Vizītkarte:
IEVIŅA SIMSONE-RUMPE
Dzimusi: 1974. gada 13. maijā.
Draudzē kopš 2002. gada.
Mācības, studijas: Jāņmuižas profesionālā vidussk., SDSPA "Attīstība" (4. kursā).
Darbs: sociālā darbiniece RBSRAC "Marsa gatve".
Ģimene: vīrs Ainārs, audžubērni Aija, Kārlis.

Alberts Šveicers, vācu domātājs, atstāja savu teologa, ārsta un mūziķa karjeru un pārcēlās dzīvot pie Āfrikas iezemiešiem, uzcēla Lambarenē hospitāli, lai viņus ārstētu. Kalkutas Terēze apkopa tārpu sagrauztos nabagus Indijas ielās, atviegloja kaut pēdējos dzīves mirkļus, un tepat Latvijā kāda kristiete katru gadu uz Ziemassvētkiem uzšuva vairākas greznas kleitas bērnunama meitenēm, lai svētkos viņas būtu sapostas. Kad mēs saņemam Kristus mīlestības dāvanu, tad sniedzam to tālāk. Uz sarunu par šo dievišķo brīnumu aicināju sociālo darbinieci IEVIŅU SIMSONI-RUMPI.

Ar Ieviņu Simsoni-Rumpi tikās Milda Klampe

– "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat." (Lk 3,10,11) Kad tevī sāka veidoties šāda attieksme pret cilvēkiem?

– Bērnībā man bija sapnis kļūt par medmāsu, krustmāte bija mediķe, tas bija viņas iespaids. Gāja laiks, un domas mainījās, kā jau jaunībā. Bet šim darbam es ilgi gatavojos, apmēram piecus gadus domāju, kurā augstskolā stāties. Nostrādāju tirdzniecībā desmit gadus, sapratu, ka tas nav mans dzīves aicinājums. Pirms stāšanās augstskolā lūdzu Dievu, lai Viņš man parāda, kādu profesiju izvēlēties. Dievs man atklāja, ka jāiet mācīties par sociālo darbinieci, vēlējos palīdzēt cilvēkiem. Šo pamudinājumu saklausīju, kad sāku nākt Jēzus draudzē. Augstskolā iestājos 30 gadu vecumā. Tagad paralēli mācībām strādāju ar bērnunama jauniešiem, pirms tam kādu laiku strādāju pansionātā pie veciem cilvēkiem ar redzes traucējumiem, jāteic, viņi ir vairāk atvērti Dieva Vārdam, vedu viņus arī uz dievkalpojumu, lasīju viņiem priekšā Bībeli.

– Kristus saka: "Es biju izsalcis, un jūs esat Mani paēdinājuši.." (Mt 25, 35–46) Šis stāsts runā par mūsu attieksmi pret Jēzu Kristu, kas ir ieraugāma attieksmē pret citiem cilvēkiem. Kā tu piedzīvo šo Kristus realitāti?

– Tas ir jautājums par to, kā mēs varam savu ticību, darbus parādīt Jēzum. Darbā cenšos nest mieru starp kolēģiem un piedošanu.

– Kristus šeit runā par pavisam ikdienišķiem darbiem. Viņš neteic, ka mūsu svētbijība, slavēšana, procesijas izšķirs, vai nonāksim Debesu valstībā. Lasām, ka izšķirs tas, ko būsim vai nebūsim darījuši vienam no vismazākajiem. Vai tu redzi Kristu cilvēkā, kam jāpalīdz?

– Jā, es redzu. Cilvēks ārēji izrāda ļaunumu, kā cēlonis ir viņam pašam sāpīgi nodarītais bērnībā, bet iekšēji viņš tiecas pēc mīlestības. Kāds pusaudzis to atklāj mākslas darbos, cits labprātīgi vēlas piedalīties kādā darbā, cits grib nākt un runāt ar mani, runāt ilgi, izrunāties par visu, kas dziļi sakrājies sirdī. Šos jauniešus ir grūti uzrunāt, jo pagātne viņiem ir ļoti skarba, sāpīga, tas ir ilgstošs darbs. Bērnunama jauniešus, kas pie mums atnāk dzīvot pusaudžu vecumā, ir ļoti grūti uzrunāt, stāstot par Kristu, jo pārsvarā tas tiek noliegts. Tas ir tāpēc, ka šiem bērniem nav bijis ģimenes pozitīvā piemēra.

