|
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv
Vairāk informācijas >
|
|
|
| Laivu brauciens 2008 |
|
Pēdējā nometnes pēcpusdiena pāriet vakarā, un autobusi no Plieņciema liedaga dodas uz Rīgu. Tikmēr piecpadsmit jaunieši atgriežas Kurzemes vidienē. Jau laikus, zinot, ka draudzes nometne beigsies piektdienas vakarā, esam ieplānojuši laivu braucienu. Pirmais vakars. Iztukšojam Tukuma Rimi Seši auto, tajā skaitā divi zaļi džipi un busiņš, piestāj pie veikala. Kopā esam piecpadsmit, un pēc kāda laika ripinām pārtikas tonnu uz mašīnām. Ja kāds būtu saglabājis Rimi akcijas uzlīmītes, par iepirkumu summu varētu draudzei dabūt ne vienu vien galda piederumu komplektu. Saule nespīd. Neesam aizmirsuši pagājušā gada laivu brauciena pasakaino laiku un arī to, ka Lejastiezumos lietus neizjauca nevienu plānoto pasākumu. Vai tad tiešām šoreiz laikapstākļi būs šķērslis?
Kā vēlāk izrādīsies – teicienu: nav slikta laika, ir tikai nepareizs apģērbs, – der atcerēties, bet tam vēl pievienosies: nav slikta laika, tikai naktī ārpus telts atstātās kurpes mēdz salīt. Atcerēsimies arī Lejastiezumu meteoroloģisko mācību – ja jums nepatīk pašreizējais laiks, pagaidiet piecas minūtes. Šogad mūsu vadonis Ģirts izvēlējies maršrutu Abavas rumba – Renda. Esam piebraukuši pie upes un apstājušies dzelteno madaru pilnā pļaviņā. Uzcēluši teltis un iekūruši ugunskuru, nolemjam, ka mašīnas uz nākamo naktsvietu pārvedīsim no rīta. Kopējais noskaņojums, vakariņojot ugunskura gaismā, ir vairāk nekā labs. Jāpateicas par pagaidām vēl sauso laiku un to, ka vispār esam nolēmuši braukt. Patiesi - viss ir sācies un viss būs labi! Paēduši salātus, neiztrūkstošās ugunskurā apkvēpinātās desas, arbūzu, vafeļu torti un tiramisu, viens pēc otra pazūdam teltīs. Tās ir pavisam piecas. Daži guļ pa vienam, daži mašīnās, Līgas četrvietīgajā teltī aizņemtas visas vietas un uz grīdiņas - Elīnas piepūšamais matracis, tagad tas šķiet mīkstāks par Lejastiezumu gultu... Ja vien, kamēr grozos, vairoties iespert blakusgulētājai, izdotos no tā nenokrist! Pirmā diena. Lai dzīvo ūdensnecaurlaidīgas teltis! Nekad nevar zināt, kādus brīnumus nesīs rīts. Bet, ka tās būs slapjas kurpes, ir skaidrs jau naktī. Par to nepārprotami liecina lietusgāze, skanējums nav pats labākais fons sapņiem, turklāt labprāt būtu tur arī atstājams, jo sausu malku sev blakus guļammaisā neviens nav paņēmis. Kā vēlāk stāstīja Ģirts, izbāzis galvu no telts norunātajos pulksten desmitos un ieraudzījis, ka neviens neceļas, nolēmis, ka jāguļ vien tālāk. Vārda dienas gaviļniece Madara (ir taču 9. augusts) iet peldēties. Jauki – duša un vanna vienlaikus, man arī jāpievienojas! Nu ir skaidrs, ka lieliska ideja bija mašīnas atstāt naktī tepat, varam tajās slēpties no lietus. Kamēr lietus uz brīdi pierimst, var uzkurt uguni. Jāsameistaro arī nojume, lai nesalīst rūpīgi uzklātais brokastu galds. Madara tiek pie jauna mūzikas instrumenta, ar kuru var pavadīt galda dziesmiņu, – Bārbijas sintezatora. Beidzot jāsāk pumpēt laivas, tikmēr saule un lietus mainās ik pēc 10 minūtēm. Esam krietni aizkavējušies un izbraucam tikai pulksten vienos. Debesis