Jaunībā ikvienam cilvēkam meklētājam rodas jautājums: kāda ir dzīves jēga? Un, ja atbilde netiek atrasta, tad, skatoties vien trīsdimensiju pasaulē, jauni cilvēki apgalvo: "Dzīvei nav nekādas dziļākas jēgas. Tā ir tikai sagadīšanās, ka esmu šajā pasaulē. Ja tas ir tā, tad labāk visu izbeigt." Ne tikai augstas labklājības zemēs ir augsts pašnāvību skaits jauniešu vidū, bet arī Latvijā.

Jaunieši ir maksimālisti un rauga pēc vārdu un darbu sakritības pieaugušo pasaulē. Ja tādas nav, ir viegli kļūt ciniķim pret sevi un līdzcilvēkiem, tas rada postošas sekas. Un pat, ja līdzās ir kāds ticības Dieva Gara milzis, cilvēkam dzīves ceļa sākumā grūti to aizsniegt, tas gan mirdz kā "sniegi kalnu galotnēs", bet paliek tāls, nesatverams un dažkārt pat izraisa mazvērtību.

Mēs kā cilvēki spējam otram palīdzēt tikai cilvēciski. Savā iekšējā garīgajā būtībā cilvēks ir viens. To vislabāk redzam nāves brīdī. Bet mums nav jābūt vieniem! Arī to vislabāk redzam dzīvības–nāves robežšķirtnē – tur garīgi līdzās spēj būt tikai un vienīgi Jēzus. Jo "Tu esi ap mani no visām pusēm" (Ps 139,5) – gan virs zemes, gan Debesīs.
Dievs, protams, nevēlas, ka esam tie, kas "Viņu neuzņēma" (Jņ 1,11), bet, kad cilvēki Viņu neuzņem, Dievs nepārtrauc attiecības ar tiem, bet darbojas tā, ka ".. cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem". (Jņ 1,12)

Jēzus nostājas blakus arī mūsu garīgās dzīves–nāves robežšķirtnē, kur nespēj būt neviens cits, – Viņš atbrīvo no dēmonu varas, kas dzīvi dara bezjēdzīgu un cenšas iznīcināt, un atraisa no balstīšanās un vilšanās cilvēkos. Jēzus saka: "Es stāvu tavas dzīves durvju priekšā. Atver! Es došu jēgu tavai dzīvei!" Un neviens vēl to nav nožēlojis!

Žēlastības Dievs, tavas domas par mums vienmēr ir miera, nevis ļaunuma pilnas, dod mums ticēt, ka esam pieņemti tavā mīļajā Dēlā, un liec mūsu prātiem apbrīnot morālās gudrības pilnību, kas atrada iespēju, saglabājot Debesu kārtību, tomēr arī mūs tur pieņemt. Mēs esam pārsteigti un nebeidzam brīnīties – kā gan kāds tik svēts un bijājams mūs ielūdz savā namā un mīlestība ir tavs karogs pār mums. Vārdos nav izsakāma pateicība Tev, bet ieskaties mūsu sirdīs – tur tā ir ierakstīta. Āmen.

Piedošanas dēļ

„Visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” (1Kor 9,22) Pāvils pievilka cilvēkus Jēzum, bet nekad sev, savai personai. Daudzi no mums kalpo sev pašiem, un Jēzus Kristus mūsu dzīvē nespēj iejaukties un mums palīdzēt. Bet, ja esmu Jēzus dēļ nošķīries, mana kalpošana ir neatkarīga no manām izjūtām un manis paša. Pāvils teica: „Es protu būt zems.” (Flp 4,12) Viņš zināja, kā būt par neko un šim stāvoklim nepretoties, jo viņa dzīves spēks plūda no veltījuma Jēzum.

Pateicība Dievam, kad Viņš mūs izglābj, Viņš mums dod kaut ko darīt, piedāvā izpaust savu pateicību Viņam. Viņš mūsos atbrīvo lielu un varenu parādnieka izjūtu, apziņu, ka esam parādnieki ikvienam Jēzus Kristus lielās piedošanas dēļ. Mūsu parādnieka apziņa Jēzus priekšā ir tik visaptveroša un pilnīga, ka mēs sākam rūpēties par brāli, draugu, neatpestītajām tautām; attieksmē pret šiem cilvēkiem mēs esam Jēzus vergi.