Reiz mēs ar kolēģi kristieti sākām stāstīt par Dievu vienam centra audzēknim, bet puisis jautāja, kas Dievu radījis un kā to var pierādīt. Atbildēju ar Bībeles vārdiem, teicu, ka to nevar pierādīt. Kolēģe viņam iedeva kādu grāmatu, kurā ir aprakstīts līdzīgs dzīves stāsts viņa dzīvei un kā šis cilvēks ir sastapis Kristu. Puisis lasīja šo grāmatu, vērojot viņu, varēja manīt, kā Kristus viņam pieskaras un maina viņa dvēseli, viņš  palika mierīgāks un ar mums vairs nestrīdējās.

– Kāds garīdznieks skolā jauniešiem divas stundas stāstījis par Kristu, Viņa pievilcīgo personu, mīlestību. Viena meitene raudot sacījusi: kādēļ jūs sakāt, cik mēs esam slikti? – Es to neesmu teicis. – Vai tu vari tā stāstīt par Kristu jauniešiem?

– Esmu ieminējusies, bet ir ļoti smagi, jo daudzi to nevēlas dzirdēt, it īpaši jaunieši, kuri ir bijuši jau uz noziedzības ceļa.

Bērnunamā dzīvo arī jaunieši ar garīgiem attīstības traucējumiem, bet viņiem ir vieglāk stāstīt par Jēzu, jo viņi labprāt ieklausās un kļūst atvērtāki.

Veidoju Ziemassvētku darbinieku pasākumu, kurā lasīju no Evaņģēlija par Jēzus dzimšanu, dziedājām arī "Kluso nakti", kādi darba kolēģi to atbalstīja, bet kādi noliedza, pat nievāja, kas man ļoti sāpēja. Darbā par Kristu ir grūti runāt gan ar darba kolēģiem, gan ar jauniešiem, jo mūsdienu pasaules problēmas pārņem visu, bet es varu pateikties Dievam, ka man ir savs darba kabinets, kurā ik dienas skan Kristīgais radio, mūzika, Bībeles lasījumi, un cilvēki ienākot paliek atvērtāki, mierīgi un, šķiet, ieklausās mūzikā un Dieva Vārdā.

Bet vakar man ar kādu puisi bija saruna, es viņam teicu, ka nevēlētos, ka viņš nonāk uz ielas un ka par visiem darbiem viņam būs jāatbild Dieva priekšā.  

– Vai neatmodinātai sirdsapziņai tas kaut ko izsaka?

– Jā, viņi tomēr ieklausās. Kāds puisis man ļoti smagi nodarīja pāri psiholoģiski. Es pat pāris mēnešu novērsos no viņa, lai tiktu skaidrībā ar sevi, lūdzu Dievu, bet tad pavērsās viss tā, ka Dievs man deva iespēju kopā ar viņu kārtot sociālos jautājumus, kas viņam ir būtiski nākotnē. Man pašai bija liels prieks, ka esmu piedevusi, tikusi tam pāri.

– Mūsu rūgtums jau vēršas vispirms pret mums.

– Jā, Jēzus mani māca caur lūgšanām, daudzas ir atbildētas. Jēzus visu nokārto fantastiski. Es šos jautājumus vairs necilāju, gāju ar Viņa mieru, un mēs varējām mierīgi strādāt tālāk.

– Vai tev ir bijusi izdevība redzēt, ka pusaudži iegūst jaunu dzīves kvalitāti?

– Savā darba pieredzē esmu redzējusi maz jauniešu, kas ir ieguvuši jaunu dzīves kvalitāti. Tie varētu būt jaunieši ar garīgiem attīstības traucējumiem, kuri aiziet dzīvot uz grupu dzīvokļiem vai pansionātiem. Mums notiek sadarbība ar daudzām institūcijām, piemēram, sociālajiem dienestiem, ar kuriem kontaktējamies par jauniešiem, kuri ir aizgājuši no mums patstāvīgā dzīvē. Diemžēl jauniešiem primārais ir materiālās vērtības, jo skarbā bērnība ir atstājusi dziļas rētas viņu dvēselē. Bērni bērnunamā ar visu tiek nodrošināti, viņi nezina, cik tas viss maksā, kāda tam visam ir vērtība. Viņiem grūtības sagādā iegūt pat vidējo izglītību. Arī bērnunams uzlicis savu iekšējo zīmogu, viņiem šķiet, ka tas pat redzams sejā, no kurienes viņi nāk.

