"Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība." (Gal 5,22)

Mīļie draugi, Ziemassvētku laiks jau pavisam tuvu. Mūsu domas it kā pašas no sevis saistās pie Ziemassvētku brīnuma. Kas ir šis brīnums? Es ticu, ka ikviens no mums, ejot cauri Ziemassvētku ārējam spožumam – melodijām, sveču gaismai, piparkūku smaržai – meklē Viņu, pēc kā mūsu sirds tā ilgojas, Pestītāju. Varbūt kāds sacīs: es gan nekādu Pestītāju nemeklēju, es vienkārši baudu šo laiku. Vai tiešām? Es tomēr uzdrošinātos teikt: jūs meklējat gan, varbūt pats tikai tā īsti to neapjaušat. Dievs mūs tā ir radījis, ka Viņš mums devis tādu sirdi, kas ilgojas un tiecas pie Viņa un nav apmierināta, kamēr nav atradusi Viņu.

Mēs ilgojamies. Bet vai spējam atrast? Atbilde skan tā savādi, tomēr ir patiesa: mēs atrodam Dievu tad, kad Viņš atrod mūs. Vietā ir vārdi no Kristus dzimšanas evaņģēlija: "Eņģelis atbildēja Marijai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls." (Lk 1,35)

"Šo prieku neviens jums neatņems –
ne ļaudis, ne vientulība,
ne melu ķēniņš, kas naidu lems,
ne brāļu neuzticība.
Šo prieku neviens jums neatņems,
jo es jūs redzēšu atkal.
Mani bērni no prieka avotiem smels
un dzers no dzīvības akas.
Sargājiet avotus, sargājiet aku.
Sargājiet sevī vārdus, ko saku.
Šo prieku neviens jums neatņems." (Ruta Štelmahere)

Baznīcas gadu izdevuma radošā grupa nolēma sākt ar Svētā Gara augli – prieku. "Jēzus Draudzes Dzīves" jaunā formāta pirmajā numurā (12.2003.) lasu Jēzus sacīto: "Jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems." (E. Bikše. "Ziemassvētku prieks")

"Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!"
(Lk 12,32)

Mēs satiekamies svētdienas rītos un savu grupiņu paši saucam par lūgšanu pulciņu. Šis nosaukums radies kā atsauce uz Lūkas evaņģēlija vārdiem un iegājies jau gadiem ilgi. Mūsu pulciņā ir draudzes māsas un viens brālis. Mēs sasēžamies aplī mazajā bērnu istabā, un Jēzus ir mūsu vidū. Pirms lūgšanām lasām jau iepriekš noteiktu Dieva Vārdu un lūdzam, lai Kristus pats vada mūsu lūgšanas. Lūdzam pēc kārtas, un tā veidojas pulciņa saruna ar Jēzu. Bieži piedzīvojam, ka māsas vai brāļa izteiktie vārdi it kā nāk no tavas paša sirds. Lūgšanu rīts vienmēr atspirdzina. Arī tad, ja atnāc ar iekšēju aptumsumu vai šķietami nesagatavojies. Par to nebeidzam pateikties Kungam.

Jau trešā Alfas kursa nedēļas nogale norisinājās 14. un 15. novembrī. Lekcijas notika jaunajā Usmas baznīcā, bet maltītes un naktsmiers – Usmas kristīgajā tautas skolā. Nometnē satikās Alfas kursa dalībnieki no Rīgas, Saldus, Valdemārpils un Cēres. Arī Alfas nedēļas nogale jeb nometne bija veidota pēc šī kursa principiem – lekcijas, kas iepazīstina ar kristīgās ticības galvenajām tēmām (jo Alfas kurss, kas darbojas vairākās pasaules valstīs, vispirms ir domāts cilvēkiem, kas vēl nav ticīgi vai ir jauni kristieši, bet var nākt arī tie, kam vajadzīga atkārtošana), bieži vien kristieši ar stāžu uz Alfu ved paziņas un draugus, jaunos kristiešus. Vēl neatņemama sastāvdaļa ir sadraudzība (pie vakariņām) un diskusijas mazās grupās, par jautājumiem, kas radušies lekciju laikā un par apskatītajām Bībeles rakstu vietām. Alfas kursa vadītājs Andris Dekants turpināja arī tradīciju – pastāstīt joku pirms katras lekcijas, radot draudzīgu atmosfēru, kas, sildoties pie skolas krāsniņām un spēlējot galda spēles vai runājoties, palīdzēja iepazīt citam citu. Lekcijas vadīja mācītāji Artis Druvietis, Guntis Apriķis un misionāre Aija Dzene. Sestdien Usmas baznīcā notika aizlūgšanas.

Svētā Gara auglis – prieks – nav bezbēdība, jautrība, apgarotība, smiekli, laime, bet šis prieks rodas tuvās attiecībās ar Dievu. Kristietim var piemist viss iepriekš minētais, arī draugi, materiālie īpašumi, veiksme, bet no tā visa nav atkarīgs patiesais prieks, kas paliek nemainīgs jebkuros dzīves apstākļos, – par šo daudziem neatminamo mīklu pastāstīt aicināju draudzes diakonijas darbinieci LAIMDOTU KALNU.

Ar Laimdotu Kalnu sarunājās Milda Klampe

Cik jauki, ka piektdienas vakarus ir iespēja pavadīt starp brāļiem un māsām Kristū. Kad pirmo reizi pirms trim gadiem aizgāju uz jauniešu vakaru, vēl nebiju Jēzus draudzē. Ar draudzeni bijām atbraukušas no Jūrmalas, un pēc tam viņa mani vakarā aizveda uz baznīcu. Tolaik vēl abas mācījāmies 12. klasē. Tovakar jauniešu telpas bija pilnas ar jauniem, priecīgiem cilvēkiem. Mēs krietni nokavējām, un, kad ieradāmies, notika diskusija, ko vadīja Ģirts Prāmnieks. Man, protams, nebija ne jausmas, ka šis jaunais cilvēks ir mācītājs. Pēc diskusijas jaunieši gāja lejā pie altāra kopīgi lūgt. Kaut arī es pazinu tikai dažus, visi bija draudzīgi. Mani iepazīstināja ar to, kas nu jāzina piektdienas vakara jaunietim, piemēram, pastāstīja joku par zaļajām krūzītēm – tā tolaik sauca jauniņos, kuri vēl nebija atnesuši paši savas krūzītes. Iesākumā jauniešu vakaros mani visvairāk uzrunāja tieši slavēšana – slavēšanas dziesmas, lūgšanas.