Vizītkarte
Kārlis Škenderskis
Dzimis: 1961. gada 8. novembrī Madonas rajona Barkavā.
Draudzē kopš 1996. gada.
Mācības, studijas: Rīgas 4. medicīnas skola (feldšera specialitāte); Rīgas Medicīnas institūts (nepabeigta augstākā izglītība).
Darbs: tirdzniecības pārstāvis medicīnas aparatūras tirdzniecības firmā "AB Medical Group".
Kalpošana: draudzes priekšnieks.
Ģimene: sieva Maija, dēls Miķelis (21).
Jēzus bagātajam vīram saka: vienas lietas tev trūkst – izdali visu savu mantu nabagiem un seko Man! Zinām, ka lielākās garīgās svētības nāk, kad atzīstam, ka mums kaut kā trūkst. Tikai tad Kristus neiespējamo dara iespējamu – mūsu garīgajā un arī laicīgajā dzīvē. Par to sarunājos ar draudzes priekšnieku KĀRLI ŠKENDERSKI.
Ar Kārli Škenderski tikās Milda Klampe
– Mums skolā tika mācīta Darvina evolūcijas teorija. Bet Bībelē atklāts, ka Dievs radījis cilvēku. Tātad cilvēks kā tāds vispār nav iespējams bez Dieva. Kā jūs tas ietekmēja?
– Jā, ir mācīts skolā, arī augstskolā. Rādīti piemēri, kā putni attīstījušies atbilstoši to dzīves vietai. Bet es tam nebiju pieķēries, jo cilvēka rašanās vienalga bija noslēpums. Taču tad, kad es sastapu Dievu, kad Viņš mani pieņēma un deva iespēju ieraudzīt patiesību, tad man likās, ka Darvina teorija ir kaut kāda tumsonība. Man bija jābrīnās, ka cilvēks var kaut ko tādu pieņemt kā ļoti nopietnu lietu un ka to akceptē zinātniskā līmenī. Mēs katrs taču esam radīti kā ļoti unikālas personas. Man tas ir neiedomājami, nepieņemami, ka mēs būtu radušies no pērtiķa.
– Bet ir vēl cilvēki, kas arī šodien tic Darvina teorijai.
– Jā, piemēram, mans darba devējs, viņš zina, ka esmu kristietis, man saka: es esmu evolūcijas teorijas piekritējs. Viņš ir inteliģents cilvēks, darbā var ņemt piemēru no viņa, bet par šādu redzējumu man viņa mazliet ir žēl. Taču tie, kas ir sastapušies ar Dievu pēcsociālisma laikā, un tādu ir daudz, tic, ka Dievs radījis cilvēku. Domāju, mūsdienās, tādu, kas tam netic, ir mazākumā, tas vairs nav populāri. Man prieks, ka Kristīgajā radio ir bijušas diskusijas par šo jautājumu ar Latvijas kristīgajiem zinātniekiem, citur gan to nepopularizē, jo plašsaziņu līdzekļi jau nav kristiešu rokās. Arī citur pasaulē ir zinātnieki, kas teikuši, ka tieši zinātne tos aizvedusi līdz Dieva atziņai.
– Jā, tieši zinātnieki, pētot kādu jomu, nonāk pie atzinuma, ka viņu iespējas sniedzas līdz kādai robežai, un viņiem nākas atzīt Dieva meistardarbus.
– Tā ir liela Dieva apgaismība cilvēkam, lai arī cik eksakti gudrs tas būtu. Bet ir arī cilvēki, kas paliek vien savā gudrībā vai pat pagānismā.
– Dažādas filozofijas skolas, psiholoģija lielu uzsvaru liek uz paša cilvēka spēkiem. Vai esat dzīvē paļāvies tikai uz saviem spēkiem?
– Es pats ar savu varēšanu esmu aplauzies diezgan ātri. Atmodas laikā mani ietekmēja tautiskie uzskati, piemēram, tika teikts, ka mēs, latvieši, ārieši, esam no gaisa, krievi – no zemes, tādēļ mums jāstaigā baltās drēbēs, krieviem – melnās, un ka krāsām ir ļoti liela nozīme – ja tev ir kaut kas melns, noteikti jābūt kaut kam baltam. Es sāku šiem uzskatiem pieķerties, man palika ļoti grūti, radās atkarība no tā. Tie bija garīgie meklējumi.
