Aprīlis 2009 - Rīgas Jēzus ev.lut. draudz


Miris, tomēr dzīvs
"Bet pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību." (2Tes 3,5) Reiz lasīju kādu rakstiņu, kurā autors uzdeva tādu mazliet komisku jautājumu: vai jūs esat kādreiz sastapuši cilvēku, kurš būtu sacījis: ziniet, piektdien es nomiru, bet šodien es jūtos daudz labāk?! Ja esam saslimuši, varbūt saaukstējušies vai mūs ir pievarējusi gripa, mēs parasti sakām: šodien jūtos slikti, bet es lietoju zāles, ir mazliet jāpaciešas un tad jau atkal būs labi. Mums vēl ir cerības uz izveseļošanos. Bet, ja kāds ir miris, tad gan parasti sakām: te nekas vairs nav līdzams. Tomēr izrādās, ir viens, kas spēj domāt savādāk, un tas ir Jēzus. Piemēram, kad Jēzus draugs Lācars bija miris, šķiet, visi sacīja: te nekas vairs nav līdzams, jau četras dienas viņš ir bijis kapā un sācis trūdēt. Bet Jēzus sacīja, lūk, ko: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt." Viņš neredzēja tā – nāve ir robeža, pie kuras nonākot visi sapņi un cerības sabrūk. Jēzus gan novērtē nāvi kā varu, bet kā tādu, kuru ir iespējams pārvarēt. Mēs kļūstam liecinieki tam, kā Jēzus gūst uzvaru pār nāvi. Viņš to dara ar savu sacīto vārdu spēku: "Lācar, nāc ārā!" Un Lācars nāk ārā no kapa, nāk dzīvības spēka pilns. Nu mūsu priekšā ir vīrs, kurš varētu sacīt: pirms četrām dienām es biju miris, bet, ziniet, šodien es jūtos daudz labāk. Šķietami neiespējamais bija noticis. Īstenībā tas varēja notikt tikai tādēļ, ka bija šis uzticamais draugs Jēzus, kurš arī par sevi reiz sacīja: "Cilvēka Dēlu nodos un nonāvēs, un Viņš pēc trim dienām celsies augšām." Kad raugāmies uz Jēzu, arī Viņu mēs redzam kā tādu, kurš varētu sacīt: piektdien Es nomiru, bet šodien, pēc trīs dienām, esmu atkal dzīvs un jūtos ļoti labi. Kādēļ šo visu rakstu? Ne lai mēs iedomātos, ka fiziski mirušajiem vajadzētu sākt atgriezties dzīvē. Rakstu tādēļ, lai jūs iedrošinātu uzticēties Dievam. No jauna ieraudzīt, ka nav tādu grūtību vai bēdu, kuras Kristum būtu nepieejamas, kurās Viņš nespētu palīdzēt, izglābt. Ir pilnīgi vienalga, vai tās ir garīgas, fiziskas vai materiālas dabas vajadzības. Visā, kas notiek mūsos un mūsu dzīvē, Viņš spēj ienākt ar varenu spēku, vēršot visu visbrīnišķīgākajā svētībā. Es ticu, ka pie Viņa var atrast atrisinājumu visās mūsu vajadzībās. Mums patiesi sev jāatgādina arī tas, ka pat nāvei nav varas pār mums, ja esam kopā ar Jēzu. Un kādu dienu taču tas notiks, arī mēs varēsim sacīt: vakar es biju miris, bet šodien es jūtos daudz labāk. Šajā pusē palikušie, visticamāk, to nedzirdēs, jo parasti jau tā notiek, ka viņi to nedzird. Bet šie vārdi taču būs realitāte, mūžīgā dzīvība, kurā atradīsimies, būs Kristus mums dāvināta īstenība. Lai Kristus krusta nāve un tas, kā Viņš uzvar nāvi un kā Viņš augšāmceļas no miroņiem, arī šajā gadā mūs iedvesmo vēl nešaubīgākai ticības drosmei. Jo īpaši tad, kad tiekam sagatavoti sastapties ar grūtiem laikiem, lai tiem cauri spētu iet drosmīgi un paļāvības pilnā ticībā. "Nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?.. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." (1Kor 15,54,55,57) Sirsnībā, mācītājs Erberts Bikše Fotoparaksts Žans Baptists. "Lācara augšāmcelšana".
