Vizītkarte
Dzimusi: 1944. gada 9. maijā Rīgā.
Draudzē kopš 1992. gada.
Mācības, studijas: Rīgas 29. vidusskola, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības
fakultāte.
Darbs: lektore LU Ekonomikas un vadības fakultātē.
Ģimene: vīrs Juris; meitas – Inese, Iveta, Līga; mazbērni – Una, Kristofers, Lote, Ilvija, Oskars.

Kad vakarā pa Pierīgas ceļu braucu uz interviju, māju siltās gaismas tumsā man atgādināja laiku, kad dzīvojām bezdievīgā valstī, bet mūsos, kristiešos, bija sirsnīgums, vienotība, jo ārējs, svešs spēks mudināja tādiem būt. Šobrīd ir smagi tādēļ, ka savējie, un ne tikai viņi, ir nodevuši sevi, tautu, valsti un Kristu. Kā kristietis ir aicināts būt par sabiedrības sāli un gaismu, saruna ar Latvijas Universitātes pasniedzēju REGĪNU BUŠĒVICU.

Ar Regīnu Bušēvicu tikās Milda Klampe

– Visa mūsu dzīve ir ceļš. Bet Jēzus saka: "Es esmu ceļš.." (Jņ 14,6) Kad jūs sākāt iet šo ceļu – caur Kristu pie Tēva?

– Sākums ir bijis ģimenē. Es nāku no katoļu ģimenes, mūsu baznīca bija Sv. Franciska baznīca, kur mamma mani veda gan svētkos, gan svētdienās. Dievkalpojumi notika poļu valodā, tādēļ bērnības atmiņas par tiem – svinīgums, cēlums, arī pati ēkas arhitektūra to izteica. Tad vēl manai sirdij nekas netika, vienīgi pēc dievkalpojuma mājās pārrunāja dzirdēto, klausījos kā bērns, ko vecāki saka. Kad pieaugu, arī gāju uz šo baznīcu, kaut gan bija skolasbiedrs, kas par to pastāstīja skolotājai. Bet skolotāja, vecāka kundze, mūs visus ļoti mīlēja, jo viņai nebija savas ģimenes. Viņa nenosodīja mani, attieksme bija ļoti rezervēta. Tanī laikā dievkalpojumi notika latgaļu, poļu un latviešu valodā. Esmu arī laulājusies Sv. Franciska baznīcā, mūs salaulāja prāvests Trepše.

Tad mēs pārnācām dzīvot Jēzusbaznīcas ielā, uz šo draudzi mani atveda vīrs. Kad es dzirdēju mācītāja E. Bikšes sprediķi, sapratu, ka te ir mana vieta. Viņa stāja, akcenti, skaidrojot Rakstus, runāja tieši uz mani.

– Vai bija skaidrība par teoloģisko akcentu maiņu – katolisko un luterisko?

– Es par to arī domāju, bet šis tas man līdz šai dienai nav saprotams, kādēļ ir konfesiju atšķirības. Šeit man patika gaisotne, cilvēki, galvenais – sprediķi. Mēs piedalījāmies vasaras nometnēs, kad bērni bija mazi, arī pirms pāris gadiem. Bet pēdējos gados tajās ir jūtamas pārmaiņas, agrāk piedalījās vairāk mūsu gadagājuma cilvēku, jutāmies labi. Bet pagājušajā gadā mūsu draudzes  jaunieši pārņēma iniciatīvu. Tas ir ļoti labi, bet mēs jutāmies lieki, neomulīgi. Bija ļoti veci cilvēki un jauni, bet trūka vidējā gadagājuma ļaužu. Šovasar vairs nepiedalījāmies nometnē, bet uz dievkalpojumiem nākam un mācītāja sprediķos saklausu pat savu problēmu atrisinājumu.

– Apustulis Pāvils saka: "Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda.." (Rom 13,1) Kā jūs esat saskārusies ar to?

– Jā, jau skolas laikā, es mācījos ļoti labi, bet bija tāda situācija, ka mani audzinātājs izsauca pie sevis un teica: ja tu gribi dzīvē tikt uz priekšu, tad tev jāstājas komjaunatnē. Teicu, ka padomāšu, tomēr neiestājos. Pēc vidusskolas mācījos sagatavošanas kursos un tad iestājos universitātē. Nekādu šķēršļu iestāšanās laikā nebija. Tika vērtētas zināšanas.

– Arī darba vietā ne?

– Nē, tad jau nāca tas laiks, kad mudināja stāties partijā strādniekus, nevis inteliģenci.

– Domājot par šodienu iepriekšējo laiku kontekstā – vārds "krīze" (krisis – grieķu val.) nozīmē "tiesa", "sods". Redzam ļoti spilgti, ka valdība ir saņēmusi sodu, arī valsts. Kā rīkoties kristietim?

