Rīgas Jēzus ev.lut. draudz


Garīgās sacīkstes
Apustulis Pāvils izmanto sporta terminoloģiju, runājot par ticības dzīvi: ".. dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē.." (Ebr 12,1) Grieķu vārds ‘makrothimia’ nozīmē arī ‘iecietība’, ‘nelokāmība’, ‘nesatricināma un pacietīga izturība’. Par kādām sacensībām apustulis Pāvils runā? Par skriešanas? Protams, arī tajās vajadzīga izturība. Jau otro gadu katru rītu ātrsoļoju desmit kilometrus. Arī te vajadzīga nelokāmība, gribasspēks. Bet, kad soļošanu pārvērtu arī par slavēšanu, meditāciju, lūgšanu, tās galvenais mērķis kļuvis par ikrīta sastapšanos ar Kristu, Tēvu, Svēto Garu. Un arī ap. Pāvils mūs mudina pabeigt ticības izturības pārbaudi. Viņa pacietība, kurai viņš mudina sekot arī jauno mācekli Timoteju, ir pārbaudīta gana – vajāšanās, ciešanās, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, badā, bezmiega naktīs –, lai kalpošana netiek kavēta, pelta un viņš pats – atmests. Tādēļ arī mums šajās sacensībās kā ekipējums neder nastas, smagums, grēki, kas velkas līdzi, bet vienīgais derīgais – raudzīšanās "uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai". (Ebr 12,2) Ikviens mākslas šedevrs ir pacietības un talanta auglis. Veidodams no mums garīgus un morālus meistardarbus, izcilais Radītājs pacietīgi mūs izkaļ un spodrina savā līdzībā. Tādēļ iemantosim Jēzus apsolījumu: "Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts." (Mt 10,22) Redaktore Milda Klampe Turēja mani nāves saites, pazemes cilpas sagrāba mani, es sastapu postu un likstas! Tu manu dvēseli glābi no nāves, manas acis – no asarām, manas kājas – no klupšanas, ka varu staigāt Kunga priekšā dzīvajo zemē! Es ticēju arī, kad teicu: ak, cik es piemeklēts! Es sacīju savā mulsumā: ik cilvēks viļ! Kā es lai atlīdzinu manam Kungam visu Viņa dāsnumu pret mani?! Pestīšanas kausu es celšu, Kunga Vārdu es piesaukšu.. Dārgi atprasa Kungs par savu svētīgo nāvi! Tev es upurēšu pateicības upuri. Psalms 116, 3,8–13,15,17 Pacietība Mīlestības savaldība Pacietība ir mīlestības īpašība, kas nekad neļauj pārstāt mīlēt, lai kādi būtu apstākļi. Konstantinopoles bīskaps Jānis Hrisostoms pacietību nosaucis par "garu, kas var atriebties, bet izvēlas to nedarīt". Dievs ir mīlestības avots, tādēļ Viņš ir arī visas pacietības sākotne, jo pacietība rodas no mīlestības. (..) Pacietība ir gan objektīva, gan subjektīva. Objaktīvā pacietība ir spēja ilgi un žēlsirdīgi panest citu trūkumus un nepilnības. Tas nozīmē izturēties pret citiem tā, kā Dievs izturas pret mums, kad pieļaujam rupjas kļūdas vai piedzīvojam neveiksmes. Šis pacietības aspekts ir svarīgs attiecībās ar smaga rakstura ģimenes locekļiem, kritikas pilniem kolēģiem un ticības biedriem. Dievs ar mums ir iecietīgs, tādēļ mums vajadzētu kļūt iecietīgākiem pret sevi, citiem un arī Dievu, kad Svētais Gars pacietīgi veido mūsu raksturu līdzīgu Jēzum Kristum. Spēja klusēt un paciest tos, kas pārbauda mūsu pacietību, ir objektīvās pacietības pamatu pamats. Tieši to ap. Pāvils vēlējies pateikt, sacīdams, ka "mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna". Tieši Svētais Gars cilvēkiem dāvā spēju audzēt šo būtiski svarīgo mīlestības augli. Otrs pacietības aspekts ir tās subjektivitāte. Tā ir spēja paciest citu sagādātās sāpes, ciešanas un vardarbību bez atriebības vai atmaksas. Subjektīvā pacietība ir grūtībās atklājies gara sīkstums, iekšējs gara spēks, kas cilvēkus dara spējīgus iekšējā mierā izturēt nelaimes, traģēdijas, slimības un organismam nodarītu ļaunumu. Šāda pacietība izaug no kristieša nešaubīgās uzticības Dieva visaugstākajai gudrībai un nesatricināmajai mīlestībai. Kāds sens tirāns reiz izsmējis kristieti, pār kuru tam bijusi ekonomiska vara: "Ko tavs Kristus var tagad tavā labā darīt?" Kristietis nekavējoties atbildējis: "Viņš var palīdzēt man piedot jums." Mīlestības lielākā uzvara tik daudz nav tas, ko mēs darām, bet gan tas, ko atturamies darīt. Visizcilākais šīs tēzes piemērs ir Jēzus, par kuru teikts: "Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem.." (1Pēt 2,23) Jēzus vienā mirklī varēja pavēlēt pilnīgi iznīcināt savus ienaidniekus, taču augstākā mērķa – cilvēces glābšanas – dēļ Viņš atteicās atmaksāt. Tāda ir pacietība visaugstākajā pakāpē. To kristieši ir aicināti īstenot savā dzīvē brīžos, kad jāsastopas ar varmācību, sliktu izturēšanos, nicinājumu un vajāšanām. (1Tes 5,14) (..) Pacietība ir tālredzīga, Dievā centrēta attieksme, kas vēlas gūt spēku, mērķi un pilnību dzīves grūtībās. Kā Gara auglis pacietība cieš, tomēr nevis ciešanu dēļ, bet augstākam labumam, kas izriet no ciešanām taisnīguma dēļ. (..) Atpestīto tēlojumā (Atkl 14,12) netieši norādīts, ka pilnība Kristū nav sasniedzama bez pacietības. Šis tēlojums apliecina, ka ticība Jēzum Kristum, paklausība Dieva gribai un pacietība ceļā uz garīgo pilnību iet roku rokā. Džordžs V. Brauns. "Gara augļi"
« atpakaļ

Draudzes nozares