» Lasīt vairāk

Garīgās sacīkstes
Apustulis Pāvils izmanto sporta terminoloģiju, runājot par ticības dzīvi: ".. dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē.." (Ebr 12,1) Grieķu vārds ‘makrothimia’ nozīmē arī ‘iecietība’, ‘nelokāmība’, ‘nesatricināma un pacietīga izturība’. Par kādām sacensībām apustulis Pāvils runā? Par skriešanas? Protams, arī tajās vajadzīga izturība. Jau otro gadu katru rītu ātrsoļoju desmit kilometrus. Arī te vajadzīga nelokāmība, gribasspēks. Bet, kad soļošanu pārvērtu arī par slavēšanu, meditāciju, lūgšanu, tās galvenais mērķis kļuvis par ikrīta sastapšanos ar Kristu, Tēvu, Svēto Garu. Un arī ap. Pāvils mūs mudina pabeigt ticības izturības pārbaudi. Viņa pacietība, kurai viņš mudina sekot arī jauno mācekli Timoteju, ir pārbaudīta gana – vajāšanās, ciešanās, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, badā, bezmiega naktīs –, lai kalpošana netiek kavēta, pelta un viņš pats – atmests. Tādēļ arī mums šajās sacensībās kā ekipējums neder nastas, smagums, grēki, kas velkas līdzi, bet vienīgais derīgais – raudzīšanās "uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai". (Ebr 12,2) Ikviens mākslas šedevrs ir pacietības un talanta auglis. Veidodams no mums garīgus un morālus meistardarbus, izcilais Radītājs pacietīgi mūs izkaļ un spodrina savā līdzībā. Tādēļ iemantosim Jēzus apsolījumu: "Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts." (Mt 10,22) Redaktore Milda Klampe Turēja mani nāves saites, pazemes cilpas sagrāba mani, es sastapu postu un likstas! Tu manu dvēseli glābi no nāves, manas acis – no asarām, manas kājas – no klupšanas, ka varu staigāt Kunga priekšā dzīvajo zemē! Es ticēju arī, kad teicu: ak, cik es piemeklēts! Es sacīju savā mulsumā: ik cilvēks viļ! Kā es lai atlīdzinu manam Kungam visu Viņa dāsnumu pret mani?! Pestīšanas kausu es celšu, Kunga Vārdu es piesaukšu.. Dārgi atprasa Kungs par savu svētīgo nāvi! Tev es upurēšu pateicības upuri. Psalms 116, 3,8–13,15,17 Pacietība Mīlestības savaldība Pacietība ir mīlestības īpašība, kas nekad neļauj pārstāt mīlēt, lai kādi būtu apstākļi. Konstantinopoles bīskaps Jānis Hrisostoms pacietību nosaucis par "garu, kas var atriebties, bet izvēlas to nedarīt". Dievs ir mīlestības avots, tādēļ Viņš ir arī visas pacietības sākotne, jo pacietība rodas no mīlestības. (..) Pacietība ir gan objektīva, gan subjektīva. Objaktīvā pacietība ir spēja ilgi un žēlsirdīgi panest citu trūkumus un nepilnības. Tas nozīmē izturēties pret citiem tā, kā Dievs izturas pret mums, kad pieļaujam rupjas kļūdas vai piedzīvojam neveiksmes. Šis pacietības aspekts ir svarīgs attiecībās ar smaga rakstura ģimenes locekļiem, kritikas pilniem kolēģiem un ticības biedriem. Dievs ar mums ir iecietīgs, tādēļ mums vajadzētu kļūt iecietīgākiem pret sevi, citiem un arī Dievu, kad Svētais Gars pacietīgi veido mūsu raksturu līdzīgu Jēzum Kristum. Spēja klusēt un paciest tos, kas pārbauda mūsu pacietību, ir objektīvās pacietības pamatu pamats. Tieši to ap. Pāvils vēlējies pateikt, sacīdams, ka "mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna". Tieši Svētais Gars cilvēkiem dāvā spēju audzēt šo būtiski svarīgo mīlestības augli. Otrs pacietības aspekts ir tās subjektivitāte. Tā ir spēja paciest citu sagādātās sāpes, ciešanas un vardarbību bez atriebības vai atmaksas. Subjektīvā pacietība ir grūtībās atklājies gara sīkstums, iekšējs gara spēks, kas cilvēkus dara spējīgus iekšējā mierā izturēt nelaimes, traģēdijas, slimības un organismam nodarītu ļaunumu. Šāda pacietība izaug no kristieša nešaubīgās uzticības Dieva visaugstākajai gudrībai un nesatricināmajai mīlestībai. Kāds sens tirāns reiz izsmējis kristieti, pār kuru tam bijusi ekonomiska vara: "Ko tavs Kristus var tagad tavā labā darīt?" Kristietis nekavējoties atbildējis: "Viņš var palīdzēt man piedot jums." Mīlestības lielākā uzvara tik daudz nav tas, ko mēs darām, bet gan tas, ko atturamies darīt. Visizcilākais šīs