"Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla." (Kol 3,10)

Mīļie draugi, kristīgajā vidē laiku pa laikam dzirdam balsis: ak, cik ļoti būtu nepieciešama īsta kristīga atmoda, atjaunotne. Atmoda patiesi arī ir ļoti vajadzīga, tikai jautājums: kas kavē tās atnākšanu? Dievs taču nav mainījies. Arī Viņa dotie apsolījumi ir tie paši. Mums nākas atzīt: ja kaut kā no Kristus svētības un dzīvības mums pietrūkst, tad vaina jāmeklē mūsos pašos. Un, ja vaina ir, kur tā slēpjas? Man šķiet, ka vaina meklējama uzskatā – ja Dievs būs lēmis, ka atjaunotne nāks, tad jau arī kādu dienu Viņš mums to vienkārši uzdāvinās. Vai tā domāt ir pareizi? Un ko saka Bībele par to? Bībeli lasot, mēs noprotam, ka Dievs mūs radījis un ar Kristu aicinājis būt Viņa darbabiedriem. Dievs ir sacījis, ka mums arī ir kaut kas jādara, ne tikai jāgaida uz to, ko darīs Dievs. Piemēram, Vēstulē efeziešiem Pāvils raksta: "Jums.. jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā." (Ef 4,23) Šis Dieva Vārda teksts mums vēsta, ka ikvienam jākļūst ietērptam Dieva taisnībā un svētumā. Mēs bieži esam kārdināti domāt, ka atjaunotnei un atmodai ir jāsākas kaut kur Baznīcā, draudzē, kādā kristiešu kopībā. Bet mēs paejam garām Bībelē sacītajam, ka mums vispirms jāskatās uz sevi, saprotot, ka pārmaiņām svētību saņemšanas virzienā jāsākas tieši mūsos. Pāvils norāda uz to, ka mums jāatjaunojas savā sirdsprātā, ka mums jāapģērbj jaunais, Kristus nopelnā veidotais, cilvēks.

Neilgi pirms Golgātas notikumiem Kristus mācekļiem saka: "Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis.." (Jņ 15,16) Kādēļ tāds atgādinājums cilvēkiem, kas jau trīs gadus ir bijuši kopā ar savu Meistaru? Tas ietver kādas būtiskas nostādnes: lai viņi turpmāk neaizmirstu, ka Kristus viņus ir izvēlējies bez kāda pašu nopelna; lai viņi kā Kristus izvēlētie/izredzētie aizvien meklētu palikt Viņā.

Mācekļiem veterāniem pastāv bīstamība ieslīgt garīgā rutīnā, vēl vairāk, kļūt par reliģioziem farizejiem, kas zina bauslību no galvas un sāk uzņemties Dieva–Soģa lomu. Tādēļ Jēzus brīdina: ne jūs, bet – Es! Jums nav jāuzņemas Dieva loma! Gluži otrādi, jums ir jāzaudē pilnīgi viss, lai iegūtu vairāk par visu – Mani, Kristu! Jums ir jāpalaiž vaļā bauslības burts, kuru jūs padievinājat, un jāsatver Mani, Kristu, bauslības dzīvību! Par elku var kļūt pat Dieva Vārds, pat lielas autoritātes, kuru spriedumu gūstā un ēnā tverdamies jūs paši nespējat garīgi pieaugt. Apustulis Pāvils nepārtraukti meklēja satvert Kristu Jēzu, neko citu (Flp 3,12,13), lai augtu Viņā.

Rīgas evaņģēliski luteriskās Jēzus draudzes kristīgi konsultatīvais un rotaļu centrs "Jēriņš" pirms 13 gadiem  ir izveidots mīlestībā pret katru mazuli, kas vēlas savu ikdienu pavadīt attīstošās spēlēs, izglītojošās nodarbībās, draudzīgā atmosfērā lielisku audzinātāju uzraudzībā un kas ir viens no pirmajiem, uz kristīgām vērtībām balstīts, izglītojošais centrs Latvijā. Bērnudārza pastāvēšanas 13 gados izveidojušās stabilas tradīcijas, kuras ļauj bērniem pilnveidot kristīgu pasaules redzējumu un attīstīt  nacionālās identitātes apziņu. Ikdienas darbā centrs integrē Bībeles principus, kur viens no kristīgās audzināšanas aspektiem ir žēlsirdība un iejūtība.

Kad tiekam Dieva Vārda konfrontēti un ieraugām sevi un savu dzīves ievirzi neatbilstošu Dieva teiktajam, saprotam, ka tā ir jāmaina, un lūdzam Svētā Gara spēku, lai to darītu un lai caur mums arī apkārtējā pasaule tiktu atjaunota. Par to saruna ar draudzes priekšnieku MĀRI PĒTERSONU.

Vizītkarte
Māris Pētersons
Dzimis: 1966. gada 31. maijā.
Draudzē kopš 2001. gada.
Studijas: Latvijas Universitāte, Fizikas un matemātikas fakultāte, fiziķis pasniedzējs.
Darbavieta: AS "RIX Technologies" projektu vadītājs.
Kalpošana: pērminderis, draudzes priekšnieks.
Ģimene: sieva Andžela, meitas Milda (18) un Sofija (6), dēli Gustavs (15) un Alberts (13).

Ar Māri Pētersonu tikās Valda Zvaigzne

Kā labāk izmantot laiku vasarā? Šādu jautājumu uzdevu arī sev. Lūk, kādu atbildi sniedza 12. jūnija jauniešu vakars. Mārtiņa stāsts par dažādiem mikrofoniem aicināja nebūt kā bezvadu mikrofoniem, kuri, lai arī cik labi skan, izejot no baznīcas, izslēdzas. Pie kā pieslēgties? Uzrakstījām apņemšanos regulāri lasīt, taču šoreiz ne obligāto literatūru, bet Dieva Vārdu (kas ir asāks kā zobens – Ebr. 4,12), kā arī izdomājām sankcijas, kad apņemšanās pārkāpta. Piedzīvojām svētīgas lūgšanas mazās grupās un apmainījāmies pieredzē: ir labi lasīt Bībeli, pirms tam lūdzot, kā arī lasīt nodaļu no rīta, bet vakarā to pārlasīt vēlreiz. Lai to atcerētos, noder atgādinājumi mobilajā telefonā.

Iluta, jautāta par tovakar iegūto, stāstīja: "Vērtīga bija diskusijā izteiktā doma – plānot drīkst tikai tas, kurš ir gatavs no saviem plāniem atteikties. Iepazinos arī ar kādu jaunu meiteni Gitu, ar kuru kopā bija vērtīgs lūgšanu laiks. Un, tādēļ ka nebija daudz cilvēku, personīgu kontaktu varēju rast ar vairākiem jauniešiem."