Svētā Gara auglis – prieks – nav bezbēdība, jautrība, apgarotība, smiekli, laime, bet šis prieks rodas tuvās attiecībās ar Dievu. Kristietim var piemist viss iepriekš minētais, arī draugi, materiālie īpašumi, veiksme, bet no tā visa nav atkarīgs patiesais prieks, kas paliek nemainīgs jebkuros dzīves apstākļos, – par šo daudziem neatminamo mīklu pastāstīt aicināju draudzes diakonijas darbinieci LAIMDOTU KALNU.

Ar Laimdotu Kalnu sarunājās Milda Klampe

Vizītkarte

LAIMDOTA KALNA

Dzimusi: 1932. gada 23. aprīlī  Bauskā.

Draudzē: kopš 1991. gada, iesvētīta 1950. gada 16. jūlijā.

Mācības un studijas: Bauskas vidusskola, Latvijas Universitātes Ekonomikas un juridiskā fakultāte (rūpniecības ekonomikas specialitāte).

Kalpošana: pie kolektes, brīvprātīgā diakonijas darbiniece.

Ģimene: vīrs miris, meita Kristīna (35), znots Jānis (36), mazdēli Pēteris (9), Filips (6).

–  Kā jūs nācāt pie Dieva vai, pareizāk sakot, kā Dievs atrada jūs?

–  Es esmu augusi kristīgā ģimenē, mans tēvs bija beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti 1934. gadā. 1928. gada 26. augustā viņš sāka kalpot kā mācītājs laukos Budbergas Svētā Pāvila draudzē. Bērnība bija ļoti jauka, man ir divas māsas; dzīvojām pirmās brīvvalsts laikā, vācu, tad – padomju, bet tas mums neko nekaitēja, jo bijām auguši ticīgā ģimenē.

1950. gadā beidzu vidusskolu, 1951. gadā 15. maijā tēvu paņēma projām, izsūtīja – kā mācītāju. Šis laiks bija ļoti bēdīgs, bet man daudz palīdzēja mammas māsa, kas dzīvoja Rīgā. Tā kā es paliku bez tēva atbalsta, izglītību universitātē nevarēju turpināt. Vajadzēja sākt strādāt, jo mammīte pēc tam saslima ar nerviem. Bet, 1953. gadā atnākusi uz Rīgu pie tantes, atradu brīnišķīgu draudzi, Reformātu brāļu draudzi Mārstaļu ielā, kur mācītājs bija Haralds Kalniņš. Šajā draudzē es ieguvu mierinājumu, prieku un izturību savā smagajā dzīves laikā, mācītājs Kalniņš tad man bija garīgais tēvs. Viņš darbojās ar jauniešiem, tad nedrīkstēja kā tagad, bet bija koris, stīgu orķestris, es spēlēju mandolīnu, ar kori devāmies izbraukumos uz Latgali, citām vietām, tas bija kā balzams sirdij smagajā pārbaudījumu laikā. Dievs man dāvināja šo draudzi.

– Vai garīgās izaugsmes ceļš aizsākās šajā draudzē?

– Jā, tieši šajā draudzē. Mācītājs Kalniņš turēja Vecgada nakts dievkalpojumus, Jauno gadu sagaidījām lūgšanā uz ceļiem. Vienā šādā naktī, kad biju izmisusi un raudāju, es sajutu, ka Dievs mani vadīs, turēs, un tad es piedzīvoju personīgu Kristus pieskārienu un varēju staigāt kopā ar Viņu, un Viņš man palīdzēja risināt visas dzīves problēmas.

– Dažas stundas pirms Golgatas notikumiem Jēzus mācekļiem stāsta par prieku, ko Viņš gatavojas sniegt: ".. jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems." (Jņ 16,22) Vai dzīves smagie apstākļi nav bijuši kā liels pārbaudījums šim priekam?

– Bet tas ir bijis brīnišķīgi! Dievs ir audzinājis caur smagiem apstākļiem. Un es nekad neesmu pazaudējusi šo prieku. Jo Dievs man pašķīris ceļu visādos veidos – ir bijuši labi cilvēki, kas gādājuši, lai man būtu darbs, arī draudzē brāļi un māsas mani atbalstījuši. Un bija liels prieks, kad tēvs atgriezās 1956. gadā – viņu reabilitēja, viņš varēja kalpot un es līdz ar viņu; prieks bija arī, kad mamma izveseļojās. Mammu apcietināja par garīgās literatūras izplatīšanu, viņu aizsūtīja uz Kazaņas cietumu, kur veda psihiski slimos. Lūdzām Dievam padomu, kā rīkoties. Uzzināju, ka augstākajās tiesu instancēs varu iesniegt lūgumu, lai mammu atbrīvo, ja es uzņemos atbildību par viņu. 1961. gadā aizbraucu uz Kazaņu, nokārtoju dokumentus, un mēs laimīgi atgriezāmies mājās. "Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest." (1Kor 10,13) Bet, ja nav bēdas, arī prieku īsti nepiedzīvojam.

– Vai tēva izsūtīšanu par kristīgo pārliecību neuzņēmāt kā netaisnību?

