"Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis." (Jņ 15,12) Tuvām attiecībām vienmēr ir jābūt kādam pamatam. Divu cilvēku laulībā tā ir mīlestība. Taču ne tikai starp laulātiem var būt mīlestība. Tāda ir starp vecākiem un bērniem, starp vecvecākiem, un tāda ir arī starp draugiem. Jā, arī labas draudzības pamatā var būt sava veida mīlestība. DRAUGS.VL (Draugs vislabākais) bija mūsu draudzes nometnes tēma. Kurš var gan būt mūsu vislabākais draugs? Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā (15–17) Jēzus savam draugam Pēterim uzdod šādu jautājumu: "Vai tu Mani mīli?" – un to Viņš uzdod trīs reizes. Un ikreiz Pēteris atbild, ka mīl. Trešajā reizē Pēteris jau saskumst, ka Jēzus trīs reizes viņam jautā. Trīs reizes. Tas mums norāda, ka šis jautājums, ko Jēzus uzdod Pēterim, ir ļoti būtisks un ka Pēterim nav jāsteidzas ar atbildi, bet gan tiešām jāapdomā. Šis jautājums ir pamatā mūsu attiecībām ar Dievu, ar Jēzu Kristu.
Mīlestība ir cilvēka un Dieva attiecību pamatā. Vispirms jau tādēļ, ka Dievs pirmais atklāj mums savu mīlestību visdažādākajos veidos un vietās. Viņš gaida, kā mēs uz to atbildēsim. Otrkārt, tādēļ ka mīlestība ir pilnības saite (Kol 3,12–15) un arī mūsu ticības spēka avots. Tādēļ pats svarīgākais jautājums, ko Jēzus uzdod ikvienam cilvēkam, ir šis Pētera jautājums: "Vai tu Mani mīli?" Kad Pēteris ir atbildējis, Jēzus uztic viņam svarīgu pienākumu – rūpēties par cilvēkiem, par viņu dvēselēm, sargāt tās un vadīt. Tas ir svarīgs uzdevums, taču kvalifikācija tā veikšanai nav prasme vai spējas, izglītība vai sasniegumi, bet gan – mīlestība. Vai tad var sacīt: mīli Dievu, un viss, vairāk neko nevajag? Vai tad nav tā, ka ir daudz citu svarīgu lietu, kas jādara, ko nedrīkst aizmirst un ko Dievs grib, lai darām? Hm! Tos, kas nav ticīgi, Dievs grib iepazīstināt ar Sevi, jo ikvienam ir nepieciešams iepazīt Dievu un redzēt Viņa mīlestību. Tiem, kas esam ticīgi ļaudis, Dievs grib dot kalpošanu, tādēļ jautājums par uzticamību ir visa pamatā. Taču, domājot par praktiskām lietām, – dievkalpojumu apmeklēšanu, kalpošanu, iesaistīšanos un liecināšanu – „mīlestība kā pamats” varbūt šķiet pārāk nepraktiska lieta. Ar mīlestību saistām emocijas, sajūtas jeb, kā jaunieši sacītu, fīlingu. Taču ticība jau nav tikai sajūtas. Vienlaikus ticība arī nav tikai kādas darbības vai tradīcijas, ko piekopjam. Reizēm gribas sacīt, ka ticība šajā ziņā ir ļoti brīva, jo to vada mīlestība. Un mīlestība nav iekaļama važās, formās. Palūkosimies uz Jēzu. Pasaulei Viņš šķita absolūti neinteresants. Viņš tika sists krustā un aizvākts. Pasaule nostūma Viņu malā. Neskatoties uz to, Viņš tūdaļ atkal bija klāt; rētu klāts, apskaidrotā miesā Viņš ieradās pie saviem draugiem un jautāja: vai tu Mani mīli? Mīlestība ir kā tilts. Ja starp cilvēkiem laulībā nav mīlestības, nav arī šī tilta, pa kuru viņi var sastapties. Ja nav mīlestības uz Dievu un Jēzu, nav iespējas sastapties ar Dievu. Nevar būt ticīgs cilvēks bez mīlestības uz Dievu, jo tad sastapšanās nav iespējama, arī kalpošana nav iespējama, un arī ticība tad droši vien ir tikai formāla, tradīcijās un darbībās enkurota. Impresionista Kloda Monē darbi ir pazīstami visā pasaulē. Viņš ļoti mīlēja vienus un tos pašus priekšmetus vai ainavas gleznot dažādos laikos, no rīta un vakarā, pavasarī un rudenī vai ziemā, saulainā laikā vai mākoņainā, jo viņš bija ievērojis, ka vienas un tās pašas lietas Dievs var iekrāsot tik atšķirīgās krāsās. Viens no šādiem darbiem ir "Japāņu tiltiņš", ko viņš ļoti daudz reižu gleznoja, un ikreiz Dievs to bija iekrāsojis jaunās krāsās. Viens un tas pats tiltiņš izskatījās tik pārsteidzoši dažādi! Un man šķiet, ka tieši tāpat ir ar mīlestību. Dievs vienai un tai pašai mīlestībai var piešķirt tik daudz dažādu krāsu. Dievs mūsu attiecības ar Viņu, mūsu ticību var krāsot tik dažādās krāsās. Viņš veido brīnišķīgas attiecības, taču var to darīt tikai tad, ja esam draugi. Ja Dievs ir mums DRAUGS VisLabākais (VL) un šis tiltiņš, kas ir mīlestība, ir uzcelts arī no mūsu puses.
Mācītājs Ģirts Prāmnieks
Foto Kristīne Martukāne |