– Kā no šī strupceļa izkļuvāt?
– Dievs mani izveda no tā visa, tas notika pamazām. Sāku nākt šeit uz dievnamu deviņdesmito gadu sākumā. 1998. gada 25. maijā Jaunajā Derībā, ko man 1994. gadā uzdāvināja mamma, ierakstīju, ka es pieņemu Kristu un atdodu sevi Viņa rokās. Pēc tam arī gara acis atvērās. Es izmisīgi lūdzu, lai Dievs mani atbrīvo arī no tieksmes lietot alkoholu. Un Kristus mani atbrīvoja no intereses par alkoholu, no dzeršanas, kas traucēja ģimenei, darbā. Dievs redzēja manu vēlēšanos tikt vaļā no šī posta, izmisuma, bezizejas, tā bija liela cīņa, līdz asinīm, kā rakstīts. Sava varēšana ir nulle. Ar to es sastopos arī darbā, savās ikdienas problēmās. Bet Dievs ir izvedis tik fantastiski un es saprotu, ka pats to nebūtu varējis izdarīt.
– Kā radi, apkārtējie reaģēja uz jūsu iekšējām un ārējām pārmaiņām?
– Mammai tas bija interesanti, jo viņa arī meklēja Dievu. Es viņai esmu autoritāte garīgajā ceļā, viņa man daudz jautā, jo viņai Dieva meklējumi joprojām turpinās. Bet mīļa tuviniece, padomju laika darba pirmrindniece, ļoti strādīga sieviete, domāju, pēc dēla nāves meklējot mierinājumu, nonāca zintniecības un pašattīrīšanās (okultu) mācību maldos. Viņas dzīve gāja uz leju, aizgājusi pensijā, viņa sāka smēķēt un lietot alkoholu, tas bija ļoti liels pārsteigums, zinot viņas iepriekšējo kārtīgo dzīvi! Viņa gan atnāk uz dievnamu svētkos, tomēr netiek līdz ticībai, Dieva atziņai.
– Jēzus bagātajam vīram saka: "Vienas lietas tev vēl trūkst, pārdod visu, kas tev pieder, izdali to nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!" (Lk 18,22) Vai Jēzus arī jums ir uzrādījis šo vienu lietu?
– Jā, ir uzrādījis. Piemēram, kad man pasliktinās finansiālā situētība, es jūtos tuvāk Dievam, man ir labāk. Tomēr nauda, labklājība attālina no Dieva, jo tad, ieslīgstot labsajūtā, tu Viņu aizmirsti. Man gan trūkst drosmes atdot pilnīgi visu.
– Jēzus te runā par prioritātēm – kam pieder tava sirds? Cilvēks var būt ļoti bagāts, bet pirmajā vietā vienalga viņam ir Kristus un savu bagātību viņš iegulda Dieva darbā.
– Jā, ir labi, ja cilvēks ir svētīts ar bagātību, bet pieķeršanās naudai, protams, pazudina cilvēka dvēseli, arī attiecības ar cilvēkiem mainās.
– Pat ķēniņš Sālamans, visu laiku bagātākais cilvēks, par savām sudraba un zelta kaudzēm un darba pūliņiem saka: ak vai! Viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana. (Māc 2,8,11) Kad cilvēks sāk saprast, ka vissvarīgākās ir attiecības ar Dievu?
– Tas ir ceļš, pazemības ceļš, pacietības ceļš, lēnprātības ceļš. Un tad nāk šie augļi, nāk šādas atklāsmes. Tad aptver, ka tiekšanās tikai pēc mantiskajām vērtībām ir bezjēdzīga, bet Dieva tuvums, Kristu ielaist sirdī – tas ir pats galvenais dzīvē. Pārējais patiesi nav nekas.
– Vecajā Derībā lasām, ka Dievs liek darīt neiespējamo – dzemdināt bērnus vecumā, mesties Sarkanajā jūrā, to cauriet, ar 300 vīriem nostāties pret tūkstošiem. Vai jums arī bijis jādara, cilvēkprāt, neiespējamais?