vēl aizvien ik pa brīdim sūta mums lietu, bet kopumā – nav par ko sūdzēties. Pa ceļam iztraucējam dažas laivas, tostarp makšķerniekus. Mūsējās ir dažādas – gan viens izraktenis no padomju laikiem, gan jau iepriekšējā laivu braucienā iemēģināti dzelteni pūšļi, uz to kastēm norādīts – rotaļlieta. Apstājamies, lai ar auzu cepumiem pabarotu zivis, (ak, nē – laikam iemesls bija cits). Ģirts stāsta par iepriekšējo laivu braucienu šajā posmā, kad viņa draugs Kaspars airējies ar apaļu laivu – tāpēc nosaucis to par orbitālo staciju. Alise sevi un Laimdotu dēvē par Pokahuntām – no multfilmas par indiāņu meiteni. Dažs labs gan vairāk izskatās pēc liela burbuļa, jo vējš uzpūtis lietusmēteli. Otrā pieturvieta – pie augstas kraujas. Uzrāpjamies – paveras plašs un tāls skats augšup uz upi. Kā filmās. Lai tiem, kas tomēr nav uzkāpuši uz kraujas, gaidot laivās nebūtu garlaicīgi, tiek apšaude ar čiekuriem. Jautrība taču jāuztur. Lai cik skaista daba un mīļi draugi – airēties divas stundas nav viegli. Pēc pāris kilometriem lejup kauja pārtop peldē Lejastiezumu tradīcijās (ar visām drēbēm), šoreiz upuris ir Diāna. Bet nekas – tāpēc jau Diānai ir līdzi brālis, lai aizņemtos sausas bikses. Piestājam krastā mājīgā laucītē – ir gan soliņi, gan galds – (tikai galdam trūkst vidus) un pēc brīža jau vakariņojam. Ugunskura apkārtni apdzīvo ķirzaciņas. To iedvesmots, Ģirts mūs izklaidē ar stāstiem no bērnības, kā abi ar brāli Arti atnesuši mājās tritonus un kādu nakti mamma tos atradusi plunčājamies klozetpodā. Te nu pienāk brīdis, kad laivotājiem jāšķiras, jo daļa brauc atpakaļ uz Rīgu. Ģirtam un Elīnai jāpaspēj uz nākamā rīta dievkalpojumu. Anna, Alise, Laimdota, Atis, Gunta un Diāna arī brauc projām. (Šāda izvēle ir prātīga, jo lielais nogurums pēc laivu brauciena nākamo darba dienu padara ne visai tīkamu.) Satumst. Kaut kur šauj. Kliedz naktsputns. Ugunskurs izdziest: sausu zaru ir maz, bet degšķidrums jātaupa. Edgars aizgājis un ilgi neatgriežas. Esam palikuši vien saujiņa – Līga, Seila, Oskars, Elmārs, Edgars un Reinis. Elmārs rūpējoties, lai mēs neaizmigtu, stāsta par savām mīļākajām šausmu filmām. Dodos teltī, jo tūlīt, tūlīt jau būšu knišļu apēsta. Otrā diena. Saulains pikniks upes vidū. Un KUR IR tie Māras kambari? Mostoties pieķeru sevi pie domas, ka no kļūdām nemācos. Iepriekš samirka kurpes, bet šonakt neapdomīgi atstāju pie ugunskura žāvējoties dvieli. Bet līdz pulksten deviņiem, kad ceļamies, žēlastība jau ir nolijusi. Klāt ir arī Madara (tā kā netālu atrodas Madaras lauku māja, viņa nakti pavadīja tur – pie mammas un vecmāmiņas) un modina mūs ar ģitāras skaņām. Kamēr Rīgā notiek dievkalpojums, mēs iztiekam ar dienas lozungiem un lūgšanu. „Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota.” (Atkl 21,6) Tiešām – mums netrūkst nekā. Esam siltumā, pabrokastojuši un viens otra aprūpēti. Kad sāk līt, apgāžam laivu un izmantojam par nojumi, gandrīz apgāžam arī maizītes un patiešām apgāžam Seilas tikko uztaisīto tēju. Šoreiz viena laiva jāizpūš, jo esam taču uz pusi mazāk. Kamēr gaidām mašīnas, kuras aizbrauks uz Māras kambariem (tik tālu šodien plānots