Rīgas Jēzus ev.lut. draudz


Lielā intervija ar Ingūnu Strangu
Vizītkarte Dzimusi: 1966. gada 20. februārī. Draudzē kopš 1995. gada. Mācības un studijas: Rīgas 25. vidusskola, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte. Darbs: Rīgas Centrālā bibliotēka, metodiķe. Kalpošana: bibliotekāre draudzes bibliotēkā. Ģimene: vīrs Dainis, meita Kristīne, dēls Oskars. Senie grieķi pacietību uzskatīja par vājuma pazīmi, bet atriebību – par spēku. Un nekur daudz tālāk jau nav tikusi arī mūsdienu sabiedrība – par ievērojamiem tiek atzīti cilvēki, kas atteicas paciest jebkādu sev nodarītu pāridarījumu. Kad Dievs pieļauj mūsu pacietību pārbaudīt līdz dvēseles un gara dziļumiem, mēs, līdz ar Kristu krustā sisti, saņemam Viņa pacietību kā Svētā Gara augli. Par mierpilno dzīvi Kristū – saruna ar draudzes bibliotekāri INGŪNU STRANGU. Ar Ingūnu Strangu sarunājās Milda Klampe – Pastāstiet, lūdzu, kā jūs sastapāt Dievu? – Bija kādi grūtāki apstākļi, kas mani mudināja meklēt Dieva palīdzību. Pirms 18 gadiem, kad gaidīju dēliņu, saskārāmies ar slimību, kuras dēļ varēju bērniņu zaudēt. Sapratu, ka vienīgais, pie kā es varu tverties, ir Dievs, lūgšanas, – es atvēru vecmāmiņas katoļu lūgšanu grāmatiņu un sāku katru dienu to lasīt. Radiniekiem, kas Ziemassvētkos parasti gāja uz baznīcu, teicu: "Man vajag Bībeli, nopērciet man to!" Un tad es kādus piecus gadus katru dienu cītīgi lasīju Bībeli, jāatzīst, ka ļoti daudz nesapratu no izlasītā, nereti arī nepiekritu tajā paustajam. Radās noteikta, neatlaidīga doma – man ir vajadzīgas iesvētības, lai arī nezināju, ko īsti tās nozīmē. – Tātad Dieva Vārds darīja savu darbu – uzrunāja. – Jā, lai arī tā nebija apzināšanās, ka Dievs no manis to vēlas, iesvētības vairāk uztvēru kā savu izvēli. Es varonīgi atnācu uz baznīcu un teicu mācītājam: "Man vajag iesvētīties!" Pateicos mācītājam, kas, mani uzklausījis, ieteica nesteigties, bet apmeklēt iesvētes mācību nodarbības un vest bērnus uz svētdienasskolu. Tas bija jauks un svētīgs pārdomu, sevis izvērtēšanas, attiecību ar Dievu noskaidrošanas posms. Būtībā tas ir kā iemācīties no jauna dzīvot – pēc jauniem, Kristus, standartiem. Piemēram, kad sāku nākt uz baznīcu, es vēl smēķēju. Es sapratu, ka tas nav labi. Un tad es domāju – ja es izsmēķēšu cigareti, neiešu pie Dievgalda. Neaizgāju vienu nedēļu, divas. Pats interesantākais, nevaru pateikt, kā, bet man vairs negribējās smēķēt. Atnācu svētdien uz baznīcu un sapratu – bet es varu iet pie Dievgalda! Ir daudzas lietas, no kurām Dievs atbrīvojis, bet ir vēl daudzas jomas, kurām manī jātiek sakārtotām, daudz ir jālūdz, daudz ir jāaug. – Jūs pieminējāt vecmāmiņas lūgšanu grāmatiņu. – Vecmāmiņa nerunāja ar mani par Dievu, bet viņa man mācīja apzīmēt sevi ar krusta zīmi. Kad biju vēl maziņa, biju pārliecināta, ka krusta zīme palīdz, kad esmu sabijusies. – Droši vien vecmāmiņa par jums bija lūgusi. – Jā, atceros, ka viņa bieži sēdēja pie lūgšanu grāmatiņas, pēc tam tā palika man. – Tā bijusi Dieva vadība lūgšanās, kas nesusi augļus vēlāk. – Katrā ziņā es pateicos Dievam, ka man nebija jāgaida ļoti ilgi, kamēr šo ceļu, ko tagad eju, atradu. – Pacietība kā īpašība nav