Mācekļi kopā ar Jēzu ir piedzīvojuši galvu reibinošus notikumus – viņu Kungs un Meistars ir izdzinis dēmonus, dziedinājis lepras slimos, aklos, kurlos, uzcēlis no miroņiem! Un arī viņiem pašiem ir dota vara izdzīt nešķīstus garus un dziedināt visas sērgas un slimības. (Mt 10,1) Un viņi nu ir tādā sajūsmā, ka pat mudina Jēzu ceļā uz Jeruzālemi (Golgatu) sadedzināt samariešus, viņu ciemus par to, ka tie neuzņēma Viņu. Taču Skolotājs apklusina mācekļus: "Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." (Lk 9,56) Un, nonākot Jeruzālemē, Viņš atklāj tiem viņu bailes un nodevību: ".. jūs izklīdisit.. un Mani atstāsit vienu." (Jņ 16,32) Bet tiem pašiem mācekļiem, kas Viņu atstās un bēgs, Jēzus tomēr apgalvo: "Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu." (Jņ 15,14) Pavēle ir: ".. lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis." Mēs zinām Jēzus mīlestību: "Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem." (Jņ 15,13) Liekas, tajā brīdī vēl mācekļiem Jēzus valoda ir svešvaloda. Jo Jēzus bija aicinājis un satvēris viņus, bet viņi vēl nebija satvēruši Jēzu – Patiesības Gara spēkā.
Arī mēs esam bravūras, kara, atriebes, paštaisnuma, kas Dieva priekšā kā sārņi, pilni mācekļi, līdz tiekam Kristus krusta transformēti, Dieva svētuma konfrontēti (kā Jesaja) atklāsmē, kur ieraugām savu īsto seju un Kristus baltumu, kas nav vardarbīgs, tomēr kontrolē mūsu dzīves veidu. Tas ir Dieva pārveidošanas ceļš, ne mūsu, tādēļ – žēlastības ceļš, ".. lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos." (Jņ 17,26)

Redaktore Milda Klampe

Satikšanās Kristū

Dieva mīlestība saka mums, ka Viņš ir draudzīgs, un Viņa Vārds mūs pārliecina, ka Viņš ir mūsu draugs un vēlas, lai mēs būtu Viņa draugi. Neviens, kam ir kaut cik pazemības, nedomās pirmais, ka ir Dieva draugs, jo šī doma nenāk no cilvēkiem. Ābrahāms nekad nebūtu teicis, ka viņš ir Dieva draugs, bet Dievs pats teica, ka Ābrahāms ir Viņa draugs. Mācekļi būtu vilcinājušies pieprasīt Kristus draudzību, bet Viņš tiem sacīja: "Jūs esat Mani draugi.." Pieticība iebilstu tādai pārdrošai domai, taču bezbailīgā ticība uzdrošinās uzticēties Dieva Vārdam un atzīt savu draudzību ar Dievu. Mēs Dievu vairāk pagodinām ar to, ka ticam tam, ko Viņš par Sevi ir teicis, un drosmīgi ejam pie žēlastības troņa, nevis slēpjamies pašapzinīgā pazemībā starp dārza kokiem.

Mīlestība ir arī emocionāla identificēšanās. Tā neko neuzskata par savu, bet labprātāk dod būtnei, kam ir pieķērusies. Mēs to vienmēr redzam mūsu, vīriešu un sieviešu, pasaulē. Jauna māmiņa baro ar krūti savu veselīgo bērnu un ar mirdzošām acīm to vēro, nemaz nežēlojoties. Mīlestība ir saistīta ar sevis ziedošanu. Kristus par Sevi ir sacījis: "Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem." (Jņ 15,13)

Cik savāda un skaista ekscentritāte no brīvā Dieva puses, ka Viņš ļāvis savai sirdij emocionāli identificēties ar cilvēkiem. Viņš, būdams pašpietiekams, vēlas mūsu mīlestību un nav mierā, līdz to iegūst. Viņš, būdams brīvs, ir ļāvis savai sirdij uz mūžiem saistīties pie mums. "Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai." (1Jņ 4,10) "Jo Visaugstākais tik īpaši mīl mūsu dvēseli," saka Norvičas Jūlians, "ka tas pārsniedz visas radības zināšanas. Tas ir, nav radības, kas varētu patiesi zināt, cik ļoti, cik sirsnīgi un maigi mūs mīl mūsu Radītājs. Un tāpēc mēs varam ar žēlastību un Viņa palīdzību pastāvēt garīgā skatīšanā, mūžam brīnoties par šo augsto, nenovērtējamo mīlestību, kas Visvarenajam Dievam Viņa labestībā ir uz mums." (..)

Kungam ir īpašs prieks par saviem svētajiem. Daudzi iedomājas, ka Dievs ir drūms un ļoti neapmierināts ar visu notiekošo.. Tā domāt ir pilnīgi nepareizi. Dievs gan ienīst grēku un nekad neskatīsies uz netaisnību ar patiku, taču, ja cilvēki cenšas darīt Dieva prātu, Viņš atbild ar patiesu mīlestību. Ar savu upura nāvi Kristus pārvarēja šķērsli sadraudzībai ar Dievu. Tagad Kristū visas ticīgās dvēseles ir Dievam patīkamas. "Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs savu prieku par tevi." (Cef 3,17)

Kungs un Pestītāj, Tu esi pavēlējis mums mīlēt citam citu. Dod savā žēlastībā, lai mēs, saņēmuši tavas bagātīgās dāvanas, varētu mīlēt katru cilvēku. Mēs izlūdzamies tavu laipnību visiem, bet sevišķi tiem draugiem, ko tava mīlestība mums ir devusi. Mīli Tu viņus, visas mīlestības avots, un liec viņiem Tevi iemīlēt ar visu sirdi un prātu, no dvēseles dziļumiem, lai viņi vēlētos, runātu un darītu vienīgi to, kas Tev ir patīkams! Dod mūsu draugiem to, kas viņiem pēc tava labā prāta visnoderīgākais. Āmen.

Anselms (1033–1109)