Izrādās, ka rosīšanās siltā virtuvē aukstā svētdienas pēcpusdienā var izvērsties par interesantu pasākumu. Un, ja vēl pie plīts un pannām darbojas vairāki, sevišķi tādi, kuriem maltīšu gatavošanā nav gadu gaitā gūtu iemaņu! Bet mīklu salabot un piedegušās pankūkas no pannas nokasīt palīdz kulinārijā pieredzējušie un viss beidzas labi.

Tas viss notika svētdien, 31. janvārī. Vai nu zinot, ka būs garda maltīte brāļu un māsu lokā, vai kārojot galda spēles, viesu bija ļoti daudz. Kāda no vakara dalībniecēm apgalvo: ”Nebija nevienas negaršīgas pankūkas, bet visas nemaz nepaguvu pagaršot ierobežotās kuņģa kapacitātes dēļ.
Ļoti garšoja vafeļpankūka un pankūka ar šokolādi. Garšīgas bija arī mazās pankūciņas, kuras sastāva ziņā bija pavisam vienkāršas, toties izskatījās mīļas.” Kāds cits saka: ”Garšoja savas – mannas pankūkas, diemžēl bija grūti aprēķināt, cik vajadzēs ievārījuma, palika pāri.” Pirms pankūku notiesāšanas tās varēja apskatīt, katrai pat bija lapiņa ar aprakstu – kas to cepis un kāds ir sastāvs. Kulinārijas brīnuma statusam tuvojās pankūkas ar banāniem – Baibas un Katrīnas autordarbs. Šīs un citas īpatnības gan nobaudīja tikai tie, kuri pirmie tika pie galda. Laikam tāpēc, lai pankūkas neatdziest, nebija dziesmiņu. Nezinu, kur gāja jautrāk – pie pannām vai aiz sienas pie spēļu galdiem. Oskars atzīst, ka pats neizcepa nevienu pankūku, toties ļoti patika spēlēt „Alias”. (To spēlē komandās pa diviem – viens paskaidro vārdu, kurš otram jāuzmin.) Kopā ar Diānu, kaut arī abi pievienojās krietni pēc spēles sākuma, viņi drīz vien panāca pārējos – lūk, piemērs ģimenes savstarpējai sapratnei. Urzula stāsta, ka prieks bija ne tikai par pankūkām, bet arī par spēlēm, lai gan pati esot spēlējusi tikai vienu – to, kur jākrauj grēdā kociņi. (Spēle „Tornis” – jāsaliek tornis no kociņiem un pēc tam jāvelk ārā tik daudz, cik vien var, nesagāžot torni.) Urzula turpina bez nožēlas: ”Pati gan zaudēju, tomēr bija jautri. Pēc tam ar Austriņu uzcēlām trīsstāvīgu „Stounhendžu”. Nezinu, kuram bija lielāks prieks – mums vai paparaci Edgaram, kurš pēc iemūžināšanas viltīgā veidā pamanījās mūsu tornīti sagāzt.” Linda pievienojas un atceras, ka tovakar Rāmavā uzkavējusies diezgan ilgi, jo bijis ļoti jautri. Kā tad ne – jāpaskatās vien bija uz to, kā Artis cepa plānās pankūkas un meta tās gaisā! Un „Alias” vārdu minēšana, kur smiekli atskan ik pēc minūtes, un adrenalīna pilnais brīdis, kad tūdaļ sagrūs tornis, kuru Edgars noķer kārtējā kadrā!

Pirms pankūku notiesāšanas Anna lasīja fragmentu no Mārtiņa Lutera grāmatas par to, cik viegli kristiešiem ir kļūt pašapmierinātiem. Manuprāt, tas būtu ļoti skumji, jo taču ”pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz”. (Mt 9,37b) Tovakar varēja teikt – cepēju daudz, bet virtuve maza, taču bija mīļi tur visiem kopā rosīties un jauki, ka meitenes bija sarūpējušas īpašas pankūku pannas. Radās jautājums: vai būtu iespējams aizsūtīt mūsu pankūkas vai vismaz mīļo, draudzīgo un jautro noskaņu Ģirtam un pārējiem misionāriem uz Ugandu?

Austra Klotiņa

Foto Edgars Jēgers
Fotoparaksti:
1. Vēl tikai nedaudz jāpagaida, un tad jau varēs apēst arī mannas pankūkas – Austra, Madara un Laimdota priecājas par izcepto.