– Ir bijis jārīkojas, paļaujoties uz Dievu. Dievs visu redz, un, kad tev reāli trūkst, Viņš dod. Tu vari atdot Dievam naudu, kas Viņam pienākas, pēdējo naudu, bet tu nepaliec tukšā. Es lūdzu Dievam palīdzību strādāt, vadīt, un Viņš arī palīdz to darīt. Man darbā savi pienākumi noteikti jāpaveic, jo esmu saistīts ar citām organizācijām, slimnīcām. Dievs palīdz atrisināt situācijas. Bet par lielajiem brīnumiem Bībelē mēs nedrīkstam šaubīties, tie ir bijuši, Dievs tos ir darījis. Piemēram, manā dzīvē Dievs savā žēlastībā un varenībā ir darījis lielāko brīnumu: pilnīgi dziedināja dēlu pēc smagām dzemdībām, kad ārsti viņam prognozēja skumju nākotni!
– Vai kāds garīgs pārbaudījums nav izšaubījis, ka Dievam visas lietas ir iespējamas?
– Noteikti tā ir bijis. Starp citu, es tagad, braucot šurp, domāju: bet varbūt Dieva nemaz nav. Ir tikai tukšums. Ar ko es te vispār nodarbojos? Bet kā gan es tā vispār drīkstu domāt? Taču reizēm tā uzvirmo galvā – ir debesis, zeme, ko redzam, un nekā cita taču nav, mēs esam reāli, praktiski cilvēki, un viss. Bet tā domāt – tas ir grēks! Es lieku atkāpties sātanam, kas liek tā domāt, arī apklusinu savas domas. Es atceros to, kas ir rakstīts, – brīnumus, gadu skaitīšanu pēc Kristus dzimšanas! Atceros arī to, ko Dievs tieši man ir darījis, ka esmu izvilkts no mēsliem, daudzas reizes pasargāts, kā arī tos daudzos brīnumus, ko Viņš ir darījis manā ģimenē! Kādi gan vēl pierādījumi ir vajadzīgi?! Kā gan es vēl drīkstu šaubīties?!
Bet šaubas uzmācas arī tad, ja tuvākie cilvēki, par kuriem visu laiku lūdzu, vēl ir postā. Kādēļ Dievs nerīkojas ātrāk? Cik ilgi es cerēšu, gaidīšu?
– Visas mūsu lūgšanas nonāk Dieva troņa priekšā. Un neko jau nelīdz mūsu noskumšana.
– Jā, sirdēsti par mīļo cilvēku nomoka. Patiesi viss ir jāliek Dieva rokās, jāuzticas, ka Viņš darīs savā laikā. Tā tiek pārbaudīta arī mūsu pacietība.
– Pāvils apgalvo: mēs paši no sevis neesam spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva. (2Kor 3,5) Vai Dievs vienmēr ir jūsu domu pārvaldītājs?
– Dievs mums ir devis izvēli – kaut ko darīt vai nedarīt. "Viss ir atļauts, bet ne viss der." (1Kor 10,23) Kārdinošās domas ir, bet Dievs nav to iniciators. Arī Dāvida grēks sākās ar domām, galvenais – to saprast. Reizēm es domāju: labi, es mazliet padomāšu, zinu, kādas var būt sekas, bet nekas jau nebūs, jo esmu pietiekami stiprs. Mēs esam šajā pasaulē, acis kaut kam piesaistās, domās ienāk nevajadzīgais, bet galvenais tad ir pateikt Dievam: es to negribu. Ir jādomā par labo, kas ir no Dieva.
– Ikviena slikta doma, darbs sāpina Kristu. Kad Viņš kļūst personīgi tuvs, tad vairs negribam apzināti Viņu sāpināt, skumdināt, apvainot.
– Jā, Dievs manā labā ir izdarījis tik daudz un turpina darīt. Kad esmu neuzticīgs Viņam, es Viņu noraidu ar savu neuzticību. Tas sāpina visvairāk.
– Vai ir piedzīvots, ka "Mans spēks nespēkā varens parādās" (2Kor 12,9)?
– Jā, šī patiesība mani stiprina. Ir daudzas fiziskas problēmas, muguras problēmas (diski izslīdējuši), pirms gada man celī iemetās roze, tā ir infekcijas slimība, ko var ārstēt ar antibiotiķiem. Bet dakteri paši piedāvā iet pie tantiņām, kas liek zilos papīriņus. Ārstēju ar zālēm, tas ir sāpīgi, un tad man darbā piedāvāja ārstēt netradicionāli. Tas ir liels pārbaudījums, sevišķi, kad ir ļoti grūti un slikti. Bet labāk, ka es aizeju Debesu valstībā slims nekā vesels ellē. Par mani lūdza draudzē, es tiku izārstēts.
