc nedomāju par to un neraudāju, lūdzu un gaidīju tos trīs mēnešus, lai varētu aiziet uz analīzēm un uzzināt rezultātus. Un Dievs piedeva! Esmu vesela! Slava Dievam!
Vēl esmu žēlastības eiforijā, nespēju pat īsti to apzināties, esmu laimīga, pateicīga. Apzinos, ka esmu vēl vairāk svētīta nekā iepriekš. Tādēļ cenšos, lai vairs manā dzīvē neiestājas periodi bez Dieva Vārda lasīšanas, bez lūgšanas, kā tas bija pusaudžu gados un agrā jaunībā (tagad man ir 29 gadi). Katru vakaru, liekot meitiņu gulēt, skaitām bērnu lūgšanu, kaut arī viņa īsti to nesaprot un neskaita līdzi, jo viņai ir tikai 16 mēneši, pati dedzīgi pateicos un slavēju Dievu, lasu Bībeli un visu dienu klausos Latvijas Kristīgo radio, kur uzzinu daudz vērtīga un gūstu gandarījumu.
Inga
|