tēzes piemērs ir Jēzus, par kuru teikts: "Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem.." (1Pēt 2,23) Jēzus vienā mirklī varēja pavēlēt pilnīgi iznīcināt savus ienaidniekus, taču augstākā mērķa – cilvēces glābšanas – dēļ Viņš atteicās atmaksāt. Tāda ir pacietība visaugstākajā pakāpē. To kristieši ir aicināti īstenot savā dzīvē brīžos, kad jāsastopas ar varmācību, sliktu izturēšanos, nicinājumu un vajāšanām. (1Tes 5,14) (..) Pacietība ir tālredzīga, Dievā centrēta attieksme, kas vēlas gūt spēku, mērķi un pilnību dzīves grūtībās. Kā Gara auglis pacietība cieš, tomēr nevis ciešanu dēļ, bet augstākam labumam, kas izriet no ciešanām taisnīguma dēļ. (..) Atpestīto tēlojumā (Atkl 14,12) netieši norādīts, ka pilnība Kristū nav sasniedzama bez pacietības. Šis tēlojums apliecina, ka ticība Jēzum Kristum, paklausība Dieva gribai un pacietība ceļā uz garīgo pilnību iet roku rokā. Džordžs V. Brauns. "Gara augļi"
» Lasīt vairāk

Lekciju kurss "Ceļš uz finansiālu brīvību"
"Vairākums cilvēku domā, ka finansiāla brīvība ir prasme pelnīt, tērēt, ietaupīt, ziedot un investēt naudu, bet tā ir tikai daļa patiesības. Visvērtīgākais naudas pārvaldīšanā ir tava sirds attieksme. Kāds ir tavs sirdsprāts, pieņemot lēmumus par naudu?" Lekciju kurss par šo tēmu notiek gan mūsu draudzē, gan piecās citās draudzēs Latvijā, to ir izstrādājusi Crown Financial Ministries, Inc. (http://www.crown.org/), šī organizācija pastāv jau vairākus gadus un kā mērķi ir izvirzījusi kristiešu izglītošanu kristīgās namturības jautājumos gan ASV, gan visā pasaulē. Kursa iniciatori Latvijā ir baptistu Mateja draudze, kas ir uzņēmusies visus administratīvos pienākumus, lai koordinētu un atbalstītu namturības izglītību Latvijas draudzēs. Mums liekas, ka naudas un īpašumu jautājumi ir tālu no Baznīcas un nav savienojami, bet varu apliecināt, ka ir tieši pretēji – naudai Baznīcā ir garīga vērtība. Nokļūstot kolektē, tā kļūst par līdzekli Dieva valstības celšanai šajā pasaulē, un tas jau skar mūsu garīgo dzīvi. Tāpat arī ikdienas dzīvē nauda spēlē svarīgu lomu, kas bieži vien parāda mūsu garīgo briedumu – kam mēs uzticamies vairāk – naudai vai Dievam? Bet, ja par to nerunā, tad neuzzinām, kādas svētības, kas pieejamas caur Dieva apsolījumiem, mums aiziet garām. Kopš 15. februāra mūsu draudzē regulāri sanāk kopā vairākas mazās grupas, kas studē, pārrunā šīs tēmas un aizlūdz viens par otru. Mēs – Daniēls Godiņš (kursa koordinators Jēzus draudzē), Andīna Sprince, Māris Pētersons, Markus Rožkalns un es – esam uzņēmušies vadību. Savstarpēji pārrunājot grupu darbu, atzīmēju dažus iespaidus: · Pāru grupā bieži tiek runāts par to, kā finansiālie jautājumi var izpostīt ģimenes dzīvi. Statistika vēsta, ka vairāk nekā puse pāru šķiras finansiālās spriedzes dēļ. Daudzi jautājumi nav izrunāti, saprasti, jo nav bijis pietiekamas informācijas. Šeit jau ir piedzīvotas atbildētas lūgšanas! · Vīru grupa ir diezgan ātri nonākusi pie secinājuma, ka vairāk jārīkojas nekā jārunā. Viņi ir izveidojuši ģimenes budžeta tabulu un atbalsta viens otru, regulāri sekojot līdzi, lai apņemšanās tiktu īstenotas. · Sieviešu grupas atšķiras ar to, ka sarunas un liecināšana ir spēcīga motivācija katrai dalībniecei kaut ko mainīt līdzšinējā dzīvē. Tāpat aizlūgšanas ir ļoti svarīga vakara sastāvdaļa. · Visas grupas atzina, ka sarunas bieži ilgst trīs četras stundas, pārspriežot arī citus būtiskus garīgās dzīves aspektus. Kursa saturu veido šādas tēmas: „Kurš ir galvenais?”; „Aizdevēja vergs”; „Daudz padomdevēju”; „Godīgums kā vislabākā taktika”; „Darbs ir tava kalpošana”; „Ieguldi Mūžībā”. Bībelē runāts par dažādām finansiālām grūtībām, ar ko saskaras cilvēce, tajā ir vairāk nekā 2350 pantu, kuros runāts par naudu un īpašumiem gan garīgu, gan praktisku iemeslu dēļ. Lai Dievs mūs visus svētī ar gudrību, ka kļūstam par labiem Viņa īpašuma pārvaldniekiem! Līga Dolace Fotoparaksts Līgas Dolaces (pirmā no labās) vadītā grupa.