populāra, cilvēkiem mūsdienās visu vajag tūlīt un tagad. Vai Dievs jūs ir mācījis būt pacietīgai? – Dievs mani visu laiku māca, un es vēl mācos. Es mēdzu teikt: dzīve pirms un dzīve pēc, kur robežšķirtne ir nākšana pie Dieva. Dzīvē pirms es biju ļoti nepacietīga, impulsīva, par katru sīkumu uztraucos, būtībā manī bija diezgan liels haoss; dzīvē pēc – esmu kļuvusi pacietīgāka sadzīves nebūšanās, darbā, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mani nekaitina mazas nebūšanas vai cilvēki, kuri ir citādi. Pacietību saskarsmē ar cilvēkiem esmu apguvusi arī darbā, jo nākas sastapties ar dažādiem viedokļiem, noskaņojumiem. Jāatzīst, ka dažkārt vieglāk ir saņemties un neizrādīt savu nepatiku, neapmierinātību pret svešiem nekā pret tuviniekiem, kuriem mēs biežāk izpaužam savu impulsivitāti. Domāju, ka dzīvē pēc ir mainījusies manas pacietības būtība – tagad tajā vairāk pakļautības, pielāgošanās un arī mīlestības pret citiem. Arvien pacietīgi un ļoti gaidu, kad mani mīļie tuvinieki pateiks tādu pamatīgu jā Dievam. – Jēzus "zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu". (1Pēt 2,23) Vai ir bijuši tādi izaicinājumi, kuros tikai Kristus spēks var palīdzēt neatbildēt ar to pašu? – Jā, ir tā bijis. Es neesmu no cīnītājām, kas karos pret pasaules netaisnību, kaut gan domāju, ka pret to vajag iestāties. Es vairāk klusēju, pārdzīvoju, lūdzu Dievu un ceru, ka Viņš visu sakārtos vai parādīs ceļu, kā varu likstu atrisināt. – Jēzus piedzīvo visbriesmīgāko vardarbību, kādu vien var iedomāties. Ko tas mums māca? – Man sāp, ka cilvēki tā varēja rīkoties. Ar nežēlību arī šodien nākas sastapties jo bieži. Par Kristus ciešanām domāju, kad reiz, ejot pa ielu, redzēju kādu puisi narkomānu. Skatot šo nelaimi, mani pārņēma lielas, pat fiziskas sāpes. Tajā brīdī es sapratu, ka, ja jau šī viena situācija manī rada tādas sāpes, cik milzīgas tad tās jācieš Jēzum par visiem mūsu grēkiem! Nepatīkami, bet bieži tieši citu vai savas ciešanas sniedz mums kādu būtisku dzīves mācību. Šajā gadījumā viena no mācībām mums ir nenodot to, kam ticam, pastāvēt arī tad, ja apkārt pūlis kliedz ko citu, turēties un palikt ticībā un noteikti arī novērtēt Jēzus upuri. – Jēzus necīnās, bet uzvar padodoties! – Prātam nav saprotama Viņa ārkārtējā mīlestība, pacietība, žēlastība. Tikai vienā Rakstu vietā lasu, ka arī Viņā bija dusmas – kad Viņš dzina no Tempļa ārā naudas mijējus. – Jēzus gan asi nostājās pret tā laika augstāko garīdzniecību, kas noraidīja Viņu, bauslības piepildītāju un Gara dzīvības devēju, bet bija žēlsirdīgs pret ikvienu grēcinieku, kas meklē Viņu un atgriežas. Sludinot Kristu sabiedrībā, kas ir bez morāles robežām, mēs vienmēr nonāksim ar to konfrontācijā. – Jā, mans viedoklis bieži ir tik ļoti atšķirīgs no to cilvēku viedokļa, kas netic Dievam. Es strādāju nekristīgā kolektīvā, ir bijušas nepatīkamas viedokļu sadursmes, jo neslēpju savas domas arī tad, ja tās ir krasi atšķirīgas. Man ir paveicies, jo strādāju kopā ar ļoti jaukiem cilvēkiem, tikai viņiem vēl nav radusies izpratne par Dievu. Katram ir ejams savs ceļš, ticu, ka pienāks laiks, kad arī viņi sāks ticēt Dievam. Runājot par pasauli mums apkārt – nespēju aptvert lielo Dieva žēlastību, kas pacieš tik daudz slikta. – Vecajā Derībā izcils pacietības paraugs ir Ījabs. Viņš zaudējumos paliek nesatricināms, sacīdams: "Lai gan Viņš (Dievs) mani nokaus, tomēr es Viņam uzticēšos." (Īj 13,15) Vai jums nācies tik stipri paļauties uz Dievu? – Jāsaka, es apbrīnoju Ījaba grāmatu, tā ir unikāla un vienreizēja. Uzskatu, katrs cilvēks savās ciešanās ir ļoti vājš, es nezinu, kā rīkotos tik ļoti, ļoti lielās ciešanās, tomēr… Es nekad negribētu vairs būt laikā pirms atgriešanās. Tas, ka cilvēks sāk ticēt Dievam, nenozīmē, ka viss pašķiras un veicas. Ir bijuši arī sāpīgi brīži, tomēr tajos lielajos sāpju brīžos jau ir bijis cits pamats. Tad esmu arī domājusi, ka ne visam vienmēr ir jānotiek pēc mana prāta, ir jāpaļaujas uz Dievu. Pamazām apgūstu paļāvību. Es ticu – beigās būs labi! – Brāļu nodotais Jāzeps pavadīja faraona cietumā 13 gadus. Dievs neko viņam nepaskaidroja, kādēļ tā notiek. Tikai pēc ilga laika viņš ieraudzīja kopsakarības un varēja teikt: "Dievs to ir par labu vērsis." Vai Dieva vadība ir bijusi nesaprotama dzīves gājumā? – Kuram gan patīkami ir grūtie brīži, bet mani tie ir tuvinājuši Dievam. Dažādās situācijās nereti kļūdos, bet tieku arī maigi mācīta. Ir jāpaiet arī laikam, lai ieraudzītu, saprastu, ka kaut kas nav pareizi, kaut kas ir jāmaina; sākumā saku: nē, tas uz mani neattiecas, bet tad aptveru: vai, attiecas gan uz mani – tieši tā ir mana problēma. Es vēl joprojām cīnos ar paklausību. Dažreiz piktojos, kad Dievs mani virza kādā darbā, kuru man tik ļoti negribas veikt, vai arī nav pārliecības par saviem spēkiem. Tomēr jāatzīst, vienmēr, kad paklausu, esmu ieguvēja. – Apustulis Pāvils dzīvi salīdzina ar pacietības sacensībām. Vai kristietības ceļa uzstādījums šodien nav pārāk viegls, vērsts uz ārdarbībām, nevis uz iekšējo, garīgo, vērtību kopšanu? – Manuprāt, ne. Vismaz es to nesaskatu mūsu draudzē. Man ļoti patīk abu mācītāju sprediķi, apmeklēju Helēnas Dekantes ļoti interesantās Bībeles studijas, tajās pieaug manas zināšanas un tiek stiprināta ticība. Nav jau tā, ka tu ienāc baznīcā un tev viss tiek pasniegts uz paplātes. Pašam jāmeklē, jādomā, citreiz arī nākas saskarties ar kādu ne īpaši jauku attieksmi, tad jāsaprot – ja pats neesi pilnīgs, nevajag to prasīt no citiem. Ir vajadzīga pacietība – katru svētdienu nākt uz dievkalpojumu, lai arī dažreiz negribas to darīt; lasīt Bībeli, kad var paskatīties TV vai izklaidēties; katru rītu agrāk celties, lai lūgtu utt. – Vai draudzes nesāk līdzināties vietām, kur labi pavadīt laiku, nevis nopietni studēt Bībeli, garīgos jautājumus, cīnīties pret grēku? – Mana nostāja ir savādāka. Domāju, ka par katru cilvēku, kas ienāk baznīcā un dzird kaut reizi Dieva Vārdu, ir jāpriecājas, tas ir ieguldījums nākotnē. Mēs nekad nevaram zināt, kad viņš nonāks patiesi līdz Dieva atziņai, varbūt, atnākot uz dejošanu, dziedāšanu utt., sāksies brīnišķīgas attiecības ar Dievu. Es ceru – katram cilvēkam būs garīgā ceļa turpinājums. Bet ir arī otra puse – mēs gribam iztapt cilvēkiem, izdabāt viņu vēlmēm. Jautājums: cik tālu mēs ejam? Bet, ja kādas nodarbes draudzē ir bez Dieva Vārda, bez lūgšanas, tad