– Kādu perspektīvu tu redzi savā darbā ar šiem bērniem?

– Jā, es tieši pirms šīs intervijas aizdomājos par to. To laiku, divus trīs gadus, ko viņi šeit pavada, mēs varam dot no sevis pozitīvu piemēru ar savu paveikto darbu, neskatoties uz viņu pārkāpumiem, piedot, palīdzēt, cik mēs spējam, labu vārdu iedot līdzi kā ceļamaizi, izskaidrot, ja tas nepieciešams, kaut desmit reižu, kur dzīvē vērsties pēc palīdzības. Varu minēt – kāds nesavaldīgs puisis, kurš aizgāja no mums, sasniedzis pilngadību, vēlāk lūdza palīdzību, un viņa paldies un smaids man nozīmēja tik daudz! Tas ir šā darba gandarījums! Tu redzi, ka esi varējis palīdzēt kaut vienam no desmit!

– Katram cilvēkam ir svarīgi zināt, ka viņš ir Dieva radīts un gribēts. Kādu bērnunamā atstātu bērnu, bet pēc tam ticīgas sievas izaudzinātu garīdznieku, bīskapu, visu mūžu uzturēja Jesajas vārdi: ".. ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu." (Jes 49,15) Vai tu esi varējusi norādīt uz Dievu kā mīlestības un dzīvības avotu?

– Ziemassvētkos, Lieldienās mudināju audzinātājas pastāstīt pusaudžiem par šo svētku būtību. Ir kristietes audzinātājas, kas labprāt atsaucas to darīt, rāda kristīgas videofilmas, lasa Bībeli, bet ir audzinātājas, kas to nevēlas darīt, jo Kristus nav vēl ienācis viņu dvēselē. Tad nu bērniem pašiem ir jāizšķiras, kam pievērsties. Kāda kolēģe man teica: piedod, šie Bībeles teksti man nav pieņemami, tādēļ nevaru tos izmantot. Labi, ka cilvēks ir atklāts, to pasaka, jo viņam būtu grūti mācīt to, kam viņš nepiekrīt.

– Atgriežoties pie jautājuma par noliekšanos pie vismazākā – kādēļ, tavuprāt, cilvēkiem ir grūti to darīt? Uz kādu parādību tas norāda?

– Jā, esmu daudz par to domājusi, par Kristus sacīto Tiesas dienā cilvēkiem, kas nebūs to darījuši: ejiet nost no Manis mūžīgā ugunī, Es jūs nepazīstu. (Mt 25,41) Domāju, tā ir cilvēku lepnība, viņi vēlas, lai tos ievēro draudzē darbojamies kādās redzamās vietās, lai tie tiktu novērtēti. Cilvēks dažkārt domā, ka ārpus draudzes neviens viņa darbu neredzēs, nenovērtēs. Viņš nepadomā, ka Jēzus viņa darbu novērtē. Varbūt ir grūti saklausīt Jēzus balsi, Viņa vārdus: Es tevi par to atalgošu. Dievs māca, maina arī manas domas šajā jautājumā, attieksmi pret Kristu, caur lūgšanām. Tas ir darbs mūža garumā.

– Mēs ļoti maz runājam par Dieva Gara darbu mūsos. Kalpot vismazākajam ir patiesas atgriešanās augļi. 

– Ir svarīgi saņemt Dieva Gara spēku, lai to darītu. To var smelties kristīgajā vidē, piemēram, māmiņu nometnē, draudzes nometnē, kur tiec piepildīts ar Svēto Garu. Tad esi tik pilns, bagāts, ka vari to dot tālāk. Bet ikdienā to uzturēt ir grūti, apkārt ir ļoti daudz negatīvā, līdz ar to es bieži jūtos izslāpusi, tad lasu Dieva Vārdu, tagad Velsa grāmatu "Debesu māceklība", tajā es saskatu atbildes uz saviem garīgajiem jautājumiem. Kristus māca, lai mēs garīgi nepaaugstināmies, paejot garām mazajam. Un ir jāprot arī izvērtēt, kurš patiesi ir nabags. Vienmēr gan varam lūgt par cilvēku, kurš ir nonācis tādā stāvoklī.

– Šodien spilgti redzam – "Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā.." (Pam 11,14) Vai tas atsaucas uz tavu ikdienu?

