Psihoanalītiķis Karls Jungs kādai kristietei rakstīja: "Es apbrīnoju jūs, kristiešus, jo tajā, kas izsalcis vai izslāpis, jūs redzat Jēzu. Bet es nesaprotu to, kādēļ savā nabadzībā jūs nekad neredzat Jēzu. Jūs vienmēr vēlaties darīt labu nabagam, kas ir ārpusē, bet jūs neatzīstat nabagu, kas ir jūsos."

Kad īsti mēs ieraugām Jēzu mūsu izsalkumā, baiļu cietumā, ka mūsos ir kaut kas, pār ko nespējam valdīt, kas mums ir svešinieks, kurš nav jānoraida, bet kurā jāierauga Jēzus?
Sevi nabagu es spēju ieraudzīt tikai Jēzus krusta atkailinātībā. "Un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!" (Flp 2,8)
Pie krusta vairs nav nekā neīsta, krusta tiešumā tu ieraugi visu sevi – ievainojumus, sāpes, atstātību, naidu, varmācību; ir grūti skatīties patiesībai acīs, mēs bēgam no tā, kas atklāj mūsu sāpju dziļumu, taču tieši tur rodami varmācības un naida sākumi. Tādēļ ir svarīgi nenovērsties, nebēgt, bet atrast uzticības personu, kurai pastāstīt par saviem iekšējiem dēmoniem.

Svētdiena, 25. janvāris. Laiks pēc dievkalpojuma. Pērminderi un draudzes brāļi  pulcējās pie tējas un kafijas galda, lai  vīru sadraudzībā pavadītu laiku un uzklausītu  Biķeru draudzes mācītāja Aleksandra Bites sagatavotās pārdomas par tēmu "Laiks pirms Kristus otrās atnākšanas".

Šī nav pirmā reize, kad lekciju lasīt draudzes vīriem tiek uzaicināts kāds viesmācītājs, tāpēc vīru ir daudz, un arī tēma liekas interesanta.

Vizītkarte:
IEVIŅA SIMSONE-RUMPE
Dzimusi: 1974. gada 13. maijā.
Draudzē kopš 2002. gada.
Mācības, studijas: Jāņmuižas profesionālā vidussk., SDSPA "Attīstība" (4. kursā).
Darbs: sociālā darbiniece RBSRAC "Marsa gatve".
Ģimene: vīrs Ainārs, audžubērni Aija, Kārlis.

Alberts Šveicers, vācu domātājs, atstāja savu teologa, ārsta un mūziķa karjeru un pārcēlās dzīvot pie Āfrikas iezemiešiem, uzcēla Lambarenē hospitāli, lai viņus ārstētu. Kalkutas Terēze apkopa tārpu sagrauztos nabagus Indijas ielās, atviegloja kaut pēdējos dzīves mirkļus, un tepat Latvijā kāda kristiete katru gadu uz Ziemassvētkiem uzšuva vairākas greznas kleitas bērnunama meitenēm, lai svētkos viņas būtu sapostas. Kad mēs saņemam Kristus mīlestības dāvanu, tad sniedzam to tālāk. Uz sarunu par šo dievišķo brīnumu aicināju sociālo darbinieci IEVIŅU SIMSONI-RUMPI.

Kā jau solījām, jaunais gads ģimenu vakariem sākas ar pārmaiņām, turpmāk tiekoties ik mēneša pēdējā sestdienā. Janvārī tikāmies Bībeles studijā, ko vadīja mācītājs Krišjānis Bulle un viņa sieva Amanda.

"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja." (1Moz 1,27)

Ādams – pirmais vīrs. Vai apjaušam Dieva uzticētos pienākumus vīriem?

Ieva – vai nekas cits kā tikai palīgs?

Mēs aizvien no jauna pārliecinājāmies par Dieva vienreizēji radīto vīrieti un sievieti kā palīgu, kā atbalstu viens otram jebkurā dzīves jomā, papildinot viens otru kā līdzvērtīgus partnerus ikdienā, kā tādus, kas nav atdalāmi, jo, tikai kopā esot, var būt viens vesels.

Organizatori Lelde un Ivars Kupči, Evija un Daniēls Godiņi

Izrādās, ka rosīšanās siltā virtuvē aukstā svētdienas pēcpusdienā var izvērsties par interesantu pasākumu. Un, ja vēl pie plīts un pannām darbojas vairāki, sevišķi tādi, kuriem maltīšu gatavošanā nav gadu gaitā gūtu iemaņu! Bet mīklu salabot un piedegušās pankūkas no pannas nokasīt palīdz kulinārijā pieredzējušie un viss beidzas labi.

Tas viss notika svētdien, 31. janvārī. Vai nu zinot, ka būs garda maltīte brāļu un māsu lokā, vai kārojot galda spēles, viesu bija ļoti daudz. Kāda no vakara dalībniecēm apgalvo: ”Nebija nevienas negaršīgas pankūkas, bet visas nemaz nepaguvu pagaršot ierobežotās kuņģa kapacitātes dēļ.

Vēl vairāk svētīta

Man ir bijusi svētība izaugt kristīgā ģimenē, vismaz no Latvijas otrās neatkarības laikiem, tolaik man bija deviņi gadi. Mamma ar tēti 1988. gadā aizgāja uz Sv. Nikolaja Ev. lut. baznīcu (tolaik dzīvojām Ventspilī), iesvētījās un arī mani nokristīja. Gāju svētdienasskolā, ticība, Dievs, Jēzus Kristus un viss pārējais man ir bijis kā pats par sevi saprotams. Arī skolā mācoties, teicu, ka esmu kristiete, kaut arī pusaudži tajā laikā to neuzskatīja par kaut ko sevišķu un nepievērsa tam nekādu vērību. Man nebija kristīgu draugu, līdz ar to vidusskolas pēdējos gados un pirmajos studiju gados Rīgā kristīgā pārliecība, protams, palika, bet biju kļuvusi remdena. Dzīvoju kopmītnēs, svētdienās apmeklēju dažādas baznīcas, reizēm aizbraucu uz Jāņa baznīcu Vecrīgā, citreiz aizgāju uz Mārtiņa baznīcu Iļģuciemā. Ticības dzīvē biju gan pacēlumos, gan kritumos – kādu laiku intensīvi lūdzu, runāju ar Dievu, bet pēc kāda laika nevienu reizi dienā nelasīju Bībeli, nelūdzu. Zināju, ka tā nevar, katru dienu dzirdēju Svētā Gara balsi man sakām: nāc, palasi, nāc un lūdz... Bet bieži atradās citas lietas, svarīgākas utt. Tā nu dzīvoju pacēlumos un kritumos, grēkoju arī ar to, ka nesaglabāju savu nevainību vīram, bet biju kopā ar vairākiem vīriešiem pirms tam. To visu apzinājos, jo arī mamma to man atgādināja un centās mani vest atpakaļ. Es to visu arī nožēloju, bet pastāvīgi sātans mācēja mani aptīt ap pirkstu un novērst no dedzīgām lūgšanām un atrašanās kopā ar Dievu.