"Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu." (Ps 50,23)

Cilvēki mēdz sacīt: "Kopumā es esmu apmierināts ar dzīvi un esmu pateicīgs par to, kas man ir. Bet, ja es varētu iegūt vēl tikai to, tad, šķiet, es būtu pilnīgi apmierināts."

Ir tāda sajūta, ka vienmēr kaut kā pietrūkst, lai cilvēks būtu pilnīgi pateicīgs.

Tas ir tik raksturīgi cilvēkiem, nevis sacīt: "Es esmu pateicīgs par visu."

Apustulis Pāvils ir sacījis: "Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums." (1Tes 5,18) 

Pateicīgi par visu. Lasot šos vārdus, jādomā: vai tas vispār ir iespējams, būt pateicīgam par visu? Vajadzētu. Bet kā?

Pļaujas svētki mūs mudina domāt, vai mēs tikai pateicamies par dāvātajām veltēm vai arī par to, ka aizvien vairāk tiekam veidoti par Dieva cilvēkiem, – kad "visur topam spaidīti, tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, un tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši". (2Kor 4,8–9) Tad mēs mācāmies zaudējumos nekurnēt un vajāšanās neienīst un pamazām iegūstam Kristus dabu.

Vai pateicamies Dievam, ka ne vienmēr mūsu lūgšanas tiek paklausītas un ne vienmēr "darbu .. sekmē mums Dievs". Ja tad tomēr pateicamies, mēs saņemam Svētā Gara iepriecinājumu un mierinājumu.

Jau vēls trešdienas vakars, kad pa operas dienesta durvīm iznāk Maija Prēdele. Viņa smaidīga stāsta par jauno izrādi, kurai gatavojas mēģinājumos, un apgalvo, ka šodien pavadīta kolosāla diena un ir labi padarīta darba sajūta. Apsēžamies uz soliņa iepretim kanālam un tālu no operas tajā vakarā neaizejam arī sarunā ar Maiju.

Ar mūziķi Maiju Prēdeli tikās Linda Bagone

Mēs esam pieraduši laiku sadalīt kādos noteiktos posmos. Viens no šādiem posmiem ir jauns mācību gads un jauna darba sezona.  

Lai arī šī vasara bija citāda, jo kā līdz šim katru piektdienu baznīcā varējām sanākt kopā, tomēr 7. septembrī atzīmējām oficiālu jauniešu vakaru sezonas atklāšanu. Tas notika ar jauniešu dievkalpojuma svinēšanu.