– Darbā kolēģiem viens otram jāpalīdz, jābūt saprotošiem, tā jau izpaužas Kristus mīlestība. Bet, runājot par vadību, šobrīd mūsu valstī ir diezgan liels haoss, ģimenes zaudē darbu, nonāk krīzes situācijās, vēršas pēc palīdzības sociālajos dienestos. Bērnunamu jauniešiem būtu nepieciešams izstrādāt vairāk pakalpojumu patstāvīgas dzīves prasmju apguvei, kā ļoti pietrūkst, atstājot bērnunamu, neapšaubāmi, tas ir jāveic komandas darba ietvaros. Pēc manām domām, ēšanas nauda bērnunamos ir ļoti maza, būtu nepieciešams to palielināt, lai bērniem būtu pilnvērtīgāks, veselīgāks uzturs.

Mūsu valstī ļoti pietrūkst pakalpojumu pilngadīgām jaunajām māmiņām ar garīgiem attīstības traucējumiem, jo diemžēl viņām nav pilnvērtīgi apgūtas dzīves prasmes atbilstoši viņu spējām, un, sasniedzot pilngadību, viņām ir jāsāk pašām patstāvīga dzīve, nereti viņas ir vienas. Grupu dzīvokļu pakalpojums diemžēl ir tikai tiem jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri dzīvo vieni.

Bērnu tiesību aizsardzību likums nosaka bērniem daudz tiesību, bet ir maz pienākumu, neveidojas cieņa, bijība pret vecāko paaudzi, ir liela visatļautība, tādas nebija iepriekšējā valsts iekārtā. Mans uzskats, ka bērniem jāveic kāda piespiedu ārstēšana, kur viņus nedaudz apstādina. Tagad jaunietis saka: es daru, ko gribu, eju un zogu. Parādās liela bezkaunība uzvedībā tieši šo pārprasto tiesību dēļ. Ļoti labi, ja jaunieti var paņemt uz kādu laiku audžuģimene, lai viņš redzētu ģimenes modeli un lai iegūtu kādu uzticības personu, jo bērnunamā audzinātājas bieži mainās un nevar nodrošināt konfidencialitāti, katra audzinātāja strādā ar savām metodēm, bērniem ir grūti pielāgoties tām. Tādēļ vispirms jāsāk ar mums pašiem, darbiniekiem, mums jāorganizē darbs labāk. Mūsu valstī ir sociālā nodrošinājuma pabalsts Ls 45 mēnesī jaunietim, kas sāk dzīvot patstāvīgi; ja viņš mācās, paralēli mācībām ir jāmeklē darbs sevis nodrošināšanai.  Darbu atrast ir grūti, tādēļ ka sabiedrības attieksme pret viņiem ir negatīva.

 Ir arī brīnišķīgi piemēri, ar kuriem iepazinos pieredzes apmaiņas braucienos, – SIA "Bērnu oāze", kā arī Cesvainē bērnunams "Graši", ko ir izveidojuši kristīgi cilvēki no  Francijas, tur katra bērna spējām tiek piemēroti dzīves apstākļi, visas piedāvātās iespējas tiek izrunātas gan ar pašu bērnu, gan speciālistiem.

– Zinām, ka problēmu sakne ir bezdievība visos līmeņos.

– Jā, būtu labi, ja varētu pasniegt ticības mācību bērnunamā. Ja vadītājs ir kristietis, tad atbalstīs, ja nav, tad – ne. Kaut vai daži pusgada laikā ieklausītos, tas jau būtu daudz. Dieva Vārds darītu savu darbu.

– Jālūdz Dievs, lai varētu oficiāli mācīt ticības mācību.

– Jā, ne tikai bērni, bet arī darbinieki ieklausītos, mainītos, viss ietu uz labo pusi, savstarpēji darbinieki būtu saprotošāki, savu darbu darītu godprātīgāk.

– Dieva sods ir arī Dieva žēlastība uz atgriešanos. Kā tu to redzi šobrīd?

– Savā ziņā ir. Apklususi komercdarbība, žēlastība ir tā, ka cilvēki vairāk meklē Dievu, manta kļūst otršķirīga, jo cilvēki nevar vairs pirkt kā agrāk. Tas ir pat labi, jo cilvēkiem ir laiks sākt dziļāk domāt par sevi, par garīgajām vērtībām. Un agrāk vai vēlāk cilvēks nonāks pie Jēzus Kristus.

Foto no Ieviņas Simsones-Rumpes personīgā arhīva