– Nē. Dievs mūs pārbaudīja un vēlējās mūs audzināt. Es nevaru pateikt, kādā veidā Viņš to dara, bet nekad neko es neesmu pārmetusi. Esmu atzinusi – tas ir pareizi, jo varbūt būtu bijis vēl sliktāk. Paldies Tam Kungam, ka Viņš tā izdarīja.

– Paldies par garīgo ieguvumu?

– Jā, tieši tā. Sāpes pārbaudīja mūs, mūsu ticību. Uzskatu, ka tas ir brīnišķīgais manā dzīvē, jo es neesmu nekur pazudusi, un Tas Kungs mani ir uzturējis. Un tēvs arī izsūtījumā (piecus gadus), kur viņš strādāja celtniecībā, varēja turēt lūgšanu sapulces, sākumā Kemerovas apgabalā Alžirisā, pēc tam Omskā. Viņš dienasgrāmatā jūsmoja par Sibīrijas dabu un pateicās Dievam, ka varējis arī tur strādāt Viņa darbu. Viņā nebija ne mazākā aizvainojuma. Pēc atgriešanās, kaut veselība bija iedragāta, viņš kalpoja līdz 84 gadu vecumam.

– Mēs zinām, ka ikvienai iekārtai ir savi noteikumi. Vai ar savu kristīgo stāju padomju laikā esat liecinājusi apkārtējiem?

– Jā, kādā uzņēmumā, kur biju galvenā ekonomiste, es pabeidzu universitātē Ekonomikas fakultāti, vadītājs teica: "Jums jāstājas partijā, jo esat vadošā amatā." Es teicu: "Tas neatbilst maniem uzskatiem, es esmu kristiete." Priekšnieks bija ļoti lojāls un atļāva man nestāties partijā. Tā es varēju viņam liecināt, ka mans tēvs ir mācītājs un es ticu Dievam. Viņš to saprata, un es varēju palikt.

– Cilvēki bieži gaužas par dzīvi. Ko dara kristieši šādos brīžos?

–  Visilgāk es nostrādāju Organiskās sintēzes institūtā, 22 gadus, ļoti jaukā kolektīvā svinējām jubilejas, Ziemassvētkus, es stāstīju par savu draudzi, aicināju līdzi, cilvēki atsaucās. Vadu arī mājas grupiņu, ja ir satraukumi, bēdas, mēs sazvanāmies un lūdzam viens par otru noteiktā laikā. Saite ar māsām – tā ir brīnišķīga! Un lūgšanas tiek uzklausītas. 

– Apustulis Pāvils atrodas cietumā, kad raksta: "Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr.." (Flp 4,4) Par kādu prieku viņš runā? 

– Jā, man viens sapnis nepiepildījās – es gribēju studēt medicīnu. Bet, tā kā man bija jāsāk strādāt, tas nevarēja notikt. Taču Dieva plāni ir labāki nekā mani plāni. Dievs man ir devis labus darbus un kolektīvus, un es varu Viņu slavēt arī par to, ka neizdevās mani nodomi. Kad tēvs bija projām un mamma slimnīcā, es tomēr varēju slavēt To Kungu – dziedāju korī un slavēju. Es nekad nebiju izmisusi, jo es zināju, ka Viņš ir ar mani visur.

– Paļāvībā uz Dievu, ka Viņš visu risinās?

– Jā, man vienmēr ir piepildījies tas labākais variants, Dieva. Vēl tagad – mans nodoms ir tāds, bet nē, man piepildās pilnīgi citāds, daudz labāks.

Vēl gribu pateikt par kādu vilšanos – mana meita divus gadus studēja universitātē datorzinības un tad izstājās, tas man bija briesmīgs trieciens. Jo es biju izdomājusi, ka viņai jāpabeidz universitāte un jāiegūst augstākā izglītība. Jo ko gan bez tās? Bet viņa deviņdesmito gadu sākumā aizgāja uz kristīgo organizāciju "Jaunatne ar misiju", tad aizbrauca uz Ameriku mācīties. Viņa teica: "Mammīt, nekreņķējies, Dievs mani ir aicinājis." To es ļoti smagi pārdzīvoju. Bet es slavēju To Kungu, ka šis nodoms tiešām bija pareizākais.

– Bija jāpārvar sevi.

– Jā, tas man bija jādara.

– Kad no mūsu sirds trauka pamazām tiek izspiests ego, tad Kristus daba – Svētā Gara auglis – ienāk mūsos. Tas taču ir sāpīgi?!

– Jā, to esmu piedzīvojusi. Bet tikai pēc laika sapratu, ka tā vajadzēja. Tagad meita ir misionāre. Viņa kalpo dažādās zemēs, arī tajās, kur Evaņģēliju nevar brīvi sludināt. Tās nav drošas zemes misionāram, bet, ja viņu tur aicina, tad jābrauc, tas ir viņas uzdevums, dots no Dieva. Bet vienmēr ir bijusi arī Dieva apsardzība.

– Gara auglis prieks ir nepārtraukti jāattīsta, jāaudzē. Svarīgāks ir tas, kādi esam, nevis ko darām.

