Jau vēls trešdienas vakars, kad pa operas dienesta durvīm iznāk Maija Prēdele. Viņa smaidīga stāsta par jauno izrādi, kurai gatavojas mēģinājumos, un apgalvo, ka šodien pavadīta kolosāla diena un ir labi padarīta darba sajūta. Apsēžamies uz soliņa iepretim kanālam un tālu no operas tajā vakarā neaizejam arī sarunā ar Maiju.

Ar mūziķi Maiju Prēdeli tikās Linda Bagone
Maija Prēdele

 - Dzimusi: 1950. gada 25. oktobrī.

 - Draudze: ev. lut. Jēzus draudzes locekle.

 - Izglītība: augstākā, aspirantūra pie M. Rostropoviča Maskavā, dažādas meistarklases.

 - Darba vieta: čelliste Latvijas Nacionālās operas orķestrī, pasniedzēja E. Dārziņa mūzikas vidusskolā un J. Mediņa mūzikas skolā, spēlē dažādos orķestros un kamerorķestros.

 - Ģimene: atraitne, meita Zane (26 g.), dvīņi Vita un Artis (23 g.).              

Ko jūs pašlaik mēģināt operā?

Mēs gatavojamies operas "Karmena" pirmizrādei un viesizrādēm Maskavā. Krievijā būs jāspēlē Dmitrija Šostakoviča "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta", kas ir ļoti sarežģīts un smags gabals. Toties "Karmena" Latvijā būs gluži jaunā iestudējumā. Izrādē vairs neredzēsim toreodoru. Tā vietā tagad ir bokseris. Karmena staigā mini bruncīšos un topiņos. Tomēr jūtu dramaturģijā nekas nav zudis. Būs tā sajūta, ka viss notiek pa īstam.

Pirms kāda laika D. Šostakoviča  "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" latviešu sabiedrībā izraisīja plašu rezonansi – vieniem tā patika, otri nosodīja. Neitrālo nebija. Kādas izrādes jums patīk?

Man patīk, ja ir muzikālais materiāls. Lai tiktu ievērots tas, ko gribējis komponists. Mūsdienās ir režijas brīvība. Šostakovičs man ļoti patika. Arī "Traviata" man patīk. Nav svarīgi, kādi tērpi ir izrādē, kuros gados notiek darbība, galvenais, lai būtu jūtu dramaturģija.

Vai jūs vispirms atklājāt mūzikas pasauli vai iepazināt Dievu?

Vispirms atradu mūziku. Par Dievu pirmoreiz dzirdēju Maskavā, jo Rostropovičs (čellists un diriģents, M. Prēdeles pasniedzējs – aut. L. B.) bija ļoti ticīgs. Viņa audzēkne mani iepazīstināja ar senkrievu valodā rakstītām lūgšanām. Šai sievietei bija speciāla lūgšanu istabiņa. Tie bija septiņdesmitie gadi, tad tas viss bija ļoti neparasti. Tomēr Rostropovičs bieži klasē pieminēja Viņa vārdu: Dievs tevi saviļņo, Dievs tevi aizgrābj.

Kā tas attīstījās tālāk?

Spēlēju brīnišķīgā koncertā Pēterburgā "Jāņa Pasiju", kurā man bija pavadošā loma. Tā bija pirmā iepazīšanās ar Evaņģēliju, kas notika caur mūziku.

Toreiz bija ļoti daudz braucienu. Protams, mēs apmeklējām baznīcas. Atceros, ka pirmo reizi nokritu ceļos pūpolsvētdienā Nirnbergā. Tēvreizi vispirms sāku lūgt senkrievu valodā. Man ļoti patika tā valoda.

Jau toreiz jūs nācāt no kultūras aprindām. Stereotipiski šī vide saistās ar bohēmu.

Nē, es tā neteiktu. Tajā valda liela nopietnība. Rostropovičs kā ticīgs cilvēks nebaidījās nostāties pret valdošo varu.

Vai arī jūs, tāpat kā Rostropovičs, esat iestājusies pret kādu netaisnību savas kristīgās pārliecības dēļ?

Atmodas laikā, kad mēs visi izgājām ielās. Toreiz ar orķestri devāmies braucienā uz Ameriku. Teksasas štatā pie gubernatora mums lūdza nodziedāt Latvijas valsts himnu, un mums visiem bija asaras acīs, kad to darījām. Latvijā atgriezāmies tieši 4. maijā (LR Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā – aut. L. B.).

Tagad var tikai lūgt par jaunu atmodu. Par jaunu paaudzi, kas nāks ar godīgu un patiesu attieksmi pret visu, kas notiek.

Bieži kristīgajā baznīcā lūdzam pēc atmodas. Vai mēs zinām, ko tas patiesībā nozīmē?

Domāju, tas nozīmē nestāvēt malā. Mēs ticam, ka būs pārmaiņas.
Mums jābūt pacietīgiem.
Lūgšanai jābūt paļāvīgai, nevis ietekmējošai.

Vai jums bieži izdodas pateikties lūgšanā?

Es dzīvoju nemitīgā pateicībā. Priecājos, ka man ir darbs, kas sakrīt ar aicinājumu. Manos gados strādā retais, taču man ir iespēja vēl spēlēt ne tikai orķestrī, bet arī solo. Dažreiz varu muzicēt kopā ar jauniešiem. Tajos brīžos nešķiet, ka būtu milzīga paaudžu starpība. Par to varu būt ļoti pateicīga. Rostropovičs reiz teica, ka mūziķis ir tikai instruments Dieva rokās. Viņš runā caur komponistu.  

