Viesturs Pavasars, pasniedzējs
Es gūstu prieku, katru dienu sākot ar Dieva Vārdu, tas dod man spēku šai dienai un ienāk prieks un līksmība, kas nav atkarīga no apstākļiem. Es izmantoju Baznīcas kalendāru katrai dienai, tas mani sagatavo svētdienas dievkalpojumam... Prieks izpaužas attiecībās ar cilvēkiem!
Aldis Krieviņš, draudzes īpašumu apsaimniekotājs
Visvairāk sirdī ienāk prieks, kad varu pateikties Dievam par visu. Mani ļoti uzrunāja grāmata "Spēks slavēšanā". Grāmatā tika pausta doma, ka Dievu var slavēt jebkurā situācija – pozitīvā vai negatīvā. Un manā dzīvē arī tad ienāk prieks un miers. Man arī rodas ļoti liels prieks, kad redzu, ka Dievs veic savu darbu caur citiem cilvēkiem.
Zaiga Ceple, pensionāre
Tikai Jēzus, Viņa nāve un augšāmcelšanās. Viņš ir atdevis visu to dārgāko mums, no mūžīgas nāves varam ieiet mūžīgā dzīvībā. Par Dievu varu liecināt no sirds, Viņš mani visu mūžu ir vadījis, no bērnības Viņu pielūdzu. Viņa Vārds dod spēku un prieku dzīvot. Katru Dienu lasot Bībeli un dziedot dziesmas no dziesmu grāmatas, gūstu prieku. Es ar Viņa palīdzību un žēlastību jaunībā pabeidzu skolu, bija pat tā, ka Dievs parādīja, kuras biļetes izvilkt. Kad ir skumji, piesaucu Jēzu – Viņš ir mans prieka avots!
Austra Klotiņa, studente
Nereti man prieka pietrūkst. Iespējams, gribu pārāk daudz, bet, kad neesmu priecīga, jūtos tā, it kā kaut kas nebūtu kārtībā. Un, jo ilgāk skumstu, jo grūtāk kļūt priecīgai. Bieži ķeros pie pasaulīgām lietām, lai to labotu: saldumi, internets, žurnāli, televīzija u. c. Atceros, ka manā pirmajā draudzes nometnē katrs dalībnieks, kad sajuta, ka Dievs ir iepriecinājis, iesēja mezgliņu ap roku apsietā aukliņā. Varbūt atkal jāatrod kāda aukliņa? Kādreiz prieks atnāk, bet es nemaz negribu priecāties – tā pierasts. Un dāvana no Dieva paliek neizsaiņota… Bet to gan zinu un atkal gribu atgādināt – būtu labi, cik vien var, iepriecināt citus. Jo ''vienmēr uz pasaules kāds, kuram bez tevis ir auksti''.
Es ceru, ka neizskatās pārāk depresīvi, bet es gribu, lai ir patiesi! Es arī negribu piesaukt Dievu pārāk daudz, jo taču zinu, ka ne vienmēr izdodas sekot Viņam... Tad labāk palieku pie tā, kas ir, nevis izliekos labāka.
Gvido Gūtmanis, skolnieks
Aizejot uz baznīcu, es gūstu savu prieku, – tā ir draudze, kurā es eju, cilvēki, kas man ir apkārt, un Dievs, kas ir virs visa. Vēl manī rodas prieks, kad redzu citus priecīgus. Prieku arī sagādā, kad palīdzu cilvēkiem. Kad sākās Alfas kurss, bija jāpublicē, kur, kad un kas notiek. Darīju to dažādos saitos un daudz kur vēl. Kad Alfas kursā uzzināju, ka Baiba Nevarževska ir viena no tām, kas izlasīja šo informāciju, man bija prieks par to, ka caur mani Dievs bija šādi darbojies.
Linda Rubene, skolniece
Mans visdziļākā un patiesākā prieka avots, protams, ir Jēzū. Tikai centrējoties uz Viņu. To pamato man mīļa rakstu vieta no Ījaba grāmatas 8,6–7: "Ja esi šķīsts un taisns, tad tādā brīdī Viņš atkal atvērs pār tevi savas acis un atjaunos tavu mitekli kā taisnības mājokli. Tad tavs iepriekšējais laimes līmenis tev izliksies niecīgs salīdzinājumā ar tavu stāvokli vēlāk." Pat, ja esmu izplānojusi kādu lietu pēc savas gribas un cerējusi uz prieku un gandarījumu, tad tas nekad tā nenotiks, ja nelikšu to Tēva rokās. Manā dzīvē tas ir pierādījies. Dievs darbojas! Tikai Viņš dod patiesu prieku.
Intervēja Elīna Šīmane
Autores foto un foto no personīgajiem arhīviem |