Kad es saprotu, ko Jēzus Kristus manis dēļ ir izdarījis, es kļūstu parādnieks visai cilvēcei, kamēr viņi to neiepazīs; tas notiek nevis viņu dēļ, nevis tādēļ, ka citādi viņi būs pazuduši, bet Jēzus Kristus piedošanas dēļ. Vai gribu sevi pārdot Jēzum, kļūt par Viņa vergu, lai Viņš varētu redzēt, kā „no dvēseles ciešanām” (Jes 53,11) Viņam rodas panākumi?

Kalpošanas motīvs un inspirācija nenāk no tā, ka Dievs mani ir izglābis un dziedinājis. Tas ir fakts, bet vislielākais motīvs vai pamats kalpošanai ir atskārsme, ka katram manas dzīves sakodienam ir sava vērtība, kas man ir uzticēta caur Viņa piedošanu. (..)

Pāvils bija vientuļš parādnieks Dievu noliedzējā pasaulē. Vai tavs draugs noliedz Jēzus piedošanu? Vai viņš redz, ka visi tavas dzīves pūliņi ir tavs veltījums vienam mērķim – īstenot piedošanu šajā pasaulē? Vai viņš tevi redz kalpojam kādiem citiem mērķiem, izņemot to? Nepieļauj nekad sevi novirzīt no kalpošanas citām dvēselēm, izlieto tam visu Dieva doto garīgo spēku. Un tu piedzīvosi piedošanas izpaušanos citu cilvēku dzīvē. Viss, ko tevī esošais garīgais parādnieks centīsies darīt, atgriezīsies pie tevis atpakaļ, sniedzot pilnīgu jaunatdzimšanu – fizisku, morālu un garīgu.

„Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību..” (1Jņ 5,16) Pārstāj lūgt par sevi un kā Jēzus vergs sāc aizlūgt par citiem. „.. visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.” (Jņ 14,13) Tā ir realitāte! Tā īstenosies – notiks pārdabiska Dieva ienākšana citu dzīvē kā atbilde uz lūgšanu, kas ir balstīta uz piedošanu, nevis uz lūgšanu, kas ir balstīta uz cilvēciskām simpātijām. Kad lūdzam uz piedošanas pamata, mūsu lūgšana kļūst efektīva, jo tajā personīgi iestājas Svētais Gars, kas mums dara reālu to, ko Jēzus izdarīja pie krusta. Kā Dievs īsti darbojas, kā atnāk atbilde uz lūgšanu, tas ir noslēpums, ko nespēj saprast loģika, bet tas, ka Viņš darbojas, atbildot uz lūgšanu, ir godības pilna patiesība. Mūsu dalība aizlūgšanās nav ar mērķi iekļūt kādas dvēseles ciešanās, bet gan izmantot parastus apstākļus un ļaudis, ko Dievs ir nolicis mūsu priekšā, lai lūgšanā tos nogādātu pie Dieva troņa, sadarbojoties ar Svēto Garu, kad Viņš par tiem aizlūdz. Tā Dievs gatavojas caur saviem svētajiem pārsijāt visu pasauli.

Vai man ir nesatricināma ticība Kristus piedošanai? Vai man ir pārliecība, ka ikviens var kļūt „pilnīgs Kristū Jēzū”? (Kol 1,28) Vai arī es atļauju cilvēku grēkiem un nepareizībām aplaupīt piedošanas spēku brīžos, kad esmu nokļuvis to ietekmē? Jēzus teica: „Kas Man tic.. no viņa miesas plūdīs dzīvā ūdens straumes.” (Jņ 7,38) – Tas ir, caur aktīvu ticību Jēzum, kas balstīta uz piedošanu, caur lūgšanu un kalpošanu, kas balstīta uz to pašu piedošanu.

Osvalds Čembers. „Lūk, Es jūs sūtu”