» Lasīt vairāk

"Esmu labs, to skaidri jūtu"
Dievs katru aicina tapt svētam. Vai mēs tādi jau esam? Vai mūsu, kristiešu, sajūta, ka esam pārāki par tiem, kas Dievu nepazīst, ir daļa no svētuma vai tieši otrādi – lepnības grēka sekas? Daudzi mūsu draudzes vīri par šiem jautājumiem domāja svētdien, 15. martā, pēc dievkalpojuma, kad mūs uzrunāja brālis Dr. Gatis Līdums, Lutera Akadēmijas rektora palīgs un pasniedzējs. Gata Līduma ģimenes psihoterapeita prakse apvienojumā ar ilggadējo Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēka pieredzi ļāva klātesošajiem gūt ieskatu, ko par svētumu saka Svētie Raksti un kā grēka ienākšanu mūsu dzīvē skaidro atzīti teologi un psihologi. Mūsu galvenais svētuma izpratnes pamats, protams, ir Bībele – gan Vecā, gan Jaunā Derība. Svēts ir tas, kurš ir nodevies, nošķīries Dievam. Lai taptu svēts, ir jāizmet no sevis ārā visa nešķīstība, un tā ir aktīva un skarba rīcība, ne tikai garīga pilnveidošanās. Bet grēks cilvēku šķir no Dieva un kavē mūsu svēttapšanu. Cilvēks ir unikāla būtne, kas vienlaikus ir gan fiziskās eksistences ierobežota, gan ar gara brīvību apveltīta. Tādējādi rodas spriedze, kas noved cilvēku pie grēkošanas. Cilvēks tiek kārdināts noraidīt to stāvokli, kurā Dievs viņu aicina. Tādēļ izjūtam trauksmi un nemieru, kas saistās ar mūsu vēlmi nodrošināt savu stāvokli pretstatā Dieva noliktajam. Cilvēks krīt grēkā, kad cenšas sevis nodrošināšanu paaugstināt pāri visam citam. Varam runāt par divām izplatītākajām grēka pamatformām: lepnību un baudkāri. Paklausot savai lepnībai, vēlamies visu un vienmēr kontrolēt, un, noliekot savu "es" centrā, vēlamies paši kļūt par Dievu. Savukārt baudkāre un jutekliskums padara mūs par savas dabas vergiem, kad, kalpojot savām vēlmēm un dziņām, sagraujam arī savu "es". Katoļu baznīcas katehisms māca, ka pastāv septiņi nāves grēki: lepnība, mantkārība, skaudība, dusmas, nešķīstība, negausība un slinkums. Luterāņu teologs un psihologs Viljams Bakus runā par to, kā šie grēki neredzami iezogas arī kristīgās kalpošanas teritorijā, velnam uzbrūkot ticīgajiem ar slēptiem vai labi maskētiem kārdinājumiem. Kādas senas baznīcas dziesmas vārdi "esmu labs, to skaidri jūtu" liek aizdomāties. Skaidri jūti, ka esi labāks par savu brāli, kuram tik labi nesokas kalpošanā? Vai vismaz par to garāmgājēju, kurš baznīcā nemaz nedomā iegriezties? Tad tikpat skaidrs ir tas, ka arī tu grēko, jo, šādi domājot, ļaujies lepnībai. Pēc protestantu teologa Reinholda Nībura, viena no augstākajām lepnības grēka formām ir garīgā lepnība. Arī kristietība var tikt izmantota kā pamats paštaisnuma un reliģiskas paaugstināšanās kultivēšanai. Tajā pašā laikā paraudzīties uz cilvēka stāvokli bez ilūzijām un vienlaikus bez izmisuma var tikai no Kristus atklāsmes skatupunkta. Pie krusta izlīdzinās gan mūsu lielummānija attiecībā uz mūsu pašu spējām, gan slīgšana bezgalīgā depresijā grēka apziņas dēļ. Kas ir efektīvākā cīņa pret grēku? Regulāra atgriešanās pie Dieva žēlastības līdzekļiem, nākot pie Kristus krusta upura. Mūsu šābrīža statuss ir skaidrs: esam izglābti. Bet svētiem mums vēl joprojām ir jātop. Ivars Kupcis Foto no interneta resursiem Fotoparaksts Dr. Gatis Līdums.
