Kristietis un sabiedrība. Tās ir divas atšķirīgas valstības – Dieva un pasaules. Bieži Jēzus sacīja: "Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi," – norādot uz Sevi un uz ikvienu Viņa sekotāju, kurā ienākusi Viņa dzīvība un Gars.
Daudzkārt dzirdam sakām: "Kristietim grūti dzīvot šodienas sabiedrībā." Bet tā nav taisnība! Kādēļ nav? Tādēļ – ja cilvēkā mājo Kristus Gars, Viņš pārspēj visu grūto – "Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" (Jņ 16,33) – un atklāj, kas Viņa īpašumam ir derīgs, kas – ne; kas Viņam piedien, kas – ne.
Jēzum, staigājot pa Galileju un mācot savus mācekļus, rokās nebija nekādas izstrādātas dogmatikas programmas vai studiju materiālu par palikšanu Dieva valstībā, esot citas, naidīgas, valstības teritorijā. Viņa dzīves radikālā programma bija – "viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti". (Jņ 17,19)
Saņemt Jēzus patiesības svētību – vai var būt vēl augstāka dzīves programma cilvēkam!
Un tieši šodien, kad nepatiesības čūska agonē, kur vien spēdama, par pasaules valstības atjaunošanas programmu uz melu pamatiem un ciniski dzeļ ikvienam tās pilsonim, nedrīkst slēpties, klusēt neviens Dieva valstības pilsonis, kuram Svētais Gars atklājis šā laika un nākamā laika mērogus un kurš saņēmis Kristus dzīvību, lai iedrošinātu un mīlētu abu valstību pilsoņus! Jo, "ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības." (1Jņ 1,9) Jo tikai patiesība dara brīvus un mīlestība – dzīvus! (Jņ 8,32)
Redaktore Milda Klampe
_______________
Atzīstiet Kunga godu un spēku!
Atzīstiet Kunga vārda godu!
Klanieties Viņam svētajos mitekļos!
Kunga balss nolauž ciedrus..
Dancina Lebanonu kā teļu
un Sirjonas kalnus kā meža vērsi!
Kunga balss šķiļ uguns mēles!
Kunga balss liek tuksnesim drebēt!
Kungs pār plūdiem valda,
valda Kungs mūžos kā ķēniņš!
Kungs lai spēku savai tautai dod,
Kungs lai svētī savu tautu ar mieru!
Psalms, 29,1,2,5–8,10,11 (jaunais tulk.)
_______________
Ar tukšu somu
Pasaule nosaka, kas ir dzīvība, un tad pašapzinīgi stāsta, kā to atrast. Tomēr pasaule, būdama Dieva radīta un kopā saturēta, nevar uzturēt to, kas ir Dieva pretstats. Pasaule apliecina grēku un egocentrismu kā apmierinājuma veidu, bet tas nekad nedod to, ko sola. Grēka darītāji nonāk iekšējās pretrunās un piedzīvo slimības, vainas apziņu, raizes, mazvērtības sajūtu, mentālas novirzes, bailes un stresu. Sāpinot citus, lai apmierinātu savu ego, mēs sāpinām paši sevi. Pakļaušanās pasaulei izveido tādu ego, ar kuru mēs nespējam sadzīvot, un tad, kad pārņem depresija, pasaule tālāk piedāvā alkoholu, narkotikas un seksu, lai remdētu radītā bojājuma sāpes. Ja grēks un egocentrisms būtu pareizas, piepildītas dzīves nodrošinātāji, tam būtu visas radītās pasaules segums un grēka ceļos cilvēks piedzīvotu uzplaukumu. Turpretī pieredze māca, ka grēks un sods ir viens un tas pats. Šī iemesla dēļ es nekad nenosodu neticīgo vai kritušu ticīgo. Kāpēc? Viņu pašu uzvedība jau ir bijis pietiekams sods! (..) Ja Bībele ir nelabprātīgam cilvēkam tikai no ārpuses uztiepta principu kopa, kā to uzskata ateisti, tad no Bībeles var izvairīties. Bet, ja tas, ko mēs lasām Bībelē, ir ierakstīts visā radībā, tad kur mēs varam no tā aizbēgt? Kristus ir visā radībā ierakstītā patiesība, tāpēc arī visa radība sludina Viņu. Mēģiniet bēgt no Jēzus un jūs tikai sadursieties ar Viņu. Neticīga cilvēka dzīve ir labākā liecība Jēzus eksistencei. (..)
Kāda būtu īstā formula pārpilnas dzīves iegūšanai? Te ir kāds noslēpums. Proti, tā nav atrodama vārdos un darbos. Dzīvība ir atrodama personā un attiecībās. Amazones džungļos nav ne taku, ne ceļu, ne arī kādas kartes, kas rādītu ceļu. Cilvēkam ir vajadzīgs pavadonis. Pavadonis ir ceļš. Ceļš ir Persona. Mācekļi necieš neveiksmi, tādēļ ka viņi būtu aizmirsuši mācību, kādreiz nav ieradušies uz dievkalpojumu vai nav pietiekami daudz paveikuši. Viņi ir pazaudējuši Personu. Ja mūsu uzmanība pievēršas Kristum, mēs piedzīvojam, ka Viņa dzīve ir mūsu dzīve. Kalna svētruna tad vairs nav tikai mācība, bet tā ir mūsu pašu dzīves apraksts. Mācībai ir robežas, tādēļ ir vietas, kur tā vairs nesniedzas. Kas atzīst Kristus personu sevī, tam vairs nav robežu. Kristus piedeva septiņdesmit reiz septiņas reizes. Viņš ir mana dzīvība, tātad arī manai piedošanai nav robežu.
Pasaules cilvēki mēģina sagatavot sevi ikvienai iespējamai situācijai, piepildot savu bagāžu ar veikliem paņēmieniem, tomēr viņu dzīvē nepārtraukti ir haoss. Bet, lai gūtu panākumus, mums ir jāstaigā ar tukšu somu un kopā ar tagadnes Dievu! Ja esam iztukšoti, mēs tiekam piepildīti ar kaut ko labāku nekā metodes un zināšanas. Kristus bija dievišķa pazemība, Viņš pats sevi iztukšoja. (Flp 2,7) Šeit mēs redzam Izgudrotāju atklājam, kā darbojas izgudrojums. Izgudrojums, cilvēks, darbojas vislabāk, kad viņš ir iztukšots! Apbrīnojami! Kur nu paliek šī laika gudrais debatētājs? Vai Dievs nav padarījis šīs pasaules gudrību par muļķībām? (Kol 1,20)
Bet attiecības nav kaut kas tāds, ko radāt jūs! Tās sāk un uztur Dievs. Vēstulē galatiešiem lasām: ".. kad Dievs jūs ir atzinis." (4,9) Bet, ja neesat saņēmis to, ko citi, nedomājiet, ka tādēļ jums nav attiecību. Jūs esat aicināts uz kaut ko augstāku – uz ticību! Mēs ticam, ka Viņš ir mūsu dzīvība tikai tādēļ, ka Viņš tā saka. Divtūkstoš gadu laikā baznīca ir sakrājusi kaudzi visādu akcentu pie Jēzus kājām un mudinājusi ticīgo iet un gulēt uz šīm lietām, paturot tās siltas. Kādēļ gulēt uz kaut ko pie Jēzus kājām, ja var tāpat atrasties pie Viņa kājām? Katra ticīgā attiecības ar Kungu ir vienreizēja pieredze. Nemeklējiet to, ko piedzīvojuši citi. Meklējiet vienīgi Jēzu!
Maikls Velss. "Debesu māceklība"
|