gan jājautā: kādēļ tas ir vajadzīgs? Man, piemēram, ir ļoti svarīgi, ka te ir tradicionāla baznīca, bet zinu, ka cilvēki ir ļoti dažādi. – Bet mēs redzam ļoti bēdīgu pieredzi sekulārajā vidē, kur plašsaziņu līdzekļiem vairs nav audzinoša uzstādījuma, bet izdabājoša, arī jaunatnei domātajos izdevumos. – Jā, es piekrītu, ka tā arī var daudz ko zaudēt. Bieži man liekas, ka vecāki ir atmetuši ar roku bērnu audzināšanai. Pakļaujoties bērna vēlmēm, ejam to vieglāko ceļu. Jo audzināt un izskaidrot taču ir grūtāk nekā piedāvāt gatavu subproduktu, kas ir stilīgs, jautrs un viņiem saistošs. To varbūt varētu salīdzināt ar izvēli – vai dosim bērniem visu laiku ēst gardu šokolādi vai uzstāsim, ka uzturā nepieciešami veselīgi dārzeņi. Bērnu un jauniešu žurnālos teksti pārsvarā izdabā lasītāju vēlmēm, lai tos pirktu. Maz mācām novērtēt skaistu valodu, tekstu. – Dažkārt mēs esam nocīnījušies bez spēka, bet neļaujam Kristum nākt un pārvaldīt tieši to, ar ko netiekam galā! – Jā, mēs neļaujam, gribam paši. Domāju, ka tas ir pareizi, ja cilvēks aktīvi iesaistās problēmu risināšanā, manuprāt, arī lūgšana ir aktīva darbība. Tikai, trauksmē un nemierā esot, grūtāk sadzirdēt Dieva teikto tieši tev tavā problēmā. Pēdējā laikā aktuāls bija darba meklējums, bija arī kādas veselības problēmas – to ģimenē likām Viņa rokās. Tad nāk paļāvība, miers. Dažreiz tu redzi – vienu un otru, un vēl trešo reizi nenotiek pēc tava prāta, bet tevī ir miers, liels Dieva miers. Un to ne par kādu cenu nedrīkst atdot! – Dievs mūs vēlas redzēt kā savus darbabiedrus, tas ir ļoti augsts statuss. Viņš katru tam gatavo pēc īpaša plāna, tāpat kā Jāzepu, tāpat kā Pāvilu. Vai varam pateikties par to? – Pateicos Dievam, ka varu kalpot draudzes bibliotēkā. Tā ir tik īpaša vieta! Jaunas un pat vairākus gadu simtus vecas grāmatas, un visās tiek pausta slava Dievam! Lai gan man ir liela pieredze darbā ar literatūru, nebiju domājusi, ka kristīgo izdevumu klāsts ir tik plašs un daudzveidīgs – interesantie dzīvesstāsti, grāmatas uzziņai un dažādu jautājumu noskaidrošanai, Bībeles studijām utt. Bibliotēkā tiekos ar jaukiem draudzes cilvēkiem, katra tikšanās rada prieku. Pēc atgriešanās pie Dieva es gribu sacīt tikai: paldies, paldies, paldies! Esmu domājusi par to, cik svarīgas ir mazās lietas. Man lielu aizkustinājumu radīja kādas māsas pie sevis teiktais svētdienasskolas vecāku nodarbībā: "Dievs ir brīnišķīgs!" Cik īss teikums, bet kāda varenība, cik daudz pasaka! Es pateicos par visu! Runājot par posmiem, kas mums jāiziet, – man ir Mikelandželo gleznas "Ādama radīšana" reprodukcija, kur cilvēka roka tiecas pie Dieva rokas. Ilgu laiku man patika šajā ainā ieraudzīt savu stāvokli, bet pēkšņi es aptvēru – nē, man vairs tas nepatīk, es jau esmu ieķērusies Viņa rokā cieši. Nevis pieskāriens, bet turēšanās pie Viņa! Un tas ir vienkārši brīnišķīgi! Viss ir pilnīgi mainījies – es pati, mana vide, apstākļi, dzīvesveids, domāšana, uzskati. Tikai ne atpakaļ vairs! Lūdzos Dieva žēlastību, lai turētos vēl stingrāk pie Kristus! Foto no Ingūnas Strangas personīgā arhīva Fotoparaksts Ingūna Stranga kopā ar vīru ceļojumā pa Slovākiju.
« atpakaļ

Draudzes nozares