– Tas ir tik ļoti nopietni un skar mūs visus, arī mūsu bērnus un mazbērnus. Es nezinu, vai tik neprofesionāla darbība, kāda ir mūsu valdībā, ir tikai aiz nezināšanas, man gan liekas, ka tā ir speciāla darbība, pildot kādu pasūtījumu. Uz spēles tiek likta visa valsts, kā to pateica premjers I. Godmanis. Ja, piemēram, cilvēkam nav darba, viņš nevar ņemt kredītu. Ja mūsu valsts atļāvās bez ražošanas ņemt milzīgus kredītus, tad tas nozīmē, ka mēs visi esam kāda vergi, turklāt uz ilgu laiku, ne jau uz diviem trim gadiem. Tas, ko mēs vakar (13.01.) redzējām, no vienas puses, ir to mūsu tautiešu izraisīts, kuri nodeva Latvijas intereses, no otras puses, krievu tautības cilvēki ar neapmierinātību par valodas problēmām, izglītību. Un, līdzko mēs kustinām vienu lietu, citas arī tiek izkustinātas, un tad rodas tas, kas vakar notika. Tomēr demolēšana nav problēmu risinājums.

– Bet kas mums jādara?

– Nezinu. Tauta gan runāja, gan dziedāja, bet valdība mūs nedzird. Šogad Lietuvā sagaidījām jauno gadu, bijām uz svētkiem, kur viņiem piešķīra Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Vēroju, kāda tur ir tauta, – vispirms tā ir vienota tauta. Izstaigājām baznīcas, un es sapratu, kādēļ viņiem ir citādi apstākļi. Tomēr viņi ir kristīga tauta. Ko dara kristietība? Kristietība sakārto cilvēku. Domāju par savu pieredzi – līdzko es pievēršos ticībai, nāku uz baznīcu un klausos sprediķus, man tiek pieteikti ierobežojumi – ko es drīkstu darīt un ko ne. Es nedrīkstu pastrādāt kādu nelietību, citādi es pati sevi necienīšu. Ticība pārveido cilvēku. Vienreiz sagaidījām Daugavmalā jauno gadu, bija briesmīgi – lamuvārdi, pudeļu mešana, raķešu šaušana cilvēkos. Domāju, vajadzēja sākt ar to, ka skolās ievieš ticības mācību. Tas būtu pamatu pamats – sakārtot bērnu dvēselīti. Bērni, kas nāk uz svētdienasskolu baznīcā, tiek iekšēji sakārtoti. Tagad visi uzsver vien mantisko pusi, bet bērniem neatliek laika.

– Mēs varam lūgt par situāciju valstī, to arī darām. Bet vai garīdzniekiem nebūtu tieši jāvēršas pie valdības, tautas?

– Iespēju robežās mācītāji to arī dara. Bet vai viņus uzklausa?  Domāju, valsts struktūras jāvada profesionāļiem, nevis partiju cilvēkiem, kas darbojas savās personīgajās interesēs. Tā taču ir zināma patiesība. Apvērsums Ulmaņa laikā notika tieši tādēļ, ka partijas ēdās savā starpā. Un tomēr ļoti daudz nozīmē personība – kas nāk pie varas un ar kādu mērķi. Ja tu tiešām gribi Latvijas izaugsmi un tai atdod visus spēkus, tad arī ir veiksmīgs iznākums. Pāris gados toreiz uzplauka valsts. Mums ir pagājis gandrīz divdesmit gadu un paliek arvien sliktāk.

– Vēl nekad tik daudz nav nozīmējuši vārdi par dzīves samaitātību (Rom1), dzīvojot bez sirdsapziņas, vai kas raksturo bara mentalitāti (Pam1). Vai kristiešiem ir jājūtas pazudinātiem šādā sabiedrībā?

– Kristiešiem ir ļoti grūti dzīvot šodienas sabiedrībā. Jo tu jūties it kā ne no šīs pasaules. Tomēr jāstāv pretī. Man visgrūtāk saprotams ir pants, kur teikts: ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez arī otru. Tas man ir nepieņemami. Man liekas, ir jāsaceļas pret netaisnību.

– Viss Kalna sprediķis ir Kristus dzīve. Kad pagriežam otru vaigu, mēs atbruņojam cilvēku ar Kristus dzīvību mūsos.

– Jā, tā tas ir. Viļņā, pilsētas centrā, ir Trīs krustu kalns – trīs balti krusti, vērsti uz debesīm. Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no Viļņas kristietības simboliem. Krusti tiek saistīti ar senu leģendu par franciskāņu mūkiem, kuri tika sisti krustā šajā vietā savas ticības dēļ. Laiks rāda, ka upuris nebija veltīgs.

Bet man ir jācenšas ar savu darbu darīt labu. Mainījās darbā situācija, dekāns teica, ka ir kādam jāuzņemas lasī lekcijas lielās auditorijās, kur 300 cilvēku. Kurss – jaunākās tehnoloģijas. Sākumā teicu: nē, bet tad domāju: laikam Dievs mani ielicis tādā darbavietā un tas ir mans uzdevums. Es uzņēmos šo darbu un cenšos ievirzīt studentus ne tikai mācībās, bet arī savstarpējā izpalīdzībā, žēlsirdībā. Un tas veido gaisotni gan universitātē, gan grupās. Tā cenšos ar savu darbu un attieksmi vismaz kādu labu sēkliņu iesēt cilvēku attiecībās.