aizairēt), laiski gulšņājam pļaviņā un... sauļojamies, jo pēdējais lietus mākonis beidzot ir garām. Laižoties upē, nojaušu, ka šī būs skaista diena. Saule, upe, neparasta, pirmatnēja daba, draugi, miers un Tā Kunga klātbūtne. Dziedam. Ik pa laikam sasienamies kopā. Jābrauc četras stundas. Tā kā mums līdzi nav GPS (orientēšanās ierīce), prasām cilvēkiem upes krastā, kur atrodamies, izrādās – līdz Māras kambariem vēl gabaliņš jābrauc. Airējam, bet kambaru kā nav, tā nav. Ko darīt? Domājam, bet tikmēr straume un pašu airi mūs nes aizvien tālāk un tālāk... Jāizlien krastā paskatīties – varbūt šoseja jau tuvu? Nekur tā īsti izlīst nesanāk. Strauji tuvojas vakars. Vairs nav arī tik silti, kaut gan saulīte vēl arvien spīd. Ieraugām pļavu un novāktu sienu. Kā „Prāta vētras” dziesmā: Laiva pa upi slīd – nekā neparasta/ Varu tik minēt, kas gan ir otrā krastā/ Tur kaut kam ir jābūt, es tak jūtu/ Tur kaut kam ir jābūt, lai ar kas tas būtu. Reinis un Edgars apņemas būt par izlūkiem. Atgriežoties ir gatavs rīcības plāns – nesīsim laivas krastā, kaut kur tepat ir šoseja. Pa to laiku Edgars nostopos kādu mašīnu un aizbrauks pakaļ mūsu busiņam. Kad ceļam ārā laivas, Madara gandrīz iekrīt upē – telefons ir slapjš un vairs nedarbojas. Žēl, tajā bija plānotājs ar svarīgām piezīmēm. Reinim ap kāju aptinas ērkšķis, un nātres nesaudzē nevienu. Kamēr Edgars ir projām, pārējie nes laivas uz šoseju, paši nemaz nezinot, cik tā tālu. Pēc vairāk nekā stundas gājiena ar laivām rokās (viegli nebija, bet īsinājām ceļu dziedot) esam pie šosejas. Un, ak vai! – ieraugām ceļa zīmi – apdzīvotas vietas sākums Renda. Tātad, ja būtu airējuši vēl pāris kilometru, sasniegtu sākotnējo brauciena mērķi, pat bez sēru gājiena ar laivām pa garu meža ceļu. Sākam izpūst laivas. Vienai nevar izņemt korķi. Pēc kāda laika arī Edgars ar busu ir klāt. Esot nogājis vairāk nekā pusceļu, t. i., 5 km. Beidzot varam braukt. Pa ceļam taisām maizītes no pārtikas krājumiem. Aizbraucam līdz vietai, kur stāv mašīnas. Sakāpjam. Kandavas benzīntankā norunājam braukt līdz Rīgai un pie Reiņa mājām sakārtoties. Tā arī notiek. Ir jau pāri vienpadsmitiem, kad atdodam Ģirtam busu. Nākamais rīts. Kāpēc tieši laivu brauciens? Kāpēc mēs braucam? Organizējot laivošanu, ir ko noņemties. Dalības maksa nav pati lielākā, bet nav arī maza. Kopīgi jāpērk pārtika, jāmaksā par benzīnu. Labi, ja pašam ir laiva, ja ne – arī tā jāpērk (vai jāaizņemas), jāiegādājas viss nepieciešamais, lai divas dienas dzīvotu uz ūdens un mežā, ja esi šoferis – arī pašam jāielej degviela. Bet skaistā daba un romantika! Un kur vēl labāk iepazīt vienam otra stiķus un tikumus, kā gandrīz 48 stundas atrodoties plecu pie pleca varbūt pat vienā laivā un vienā teltī?! Airēšana (atkarībā no laivas konstrukcijas) ir darbs divatā – sapratnes un iejūtības skola, gan paļaušanās uz saviem spēkiem, gan uzticēšanās un paļāvība uz Dievu, tāpat – rīcība neparastās un neparedzamās situācijās. Paldies visiem, kas ziedoja laiku, spēkus, morālo atbalstu un līdzekļus, lai izdotos. Īpaša pateicība Seilai un Ģirtam par organizēšanu!
Austra Klotiņa |
| « atpakaļ |
|
|
|