Ja Dievs darbojas caur komponistu, radot mūziku, kāda ir jūsu loma, to izpildot?

Tā ir emocionālās atmosfēras izprašana. Visu laiku jākrāj jauni iespaidi. Bieži dzirdu savus kolēģus kurnam, kāpēc jāatkārto kādi skaņdarbi, kuri spēlēti jau neskaitāmas reizes. Viņi nesaprot, ka ikvienu reizi šim gabalam tiek piešķirta kāda jauna burvība un tas sāk skanēt citādi.

Populārais rakstnieks Kurts Voneguts sevi vienmēr ir uzskatījis par ateistu, bet mūzikā viņš atrada apliecinājumu Dieva esamībai.

Tas ir pilnīgi pareizi. Mums taču ir Maija Einfelde, Rihards Dubra, arī Pēteris Vasks raksta ļoti labu mūziku. Man liekas, ka iedvesmas impulss nāk tikai no Radītāja.

Nesen bija koncerts Sv. Pētera baznīcā "Sākumā bija vārds". Fantastiska mūzika, ko radījuši gan vīrieši, gan sievietes, gan latvieši, gan krievu tautības komponisti, – garīga mūzika labā izpildījumā un baznīca stāvgrūdām pilna.

Dievs runā mūzikā. Kā Viņš runā uz jums?

Tā ir emociju sfēra. Lūgšanas dažreiz ir bez vārdiem. Piemēram, savai skolotājai es spēlēšu dziesmu bez vārdiem. Bet tajā ir mīlestība un citas emocijas – satraukums, gaišums. Tie ir meklējumi, kas vainagojas ar gaismu.

Kas mainās pēc tam?

Ja esi kopā ar Dievu, tad tava dzīve rit polkas solī. Tu lido mazlietiņ virs zemes. Divpadsmit darba stundas izturēt ir ļoti viegli.

Kā jūs sevi piepildāt, lai spēks būtu arī tad, kad šīs divpadsmit stundas pagājušas?

Man šogad nebija labi ar veselību. Pavasarī no trīs darbiem atstāju tikai vienu. Man bija žultsakmeņi. Tomēr jau nākamajā dienā pēc operācijas varēju doties mājās. Kad devos uz slimnīcu, domāju no operācijas atteikties. Dievs visu kārto, tāpēc beigās mani operēja. Tas bija pareizais lēmums. Kad tu jūti, ka tev ir jāklausa, tad arī jāklausa. Septiņos no rīta man sākas mājas darbi, desmitos opera, divos skola, sešos vai septiņos vakarā ir izrādes. Bez brīvdienām. Bet tad tu arī intensīvi uztver visu, kas tev tiek sniegts, spēj izbaudīt prieku, redzot pīlītes kanālmalā.

Slava Dievam, ka Viņš vadīja ārstu rokas un jūs tapāt vesela!

Gribēju draudzē pateikties par savu mammu. Viņa kļūst akla. Tas būtu viens no iemesliem, lai aizietu no darba. Pirms kāda laika ārsti teica, ka jāoperē vienīgā acs, ar kuru viņa vēl kaut nedaudz redz. Slimnīcā jau mammai iepilināja acī narkozi, kad pēkšņi ārsts teica, ka operēs otru. Nodomāju pie sevis, cik labi, jo tad viņa vēl kaut nedaudz redzēs. Pirms diviem gadiem teica, ka redzes nervs vairs nestrādā, tāpēc operēt nedrīkst. Tā nu mēs pieņēmām, ka ar vienu aci mamma vairs neredz. Nākamajā rītā pēc operācijas notika brīnums – mamma nolasīja astoņas rindiņas ar operēto aci. Tagad viņa redz labāk nekā jaunībā.

Man oktobrī būs jāvada profesores Eleonoras Testeļecas jubilejas pasākums. Interesants ir viņas ceļš pie Kristus. Testeļecas mamma bija ļoti ticīga. Pēc viņas nāves Eleonora pēkšņi aptvērusi: kas tagad lūgs par visiem? Mammas vairs nav. Tā viņa sāka lūgt. Testeļecas devīze – jābūt pateicīgam Dievam, vecākiem un skolotājiem.

Ja Dievs mūs tik bagātīgi svētī, vai pietiek tikai ar paldies no mūsu puses?

Nepietiek. Mums ir jāsaredz sava vieta un darbs, kā mēs varam pagodināt Dievu. Jāsūta svētības. Piemēram, ja pretī nāk kāda grūtniece, es viņai sūtu svētību.

Pļaujas svētkos altāris parasti rotāts ar dažādiem dārzeņiem un augļiem, pateicoties Dievam par šā gada ražu. Ja uz altāra mums būtu jānovieto pateicības, ko jūs noliktu?

Savu veselību. Mammas operāciju. Maskavas braucienu. Ceļojumu uz Izraēlu, kas bija gadiem ilgs sapnis, bet īstenosies 27. oktobrī. Pateicos, ka es tagad pati varu palīdzēt citiem, jo bija laiks, kad daudzi palīdzēja man.

Lūdzu jūsu iedrošinājuma vārdus draudzei!

Es novēlu mieru un svētību! Mēs esam bagāta draudze. Mēs varam ietekmēt to, kas pašlaik notiek Latvijā. Es ticu garīgās atmodas atnākšanai!

Foto no M. Prēdeles personīgā arhīva