» Lasīt vairāk

Lielā intervija ar Ingūnu Strangu
Vizītkarte Dzimusi: 1966. gada 20. februārī. Draudzē kopš 1995. gada. Mācības un studijas: Rīgas 25. vidusskola, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte. Darbs: Rīgas Centrālā bibliotēka, metodiķe. Kalpošana: bibliotekāre draudzes bibliotēkā. Ģimene: vīrs Dainis, meita Kristīne, dēls Oskars. Senie grieķi pacietību uzskatīja par vājuma pazīmi, bet atriebību – par spēku. Un nekur daudz tālāk jau nav tikusi arī mūsdienu sabiedrība – par ievērojamiem tiek atzīti cilvēki, kas atteicas paciest jebkādu sev nodarītu pāridarījumu. Kad Dievs pieļauj mūsu pacietību pārbaudīt līdz dvēseles un gara dziļumiem, mēs, līdz ar Kristu krustā sisti, saņemam Viņa pacietību kā Svētā Gara augli. Par mierpilno dzīvi Kristū – saruna ar draudzes bibliotekāri INGŪNU STRANGU. Ar Ingūnu Strangu sarunājās Milda Klampe – Pastāstiet, lūdzu, kā jūs sastapāt Dievu? – Bija kādi grūtāki apstākļi, kas mani mudināja meklēt Dieva palīdzību. Pirms 18 gadiem, kad gaidīju dēliņu, saskārāmies ar slimību, kuras dēļ varēju bērniņu zaudēt. Sapratu, ka vienīgais, pie kā es varu tverties, ir Dievs, lūgšanas, – es atvēru vecmāmiņas katoļu lūgšanu grāmatiņu un sāku katru dienu to lasīt. Radiniekiem, kas Ziemassvētkos parasti gāja uz baznīcu, teicu: "Man vajag Bībeli, nopērciet man to!" Un tad es kādus piecus gadus katru dienu cītīgi lasīju Bībeli, jāatzīst, ka ļoti daudz nesapratu no izlasītā, nereti arī nepiekritu tajā paustajam. Radās noteikta, neatlaidīga doma – man ir vajadzīgas iesvētības, lai arī nezināju, ko īsti tās nozīmē. – Tātad Dieva Vārds darīja savu darbu – uzrunāja. – Jā, lai arī tā nebija apzināšanās, ka Dievs no manis to vēlas, iesvētības vairāk uztvēru kā savu izvēli. Es varonīgi atnācu uz baznīcu un teicu mācītājam: "Man vajag iesvētīties!" Pateicos mācītājam, kas, mani uzklausījis, ieteica nesteigties, bet apmeklēt iesvētes mācību nodarbības un vest bērnus uz svētdienasskolu. Tas bija jauks un svētīgs pārdomu, sevis izvērtēšanas, attiecību ar Dievu noskaidrošanas posms. Būtībā tas ir kā iemācīties no jauna dzīvot – pēc jauniem, Kristus, standartiem. Piemēram, kad sāku nākt uz baznīcu, es vēl smēķēju. Es sapratu, ka tas nav labi. Un tad es domāju – ja es izsmēķēšu cigareti, neiešu pie Dievgalda. Neaizgāju vienu nedēļu, divas. Pats interesantākais, nevaru pateikt, kā, bet man vairs negribējās smēķēt. Atnācu svētdien uz baznīcu un sapratu – bet es varu iet pie Dievgalda! Ir daudzas lietas, no kurām Dievs atbrīvojis, bet ir vēl daudzas jomas, kurām manī jātiek sakārtotām, daudz ir jālūdz, daudz ir jāaug. – Jūs pieminējāt vecmāmiņas lūgšanu grāmatiņu. – Vecmāmiņa nerunāja ar mani par Dievu, bet viņa man mācīja apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Kad biju vēl maziņa, biju pārliecināta, ka krusta zīme palīdz, kad esmu sabijusies. – Droši vien vecmāmiņa par jums bija lūgusi. – Jā, atceros, ka viņa bieži sēdēja pie lūgšanu grāmatiņas, pēc tam tā palika man. – Tā bijusi Dieva vadība lūgšanās, kas nesusi augļus vēlāk. – Katrā ziņā es pateicos Dievam, ka man nebija jāgaida ļoti ilgi, kamēr šo ceļu, ko tagad eju, atradu. – Pacietība kā īpašība nav populāra, cilvēkiem mūsdienās visu vajag tūlīt un tagad. Vai Dievs jūs ir mācījis būt pacietīgai? – Dievs mani visu laiku māca, un es vēl mācos. Es mēdzu teikt: dzīve pirms un dzīve pēc, kur robežšķirtne ir nākšana pie Dieva. Dzīvē pirms es biju ļoti nepacietīga, impulsīva, par katru sīkumu uztraucos, būtībā manī bija diezgan liels haoss; dzīvē pēc – esmu kļuvusi pacietīgāka sadzīves nebūšanās, darbā, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mani nekaitina mazas nebūšanas vai cilvēki, kuri ir citādi. Pacietību saskarsmē ar cilvēkiem esmu apguvusi arī darbā, jo nākas sastapties ar dažādiem viedokļiem, noskaņojumiem. Jāatzīst, ka dažkārt vieglāk ir saņemties un neizrādīt savu nepatiku, neapmierinātību pret svešiem nekā pret tuviniekiem, kuriem mēs biežāk izpaužam savu impulsivitāti. Domāju, ka dzīvē pēc ir mainījusies manas pacietības būtība – tagad tajā vairāk pakļautības, pielāgošanās un arī mīlestības pret citiem. Arvien pacietīgi un ļoti gaidu, kad mani mīļie tuvinieki pateiks tādu pamatīgu jā Dievam. – Jēzus "zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu". (1Pēt 2,23) Vai ir bijuši tādi izaicinājumi, kuros tikai Kristus spēks var palīdzēt neatbildēt ar to pašu? – Jā, ir tā bijis. Es neesmu no cīnītājām, kas karos pret pasaules netaisnību, kaut gan domāju, ka pret to vajag iestāties. Es vairāk klusēju, pārdzīvoju, lūdzu Dievu un ceru, ka Viņš visu sakārtos vai parādīs ceļu, kā varu likstu atrisināt. – Jēzus piedzīvo visbriesmīgāko vardarbību, kādu vien var iedomāties. Ko tas mums māca? – Man sāp, ka cilvēki tā varēja rīkoties. Ar nežēlību arī šodien nākas sastapties jo bieži. Par Kristus ciešanām domāju, kad reiz, ejot pa ielu, redzēju kādu puisi narkomānu. Skatot šo nelaimi, mani pārņēma lielas, pat fiziskas sāpes. Tajā brīdī es sapratu, ka, ja jau šī viena situācija manī rada tādas sāpes, cik milzīgas tad tās jācieš Jēzum par visiem mūsu grēkiem! Nepatīkami, bet bieži tieši citu vai savas ciešanas sniedz mums kādu būtisku dzīves mācību. Šajā gadījumā viena no mācībām mums ir nenodot to, kam ticam, pastāvēt arī tad, ja apkārt pūlis kliedz ko citu, turēties un palikt ticībā un noteikti arī novērtēt Jēzus upuri. – Jēzus necīnās, bet uzvar padodoties! – Prātam nav saprotama Viņa ārkārtējā mīlestība, pacietība, žēlastība. Tikai vienā Rakstu vietā lasu, ka arī Viņā bija dusmas – kad Viņš dzina no Tempļa ārā naudas mijējus. – Jēzus gan asi nostājās pret tā laika augstāko garīdzniecību, kas noraidīja Viņu, bauslības piepildītāju un Gara dzīvības devēju, bet bija žēlsirdīgs pret ikvienu grēcinieku, kas meklē Viņu un atgriežas. Sludinot Kristu sabiedrībā, kas ir bez morāles robežām, mēs vienmēr nonāksim ar to konfrontācijā. – Jā, mans viedoklis bieži ir tik ļoti atšķirīgs no to cilvēku viedokļa, kas netic Dievam. Es strādāju nekristīgā kolektīvā, ir bijušas nepatīkamas viedokļu sadursmes, jo neslēpju savas domas arī tad, ja tās ir krasi atšķirīgas. Man ir paveicies, jo strādāju kopā ar ļoti jaukiem cilvēkiem, tikai viņiem vēl nav radusies izpratne par Dievu. Katram ir ejams savs ceļš, ticu, ka pienāks laiks, kad arī viņi sāks ticēt Dievam. Runājot par pasauli mums apkārt – nespēju aptvert lielo Dieva žēlastību, kas pacieš tik daudz slikta. – Vecajā Derībā izcils pacietības paraugs ir Ījabs. Viņš zaudējumos paliek nesatricināms, sacīdams: "Lai gan Viņš (Dievs) mani nokaus, tomēr es Viņam uzticēšos." (Īj 13,15) Vai jums nācies tik stipri paļauties uz Dievu? – Jāsaka, es apbrīnoju Ījaba grāmatu, tā ir unikāla un vienreizēja. Uzskatu, katrs cilvēks savās ciešanās ir ļoti vājš, es nezinu, kā rīkotos tik ļoti, ļoti lielās ciešanās, tomēr… Es nekad negribētu vairs būt laikā pirms atgriešanās. Tas, ka cilvēks sāk ticēt Dievam, nenozīmē, ka viss pašķiras un veicas. Ir bijuši arī sāpīgi brīži, tomēr tajos lielajos sāpju brīžos jau ir bijis cits pamats. Tad esmu arī domājusi, ka ne visam vienmēr ir jānotiek pēc mana prāta, ir jāpaļaujas uz Dievu. Pamazām apgūstu paļāvību. Es ticu – beigās būs labi! – Brāļu nodotais Jāzeps pavadīja faraona cietumā 13 gadus. Dievs neko viņam nepaskaidroja, kādēļ tā notiek. Tikai pēc ilga laika viņš ieraudzīja kopsakarības un varēja teikt: "Dievs to ir par labu vērsis." Vai Dieva vadība ir bijusi nesaprotama dzīves gājumā? – Kuram gan patīkami ir grūtie brīži, bet mani tie ir tuvinājuši Dievam. Dažādās situācijās nereti kļūdos, bet tieku arī maigi mācīta. Ir jāpaiet arī laikam, lai ieraudzītu, saprastu, ka kaut kas nav pareizi, kaut kas ir jāmaina; sākumā saku: nē, tas uz mani neattiecas, bet tad aptveru: vai, attiecas gan uz mani – tieši tā ir mana problēma. Es vēl joprojām cīnos ar paklausību. Dažreiz piktojos, kad Dievs mani virza kādā darbā, kuru man tik ļoti negribas veikt, vai arī nav pārliecības par saviem spēkiem. Tomēr jāatzīst, vienmēr, kad paklausu, esmu ieguvēja. – Apustulis Pāvils dzīvi salīdzina ar pacietības sacensībām. Vai kristietības ceļa uzstādījums šodien nav pārāk viegls, vērsts uz ārdarbībām, nevis uz iekšējo, garīgo, vērtību kopšanu? – Manuprāt, ne. Vismaz es to nesaskatu mūsu draudzē. Man ļoti patīk abu mācītāju sprediķi, apmeklēju Helēnas Dekantes ļoti interesantās Bībeles studijas, tajās pieaug manas zināšanas un tiek stiprināta ticība. Nav jau tā, ka tu ienāc baznīcā un tev