No 21. līdz 30. novembrim draudzes jaunieši – Šveicē.
Daļa jauniešu vadītāju sēž busiņā ceļā uz naktsmītni Šveicē. Mums aiz muguras ir garš ceļš cauri Lietuvai un Polijai un šķērsām cauri visai Vācijai. Vācijā varējām pāris stundu pagulēt pie mūsu māsas Kristū – Nikoles, kas veselu gadu bija pavadījusi Latvijā, dzīvojot Rāmavas muižā, bet tagad kalpo jauniešu darbā un svētdienasskolā pie Šveices un Vācijas robežas. Ir labi, ka Dieva ģimene ir tik liela! Mūsu ceļojuma pirmais punkts bija St. Krišonas teoloģijas seminārs. Tur mēs ne tikai apskatījām skolu, dzīves apstākļus un formu studentiem, bet varējām arī piedzīvot dievkalpojumu, kas ļoti atšķiras no mūsmājās ierastajiem. Ir labi, ja skatus veram tālāk! Pēc jaukām pusdienām pie Nikoles devāmies uz īsto Šveici. Tur pie Cīrihes ezera esam ieplānojuši aplūkot kādu ļoti netradicionālu jauniešu draudzi "O²". Tas bija neparasts dievkalpojums ar neparastu uzrunu, kas bija kaut kas starp dzīvu liecību un talk-show. Kaut neierastā veidā dzirdējām Evaņģēlija pasludinājumu, tomēr jāatzīst, ka tas jaunus cilvēkus uzrunā. Daudz ko varējām mācīties no Mihaela, kas ir viens no šīs draudzes mācītājiem. Viņš viesojās mūsu draudzē šī gada aprīlī, vadot semināru par jauniešu darbu Rāmavas muižā. Droši vien vēl labi atmiņā palikusi viņa uzruna par Lācaru ar marli, gaisa atsvaidzinātāju un šalli. Mihaels mums palīdzēja saprast, kādēļ viņi savu jauniešu draudzi veido tādu, kādu viņi to veido.
Pēc "O²" mēs devāmies busiņā uz mūsu naktsmītni, kas atradās nelielā uzkalnā. Ceļā piedzīvojām tādu puteni, ka vējš autobusu šūpoja un ik pa brīdim bija jāapstājas, jo biezā sniega dēļ nevarēja redzēt ceļu. Beigu beigās nonācām turpat netālu no mūsu naktsmītnes. Atlicis vairs tikai kāds kilometrs, taču tas aizvijās pa kalnu augšup. Sasnidzis sniegs. Taču mūsu autobusiņam stāvais uzbrauciens izrādījās nepārvarams. Busiņš nav mazs, nav arī viegls, bet kalns tomēr stāvs. Pēc otrā mēģinājuma, kad autobuss sāka griezties šķērsām uz ceļa un slīdēt lejup, atmetām ieceri uzbraukt kalnā. Arī mūsu draugiem no Šveices tas neizdevās. Nācās izmantot ķēdes. Un jau pēc divām stundām bijām omulīgā siltā kalnu namiņā.
Mūsu draugi mums dāvāja arī iespēju būt kalnos, uzvedot mūs uz 2132 m jeb 7000 pēdu augsto Pilatus kalnu, no kura pavērās skaists skats gan uz Alpiem, gan arī uz pilsētām un ezeriem zem mums. Nu tiešām varēja saprast 121. psalma rakstītāju: „Es paceļu savas acis uz kalniem. No kurienes gan man nāks palīdzība?” – jo Latvijā jau nav kurp acis pacelt! Tik vareni, tik milzīgi, ka šķiet tiešām tie ir kā Dievs, tomēr Dievs ir vēl varenāks, jo Viņš tos ir radījis.
Daniels un Manuels (grupiņas vadītājs, kas šovasar kalpoja mūsu draudzes vasaras nometnē) palīdzēja mums kā grupai augt, ik dienas līdzdalot Dieva Vārdu un lūdzot, kopā veicot team-building uzdevumus un darbiņus. Mūsu jaunieši tika arī pārbaudīti izturībā – piecu stundu laikā bija jāsagatavo jauniešu vakars draudzē "FEG March" aptuveni 20 jauniešiem, turklāt vēl vakariņas visiem! Tas bija svētīgs un labs laiks mums visiem.
Nākamajās dienās mēs apceļojām vēl vairākas draudzes un tikāmies ar to jauniešu vadītājiem un mācītājiem. Kopā šajā ceļojumā iepazinām piecas draudzes un tikāmies ar to vadītājiem un uzzinājām daudz jauna. Taču arī tur, kur daudz kas šķita pazīstams, tomēr tik labi ir sajust un redzēt, ka jauni cilvēki tic Dievam un deg par Viņu, kalpojot un domājot, kā līdzaudžus vest pie Kristus. Un tas šķiet vissvarīgākais, ka kopīgi vēlamies pievest jaunus cilvēkus Kristum, lai viņi ne tikai iemanto pestīšanu, bet arī kā dāvanu saņem svētību pilnu dzīvi ar Dievu. Ir būtiski uzrunāt jauniešus, jo tā taču ir tik liela dāvana, ka cilvēks var jau no jaunības iet Dieva ceļu. Turklāt jaunieši ir mūsu spēks un šodienas draudze. Ja palūkojamies mūsu draudzē, redzam, ka jaunieši to veido un caur viņiem šeit ieplūst bagātīga svētība.
Ģirts Prāmnieks |