– Vai Dievam viss ir bijis iespējams arī draudzes dzīvē?
– Tas ļoti uzskatāmi bija tad, kad problēmas bija ar īpašumiem (pārvaldnieks visu naudu izkrāpa, nopludināja). Domājām – ko tagad darīt? Mācītājs teica: lai pazūd īpašumi, bet mēs paliekam uzticīgi Kristum! Šie vārdi stiprināja. Tie bija laicīgi pārbaudījumi. Bet Viņš redzēja, ka mēs gribam palikt pie Viņa, tādēļ arī atrisinājās praktiskie jautājumi.
– Ja vispirms kalpojam Dieva valstībai, tad piemetamās lietas Dievs pats atrisina.
– Jā, ar tīru sirdi nācām un visu likām Dieva rokās un lūdzām: palīdzi mums, Tu visu vari izdarīt! Mēs varam mēģināt izdomāt, kā būtu labāk, bet, ja Dievs domā citādi, mēs būsim vīlušies un būs savstarpēja nesaprašanās.
Garīgajā ziņā – kādi draudzes brāļi vai māsas mēģina nākt ar citām mācībām, jaukt draudzi. Te stingri jānostājas pretī.
– Jau pirmdraudzēs bija herēzes. Apustulis Pāvils teica: "Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie." (1Kor 11,19) Mums ar šiem cilvēkiem jārunā, jālūdz par viņiem.
– Jā, nevar jau nevienam cilvēkam aizliegt kaut ko, tā ir viņa izvēle. Ir draudzes cilvēki, kas akcentē katolicismam raksturīgo – svētceļojumus uz Medžjugorji, Aglonu, Marijas pielūgšanu un augšāmcelšanos; viņi ar sajūsmu liecinājuši par to vecāku Bībeles studiju grupās. Domāju, ar stingrāku nostāju Bībeles studiju vadītājiem bija jārunā ar šiem cilvēkiem. Bet esmu pateicīgs, ka tagad pieaugušo Bībeles studiju grupās, šādus jūsmīgus stāstus dzirdot, ir tikusi uzsvērta un mācīta tikai tā patiesība, kas dota Svētajos Rakstos! Mums pašiem jāsargā šis Kristus dotais mantojums!
Esmu Dievam pateicīgs arī par to, ka draudzē ir daudz brāļu un māsu, kas kalpo un ir neatsverami palīgi garīgi un praktiski. Protams, ikvienam ir jāsabalansē laiks starp ģimeni, darbu un kalpošanu. Ko līdz, ja staigāsim baznīcā ar lielu kalpošanas karogu, bet nerūpēsimies par saviem mājas cilvēkiem.
– Jā, apustulis Pāvils uzsver: ".. ja kāds negādā par .. saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu." (1Tim 5,8)
– Jā, mums jābūt par liecību arī saviem mīļajiem. Ja tā nav, tad visa mana kalpošana ir kā šķindošs zvārgulis.
– Viss šajā pasaulē ir Dieva darbs – no cilvēka radīšanas līdz cilvēka glābšanai, pārveidošanai, svētošanai. Vieniem tā ir sēru vēsts viņu patmīlībai, otriem – prieka vēsts par Dieva paredzētās personības iegūšanu.
– Pie šīs atziņas nešauboties vajag turēties ar visu spēku! Un nevajag baidīties sevi pazaudēt. Arī prāta cilvēkiem.
– Uz ko šodien vērst cilvēku uzmanību, kad brūk ārēji redzamie balsti?
– Uzskatu, ka šis ir beigu laiku sākums. Brūk viss, uz ko cilvēki paļāvušies. Svētajos Rakstos tas ir sacīts, tas ir neizbēgami. Bet šis pārbaudījums var būt dots arī tādēļ, lai cilvēki meklētu Dievu, nezūdošo!
Foto no Kārļa Škenderska personiskā arhīva
Fotoparaksts Dēla Miķeļa vidusskolas izlaidumā 2006. gadā. |