– Vai studenti vaicā vairāk?

– Jā. Un man radās doma – cik skaisti būtu sākt rīta lekciju ar Tēvreizi. Tas būtu labs sākums studentiem visai dienai, tu vairs nevarētu izsmiet otru, pazemot, darīt kaut ko negodīgu, jo negatīvais tiek uzreiz apturēts. Tomēr to neīstenoju, jo ir dažādu tautību studenti.

– Vai jūs kā kristiete esat bijusi neērta kādiem cilvēkiem?

– Man ir laba saskarsme ar kolēģiem kristiešiem. Ja ir kādas problēmas, vispirms eju pie tiem. Jā, ar vienu kolēģi man bija problēmas. Viņš ir tā ļaunuma pārņemts, ka man ir liels diskomforts, komunicējot ar viņu, arī viņam ar mani. Es darbā daudzos jautājumos esmu sevi parādījusi kā kristiete. Piemēram, es palīdzēju kādam vientuļam kolēģim, kurš vairākas dienas neieradās darbā. Neviens nelikās zinis, visi aizņemti ar savām problēmām. Uzskatīju, ka tā nevar būt, aizgāju pie dekāna, viņš izsauca policiju, tā uzlauza kolēģa dzīvokļa durvis, izrādās, cilvēks jau veselu nedēļu ir slims un bezsamaņā. Tad viņu ievietoja reanimācijā, es un daži mani kolēģi apmeklējām viņu slimnīcā. Viņu izglāba, un līdz šai dienai viņš ir pateicīgs. Bet tas otrs kolēģis joprojām ir ļaunuma pilns, viņš domā, ka cilvēks labu dara, savtīgu nolūku vadīts. Tomēr sirds dziļumos jūtu, ka viņš nejūtas visai labi.

– Kā jūs līdzsvarojat prāta zināšanas un sirdi?

– Es pasniedzu priekšmetu, kas nemitīgi mainās, – jaunākās tehnoloģijas, programmatūras, jāmācās ir nepārtraukti, jo jātiek līdzi jaunatnei. Un jaunatne, teikšu, nemaz nav slikta, tieši otrādi, aktīva un zinātkāra.

Bet, runājot par līdzsvaru, man jāsaka: pirms gulētiešanas man patīk lasīt, vispirms es palasu zinātnisku literatūru, uzzinu kaut ko jaunu specialitātē, tad nolieku maliņā un palasu  Bībeli, tā nomierina prātu. Tādējādi es uzzinu jauno zinātnē un smeļos no Dieva Vārda. Palasu arī draudzes izdevumu. Līdz ar to man ir viela pārdomām.

– Dievs dāvā gudrību, atklāsmes, kļūst ļoti vienkārši, ja to apzināmies.

– Jā, tā ir. Rodas jaunas idejas, un tu nevari saprast, no kurienes. Koncentrējoties darbam, rodas idejas, kuras, kā redzu, ir saistošas arī studentiem un maniem kolēģiem. Nesen kāds mans kolēģis  jautā: vai varu paņemt tavus uzdevumus mācību procesam? Vari, tikai tu jautā, es tev izskaidrošu savas idejas, jo tās jau zina tikai autors. Piemēram, klasiskā mūzika, Mocarts, Bahs, Čaikovskis, – no kurienes tā? To taču nevar cilvēks pats sakomponēt! Tā ir kolosāla Dieva dāvana, Viņa inspirēta!

– "Visu pasaules visumu taču ir radījusi Mana roka.. Bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars, un kas Manu vārdu bīstas." (Jes 66,2) Daudzi šobrīd meklē Dievu!

– Jā, tā tas ir. Baznīcu vadītāji nevar sūdzēties par cilvēku trūkumu dievkalpojumos. Laikam grūtības pārveido cilvēku, viņš sāk domāt citādās kategorijās. Ja cilvēkam iet pārāk labi, viņš izlaižas. Es Vācijā redzēju, ka laba dzīve cilvēkus ir izlutinājusi; mūsu ļaudīm ir augstāka kvalitāte, iegūta grūtībās. Mēs esam pieticīgāki, pateicīgāki, protam priecāties par mazumiņu.

– Katrās grūtībās Dievam ir savs nodoms. Bieži tās ir Dieva garīgais glābšanas riņķis.

– Jā, pašreiz valstī ir nepareizi salikti akcenti – vispirms izklaide, naudas pelnīšana, izlaidība.  Bērni  un veci cilvēki paliek novārtā laika trūkuma dēļ. Paliksim cerībā, ka Dievs dos arī valsts vadītājiem sapratni un atbildību par viņiem uzticēto  – cilvēku dzīvi, tautu, Latviju.

Foto no R. Bušēvicas personīgā arhīva
Fotoparaksts Zinātnes muzejā Nemo Amsterdamā.