– Visu laiku es augu. Eju uz lekcijām Lutera akadēmijā, uz diakonijas rekolekcijām, ir liels prieks augt kopā ar brāļiem un māsām. Dievs dāvina šīs iespējas, un es Viņam bezgala pateicos.

– Kristīgās baznīcas Labā Vēsts sākas ar priekpilnu paziņojumu: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks." (Lk 2,10) Kā varam liecināt par to?

– Es apdāvinu savus kaimiņus, aicinu viņus uz Ziemassvētku dievkalpojumiem, pasākumiem, un mēs kopā priecājamies par Kristus dzimšanu, par to, ka Viņš ir nācis pasaulē, lai mūs, grēciniekus, glābtu. Kā brīvprātīgais esmu iesaistījusies diakonijas darbā, man ir prieks, ka varu kalpot vecajiem cilvēkiem savā dzīves vietā Ķengaragā, mēs līdzdalām garīgus jautājumus, lūdzam. Bet viņi vairāk dod man, nekā es viņiem.

– Ko jūs teiktu cilvēkiem, kas prieku meklē izklaidēs, izpriecās?

– Tas nav īstais prieks. Tas ir prieks no reizes līdz reizei, tad jāmeklē atkal, līdz esi sabendēts un sagruvis.

– Kā cilvēkus var apstādināt ceļā uz šādu prieka elli?

– Tikai Dievs to var. Lasām daudzas liecības žurnālā "Tikšanās", ir brīnums, kā tas varējis notikt, kā Dievs pārmainījis cilvēkus!? Bet Dievs var to izdarīt. Un Viņa nodomi ir vislabākie. Leonīds Breikšs raksta: "Tavās rokās ir sākums un beigas, Tavās rokās ir alga un sods. Un es mierīgi eju bez steigas, jo šī ticība mieru man dod."

– Kā paust apkārtējiem Gara prieku darbībā?

– Mēs varam sniegt palīdzīgu roku cilvēkiem, pateikt labu vārdu, uzsmaidīt, es uzcienāju kaimiņus, kad man ir kaut kas garšīgs. Tā ir mīlestības izrādīšana. Bet mīlestība, prieks un miers ir Dieva dāvanas – augļi, kurus mēs paši nevaram paņemt, bet mēs tos mantojam. Un no tiem izriet iecietība, laipnība, uzticamība, labprātība mūsu darbībā. Dažkārt es sabiedriskajā transportā lūdzu vai uzrunāju kādu skumju blakussēdošo: kādēļ jūs esat tik noskumis? Mums izveidojas saruna, un varu uzmundrināt cilvēku: bet Dievs taču palīdz! Citreiz klusi lūdzu: Dievs, Tu redzi, ka šim cilvēkam ir kaut kas ļoti smags dzīvē. Palīdzi viņam!

– Mēs nemaz tik bieži neieraugām otru ar sirdi.

– Jā, bet to jau arī pats nevar. Tas jāsaņem no Dieva – ieraudzīt. Arī ieklausīties – gan cilvēkā, gan Dievā. Tas nav izdarāms ar paša prātu. Arī es veidojos ik brīdi, ik dienu, lasot Kunga Vārdu, tas māca, stiprina, un tā tas būs līdz aiziešanai Mājās.

– Tā ir kāpšana garīgajā dzīves kalnā.

– Jā, kā Pāvils saka, garīgais cilvēks atjaunojas no dienas dienā.

– Vai tās nav iestrādes mūsu darbam Mūžībā? Vai tādēļ nav jāpateicas par visu, kā tiekam aptēsti, slīpēti?

– Jā, tādēļ man mīļš ir 103. psalms: "Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis."

 Lielākais prieks, ka piepildījās sena jaunības vēlme – redzēt Svēto zemi, staigāt, kur Viņš staigājis.

– Kas visspilgtāk iegūlis sirdī no redzētā?

– Kristus apskaidrošanas kalns, kur parādījās Mozus un Elija un kur mācekļi teica: taisīsim sev teltis, mums šeit ir labi, nekur neiesim.

– Negribējās prom braukt?

– Negribējās gan, cik tas bija pasakaini! Lielāks prieks nevar būt, kad Tas Kungs ļāva piepildīties jaunības sapnim. Tas bija brīnišķīgi – savām acīm skatīt vietas, par kurām lasīts Bībelē, tiku garīgi bagātināta.

– Ko jūs vēlētu lasītājiem – prieka meklētājiem un Gara prieku saņēmušajiem?

– Kaut viņi ieraudzītu Kristus gaismu, kas rāda visiem ceļu, mīlestību, kas plūst no Viņa. Kaut viņi vērstos pie Kristus, tad saprastu, cik tas ir ļoti, ļoti vajadzīgs dzīves grūtos un priecīgos brīžos, lai varētu dziedāt Tam Kungam slavas un pateicības dziesmas!

Bet kristietis ir prieka vēstnesis – ar smaidu, rokasspiedienu, ar labu vārdu, ar palīdzību, ar mīlestības skatienu.

Foto no Laimdotas Kalnas personīgā arhīva
Fotoparaksts Ieriķos pie ūdenskrituma 2007. gadā.