Vai kristietis atšķiras no cilvēka, kas nav kristietis?

Dažkārt bērni mīl viens otru izjokot ar komiskiem jautājumiem. Piemēram, Frīdis jautā: "Kāda ir atšķirība starp beigtu peli un bulciņu?" Tims atbild: "Nezinu." Frīdis saka: "Tad es tevi nekad nesūtītu pēc bulciņām."

Ar šo joku neesmu domājis, ka mums būtu jāsāk noskaidrot, kurš ir beigta pele, kurš bulciņa – kristietis vai nekristietis. Bet vēlos tikai vienu – lai mēs mācītos ieraudzīt, ka atšķirība starp kristiešiem un tiem, kas tādi nav, īstenībā ir ievērojama. Piemēram, Mateja evaņģēlijā, savus mācekļus uzrunājot, Jēzus saka: "Jūs esat zemes sāls." (Mt 5,13) Saņemot buljonu bez sāls, tu tūlīt iesauktos: te taču nemaz nav sāls! Kā tu to zini, ka nav sāls? Varbūt tev tikai liekas? Tu sacīsi: neliekas gan, bet mana mēle to pasaka priekšā, ka te nav sāls. Ja sabiedrībai atņemtu kristiešus, ticu, ka visi to pamanītu visai sāpīgi. Tas jau arī notiek tautās, zemēs, kur kristieši skaitliski sarūk. Tur kļūst neomulīgi. Sabiedrība kļūst par remdenu buljonu, ko baudīt vairs nav nekāda prieka. Tas notiek arī tad, kad kristiešiem, kuriem būtu jābūt karstiem, dedzīgiem ticībā, kļūst remdeni un pasīvi. Krītas visas sabiedrības svētības temperatūra. Jāņa Atklāsmes grāmatā Jēzus saka: "Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes." (Atkl 3,16) Redzi, kristiešus var pazīt arī pēc tā, ka viņi ir dedzīgi, karsti ticībā Kristum. Ja gribi noskaidrot, kurš ir kristietis, kurš ne, pieliec pirkstu. Ja karsts, tad ir kristietis. Protams, tas ir joks. Un tomēr, kristīga cilvēka ticības dedzībai ir jābūt pamanāmai.

Pēc kā tad pasaule mūs atšķirs kā kristiešus? "Jūs esat zemes sāls," saka Jēzus. Pasaule mūs neliek uz mēles, lai mūs nogaršotu, un paldies tai par to. Pasaule mūs

"nogaršo" ar ausīm un acīm. Sabiedrība klausās mūsu vārdos, bet daudz vairāk to interesē, kā mūsu vārdi īstenojas dzīvē. Pa ielu ejot un vērojot cilvēkus, pēc viņu ārējā izskata tu nevari vienkārši pateikt, kurš ir kristietis, kurš ne. Ne velti radies sakāmvārds – neskati vīru no cepures. Bet, ja tev ir iespēja ar cilvēku sarunāties, pavērot viņa dzīvi, viņa rīcību, tu drīz ieraudzīsi, kas viņš ir. Jēzus jau arī ir sacījis:  "Jūsu gaisma lai spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." (Mt 5,16) Lūk, kristietība darbos, rīcībā – uzrunājošākā zīme un liecība pasaulē tam, ka ir vērts būt kristietim. Ja darba kolēģis tikai pēc desmit kopā nostrādātiem gadiem gluži nejauši uzzina, ka esat kristietis un ejat baznīcā, tā nebūs tā labākā ziņa par kristīga cilvēka liecību pasaulē.

Mīļie draugi, mums tiešām nav ne mazākā iemesla kautrēties no tā, ka esam kristieši un mīlam Jēzu. Kautrības vietā jānāk mīlestībai uz cilvēkiem, kuri nezina to, ko nozīmē Kristus un mūžīga izglābšana. Mūsu misija ir ne tikai apliecināt Kristu, bet arī, un tas ir pats svarīgākais, izdzīvot Kristu. Dzīvē izdzīvots Kristus ir skaistākais, bet arī nepieciešamākais, ko varam dot pasaulei. Apustulis Pāvils raksta tik pārliecinoši: "Lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu.." (Fil 2,15,16) Mēs drīkstam mirdzēt, mums pat tas jādara. Vai pašiem tas jāzina, ka mirdzam? Laikam jau ne. Arī Mozus pats nezināja, ka viņa seja mirdz, kad atgriezās no sarunas ar Dievu. Vislabākā liecība īstajam mirdzumam ir cilvēki, kuriem esam palīdzējuši nākt pie Kristus.

Vienu mēs zinām droši – starp kristieti un cilvēku, kas tāds nav, ir liela atšķirība, ja jau Bībele saka: "Reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā." (Ef 5,8) Tik liela atšķirība – kā tumsai no gaismas. Tā Dievs ir gribējis.

Sirsnībā, draudzes mācītājs Erberts Bikše

Sāls jeb Nāves jūra Israēlā.
Foto Milda Klampe