viss tiek pasniegts uz paplātes. Pašam jāmeklē, jādomā, citreiz arī nākas saskarties ar kādu ne īpaši jauku attieksmi, tad jāsaprot – ja pats neesi pilnīgs, nevajag to prasīt no citiem. Ir vajadzīga pacietība – katru svētdienu nākt uz dievkalpojumu, lai arī dažreiz negribas to darīt; lasīt Bībeli, kad var paskatīties TV vai izklaidēties; katru rītu agrāk celties, lai lūgtu utt. – Vai draudzes nesāk līdzināties vietām, kur labi pavadīt laiku, nevis nopietni studēt Bībeli, garīgos jautājumus, cīnīties pret grēku? – Mana nostāja ir savādāka. Domāju, ka par katru cilvēku, kas ienāk baznīcā un dzird kaut reizi Dieva Vārdu, ir jāpriecājas, tas ir ieguldījums nākotnē. Mēs nekad nevaram zināt, kad viņš nonāks patiesi līdz Dieva atziņai, varbūt, atnākot uz dejošanu, dziedāšanu utt., sāksies brīnišķīgas attiecības ar Dievu. Es ceru – katram cilvēkam būs garīgā ceļa turpinājums. Bet ir arī otra puse – mēs gribam iztapt cilvēkiem, izdabāt viņu vēlmēm. Jautājums: cik tālu mēs ejam? Bet, ja kādas nodarbes draudzē ir bez Dieva Vārda, bez lūgšanas, tad gan jājautā: kādēļ tas ir vajadzīgs? Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, ka te ir tradicionāla baznīca, bet zinu, ka cilvēki ir ļoti dažādi. – Bet mēs redzam ļoti bēdīgu pieredzi sekulārajā vidē, kur plašsaziņu līdzekļiem vairs nav audzinoša uzstādījuma, bet izdabājoša, arī jaunatnei domātajos izdevumos. – Jā, es piekrītu, ka tā arī var daudz ko zaudēt. Bieži man liekas, ka vecāki ir atmetuši ar roku bērnu audzināšanai. Pakļaujoties bērna vēlmēm, ejam to vieglāko ceļu. Jo audzināt un izskaidrot taču ir grūtāk nekā piedāvāt gatavu subproduktu, kas ir stilīgs, jautrs un viņiem saistošs. To varbūt varētu salīdzināt ar izvēli – vai dosim bērniem visu laiku ēst gardu šokolādi vai uzstāsim, ka uzturā nepieciešami veselīgi dārzeņi. Bērnu un jauniešu žurnālos teksti pārsvarā izdabā lasītāju vēlmēm, lai tos pirktu. Maz mācām novērtēt skaistu valodu, tekstu. – Dažkārt mēs esam nocīnījušies bez spēka, bet neļaujam Kristum nākt un pārvaldīt tieši to, ar ko netiekam galā! – Jā, mēs neļaujam, gribam paši. Domāju, ka tas ir pareizi, ja cilvēks aktīvi iesaistās problēmu risināšanā, manuprāt, arī lūgšana ir aktīva darbība. Tikai, trauksmē un nemierā esot, grūtāk sadzirdēt Dieva teikto tieši tev tavā problēmā. Pēdējā laikā aktuāls bija darba meklējums, bija arī kādas veselības problēmas – to ģimenē likām Viņa rokās. Tad nāk paļāvība, miers. Dažreiz tu redzi – vienu un otru, un vēl trešo reizi nenotiek pēc tava prāta, bet tevī ir miers, liels Dieva miers. Un to ne par kādu cenu nedrīkst atdot! – Dievs mūs vēlas redzēt kā savus darbabiedrus, tas ir ļoti augsts statuss. Viņš katru tam gatavo pēc īpaša plāna, tāpat kā Jāzepu, tāpat kā Pāvilu. Vai varam pateikties par to? – Pateicos Dievam, ka varu kalpot draudzes bibliotēkā. Tā ir tik īpaša vieta! Jaunas un pat vairākus gadu simtus vecas grāmatas, un visās tiek pausta slava Dievam! Lai gan man ir liela pieredze darbā ar literatūru, nebiju domājusi, ka kristīgo izdevumu klāsts ir tik plašs un daudzveidīgs – interesantie dzīvesstāsti, grāmatas uzziņai un dažādu jautājumu noskaidrošanai, Bībeles studijām utt. Bibliotēkā tiekos ar jaukiem draudzes cilvēkiem, katra tikšanās rada prieku. Pēc atgriešanās pie Dieva es gribu sacīt tikai: paldies, paldies, paldies! Esmu domājusi par to, cik svarīgas ir mazās lietas. Man lielu aizkustinājumu radīja kādas māsas pie sevis teiktais svētdienasskolas vecāku nodarbībā: "Dievs ir brīnišķīgs!" Cik īss teikums, bet kāda varenība, cik daudz pasaka! Es pateicos par visu! Runājot par posmiem, kas mums jāiziet, – man ir Mikelandželo gleznas "Ādama radīšana" reprodukcija, kur cilvēka roka tiecas pie Dieva rokas. Ilgu laiku man patika šajā ainā ieraudzīt savu stāvokli, bet pēkšņi es aptvēru – nē, man vairs tas nepatīk, es jau esmu ieķērusies Viņa rokā cieši. Nevis pieskāriens, bet turēšanās pie Viņa! Un tas ir vienkārši brīnišķīgi! Viss ir pilnīgi mainījies – es pati, mana vide, apstākļi, dzīvesveids, domāšana, uzskati. Tikai ne atpakaļ vairs! Lūdzos Dieva žēlastību, lai turētos vēl stingrāk pie Kristus! Foto no Ingūnas Strangas personīgā arhīva Fotoparaksts Ingūna Stranga kopā ar vīru ceļojumā pa Slovākiju.
