Mēs tikmēr esam kā mācekļi, kas Jēzum saka: ".. mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi," (Lk 18,28) kamēr Jēzus mūs neieved mūsu personas un Viņa dziļumos.
Mācekļi šos virspusēji brašos vārdus saka, noklausījušies Jēzus un bagātā vīra dialogu, – bagātnieks aizgāja noskumis un nabags, nevarēdams atstāt to vienu lietu, kas šķīra viņu no Jēzus, – bagātību, ko vērtēja augstāk par Jēzu, – tādējādi apliecinādami: redzi, mēs gan Tev varam sekot! Mēs esam visu atstājuši!
Bet Jēzus tūlīt ieved viņus Golgatas notikumā: "Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss .. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām." (Lk 18,31–33)
Jēzu, ko Tu runā?! Tā nevar būt, ka To, kas tūlīt dziedinās aklo, apciemos nīstu virsmuitnieku, sludinās ar spēku tiesu un taisnību, nonāvēs! Un "tumšs bija viņiem šis vārds". Tikpat tumšs kā tumsa aklajam, ko Jēzus dziedināja pēc šīs sarunas.
Katru dienu Jēzus liek mums atstāt mūsu "nopelnus", veltījumus Viņam, ar ko mēdzam lepoties, un cauri mūsu egoisma tumsas rupjajam slānim ved pie Viņa un mūsu patiesās būtības. Katru dienu mūsu tumsa – vecais cilvēks – nomirst pie krusta un augšāmceļas tas cilvēks, kādu Dievs rada caur Kristu. Atstāt visu – vispirms nozīmē – atstāt sevi. Un tikai tad Dievs neiespējamo dara par iespējamu mūsos un caur mums!

Redaktore Milda Klampe

Kas mājo Visuaugstā paspārnē
un apmeties Visuvarenā ēnā:
saka Kungam:
mans patvērum
un mans cietoksni,
mans Dievs,
uz ko es paļaujos! –
Viņš saviem vēstnešiem
pavēlēs pār tevi – sargāt tevi
visos tavos ceļos!
Savās plaukstās
tie pacels tevi,
lai nepiesitas
pie akmens tev kāja!
Viņš pieķēries Man,
un Es paglābšu viņu,
Es pasargāšu viņu,
jo viņš zina Manu vārdu,
viņš sauc Mani,
un Es viņam atbildēšu,
ar viņu Es posta brīdī,
Es izglābšu viņu
un celšu godā,
Es .. rādīšu viņam
Manu pestīšanu!
Psalms, 91,1,2,11,12,14–16

...................................

Sirdsdarbs
Dzīve ir pārāk īsa, lai būtu maza
"Kam jums tas nazis?"– "Laupītājiem un plēsīgiem zvēriem, bet šodien, lai neapdraudētu miss Korijas ten Boma apģērbu un ādu, ar to jānogriež kaktusi." Sekoju meksikānim ar lielu platmali un garu nazi. Tas ir ļoti ass, un kaktusi krīt no viņa pa labi un kreisi, līdz esam sasnieguši aizas malu. Tālu lejā var redzēt, ka ļaudis cauri ielejai būvē ceļu uz kādu pilsētu. Šī vieta kādreiz bijusi noziegumu, slepkavības un laupīšanas centrs. Tā sasniedzama grūti, un tādēļ tikai nedaudzi uzzināja par tās esamību. Apmēram pirms astoņiem gadiem Dievs dažiem kristiešiem iedvesa domu iet un dzīvot tur, kur sātana sēdeklis. (Atkl 2,13) Tikai ar lielām grūtībām cauri mežiem un bīstamām klintīm jāšus uz zirgiem viņi varēja nokļūt pilsētā.
Viņu pirmais darbs bija noīrēt sapulcēm krogu. Kad ieradās parastie apmeklētāji, tie viņiem piedraudēja: "Pagaidiet tikai, kamēr mēs tiksim ar jums galā!" Viņus briesmīgi vajāja, taču viņi palika pie sava. Un neilgā laikā Dievs darīja brīnumus, un tagad tā ir kristiešu pilsēta. Pilsētas galva ir mācītājs, tiesnesis – viņa palīgs, policisti – diakoni.
Tāle ir plaša, tur ieraugu lielu baznīcu, kur vietas daudziem. Bet drīz ļaudis saprata, ka tāda nošķirtība var būt par ļaunu, tādēļ tie mēģināja sadraudzēties ar citiem kristiešiem. Drošsirdīgākie apmeklēja pilsētu, bet ceļojums zirga mugurā bija bīstams un grūts. Tad kristieši apsolīja saviem viesiem cauri džungļiem izbūvēt ceļu.
Šis plāns ieinteresēja valdību: vai patiesi kristieši taisīšot ceļu cauri mūžamežiem. Kristieši priecīgi stāstīja par savu darbu, ka gribot strādāt bez atalgojuma, tikai neesot naudas izdevumu segšanai. Tas ļoti aizkustināja valdības amatpersonu, kas tūlīt apsolīja materiālus un instruktorus kā palīgus darbā. Dinamītu un darba rīkus devusi valsts, darbu veic kristieši no 130 draudzēm, katra strādā pa nedēļai. Kopā ar vīriem ierodas sievas, kas tos apkopj un gatavo ēdienu. Uz kādas klints milzīgiem burtiem uzrakstīts: MĒS STRĀDĀJAM DIEVAM, NEVIS CILVĒKIEM.
Protestanti šajā Romas katoļu zemē dažreiz nonāk grūtībās. Šo uzticīgo kristiešu darbs pārsteidza valdību, redzot, cik derīgi tie var būt sabiedrībai. Pilsētu galvas tika ielūgti aplūkot paveikto. Tanī dienā atklāja pirmo tiltu, uz tā iegravēti vārdi: KO DARI, TO DARI AR VISU SIRDI.
Sirms vīrs mani aizved pie strādniekiem. Vīri ielejā, ieraugot mūs, sauc: "Aleluja!" Mēs atbildam tāpat, un kalnos atbalsojas: aleluja! Aleluja! Aleluja! Kāda sieva ar akmens rulli berž graudus, otra cep plakanus plācenīšus.
"Vai darbā piedalās visi draudzes locekļi?" es jautāju. "Jā, bet, ja kāds trūkst, tad tūlīt cits ieņem viņa vietu." Turklāt viņi saka: "Mēs strādājam tādēļ, ka mīlam Dievu un savus kaimiņus un gribam kalpot sabiedrībai."
Pēc diviem gadiem šeit būs šoseja kas savienos Bartolo de la Barancu ar lielo pasauli. Tad būs iespējama tirgošanās un zudīs nabadzība. Taču ļaudis šeit sagaida kaut ko vairāk – ka šī pilsēta būs jauka liecība tiem, kas iepazīsies ar to.
Šķiroties saku Rakstu vārdus: ".. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls." (1Jņ 5,4,5)

Korija ten Boma. "Bez Manis jūs nenieka nespējat"