» Lasīt vairāk

Piecas valodas
Jauno ģimeņu vakara jauko atmosfēru vēl patīkamāku darīja mūsu lektori Ārons un Debora (attēlā) Grofi. Lai gan zinu, ka viņi nebija pirmo reizi, tomēr viņiem ir daudz ko teikt par mīlestību. Vakara tēma – "Piecas mīlestības valodas". Uz Deboras uzdoto jautājumu: kas ir mīlestība? – mēģinājām rast daudzas pareizas atbildes, bet kopā secinājām, ka par mīlestību visprecīzāk ir sacīts tieši Bībelē, 1Kor 13,4–7. Jā, bet kādēļ ir vajadzīgas piecas mīlestības valodas? Valodas – tas nozīmē mīlestības izpausmes veidi. Pirmā valoda – atzinīgi vārdi! Mūsu vārdiem ir liels spēks, un ir trīs veidi, kā tos izmantot. Pirmais – komplimenti; otrais – iedrošinājuma vārdi – tas nozīmē radīt otrā cilvēkā drosmi, bailes daudzkārt aiztur darīt kādas jaukas lietas, tādēļ vajag iedrošināt; trešais – pazemīgi vārdi. Tas ir pretstats prasīgumam. Tātad mīlestība lūdz, nevis pieprasa.
» Lasīt vairāk

"Sudrabs un zelts tos nevar izglābt" (Ec 7,19)
Ar ko man saistās šī neapšaubāmi aktuālā tēma "zelts"? Atceros, ka reiz draudzene lasīja 1Tim 2,9–10: ".. lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuras grib parādīt dievbijību, – ar labiem darbiem." Šo un vēl daudzas citas Rakstu vietas jauniešu vadītājs un mācītājs Ģirts Prāmnieks citēja savā uzrunā jauniešu vakarā 20. martā. Kas man ir vērtība? Ar ko es jūtos vērtīgs? Šie jautājumi ir svarīgi, jo manu dzīvi un izvēli vada tas, kam manās acīs ir vērtība. Piemēram, par mācību iestādi – vai ar iegūto izglītību varēšu nopelnīt daudz naudas, vai varēšu palīdzēt sabiedrībai, vai būšu vienkārši laimīgs, darot to, kas man patīk, vai varbūt klausu vecākiem studiju izvēlē. Pam 8,10,11 rakstīts: "Pieņemiet manas pamācības labāk nekā sudrabu un manu mācību vairāk nekā dārgo un izlasīto zeltu! Jo gudrība ir labāka par pērlēm, un nekas no visa, ko varētu vēlēties, nevar līdzināties tai." Jautāta par vakara iespaidiem, Ieva min, ka Ģirta izklāsts par vērtībām esot ļoti uzrunājis, viņa uzsver vienu no paustajām domām – Dievam nav svarīgi tas, ko es zinu par ticību, bet tas, ko es daru, – vai ticība man ir realitāte. Tāpat arī nevienam nav vajadzīgas pareizās atbildes kā jokā par Jēzu un vāveri, ko stāstīja Andris. "Mācītājs ienāk skolā un gaitenī viņam uzskrien kāds bērns. Mācītājs viņam prasa: kas tas ir – ruds, ausis ar pušķīšiem un lēkā pa kokiem? Skolēns ilgi neatbild. Mācītājs jau redz, ka bērns zina atbildi, un mudina: saki droši! Tad nu bērns atbild: Jēzus?" Kas vienam cilvēkam ir vērtība, tas citam varbūt mazāk nozīmīgs.
» Lasīt vairāk

Mazās intervijas
Kā tavā dzīvē tiek pārbaudīta pacietība?
» Lasīt vairāk

Jaunumi bibliotēkā
Mārtiņš Luters. Svēto Rakstu apceres katrai dienai
» Lasīt vairāk

Ikmēneša informācija

» Lasīt vairāk

Draudzes nozares