15. septembra rīts, no saulītes ne vēsts – kur vien skaties, visur draudīgi lietus mākoņi! Bet neko darīt – jācer, ka vēl būs kāds piedzīvojumu meklētājs Jēzus draudzē, un jādodas uz staciju, kur norunāts tikties. Prieks un pārsteigums, ka mēs (Maija un Kārlis) ieraugām Jāni, Madaru, Oskaru! Nopērkam biļetes pie kasieres, kurai nepatīk, ka braucam lietainā laikā ar velo. Pa ceļam mums pievienojas Austra, Līga, Osvalds, Gvido un Kārlis. Dalbē mūs sagaida Lelde un Ivars ar jauku saulīti, lietus mākoņi no mūsu apņēmības nobijušies! Kopā esam 12 drosminieki!
Ceļš mūs ved cauri Dalbei, tad, meklējot meža ceļus, dodamies uz Cenu tīreļa taku. Tikai 23 kilometri – un esam pie mērķa! Cenu tīrelī iebraucam eleganti pa laipu, kas ir lokveida, lai varētu redzēt tīreļa skaistumu. Izveidotajās atpūtas vietās ļoti gribas pakavēties, bet jādodas tālāk. Pēc nepacietīgi gaidītās maltītes mēs dodamies "kāju posmā", priekšā vairāku stundu gājiens pa purvu, kopā pieveicām apmēram desmit kilometru! Purvā varējām mieloties ar dzērvenēm, brūklenēm, izbaudīt vaivariņu reibinošo smaržu, priecēt acis, skatoties uz jaukajiem purva ezeriņiem, un atcerēties, kā ir brist pa dziļu sniegu. Brienot iztraucējām divu stirnu diendusu, kas parādīja mums izcilu veiklību. 

Viegli tas nebija, daudziem smaids sejā bija izzudis. Gvido spēkus palīdzēja atgūt daudzas horizontālas atpūtas purva sūnās, bet Madara tikai īsi pirms mērķa sasniegšanas lika lietā šādu spēku uzkrāšanas metodi! Laiks mūs vairs nelutināja ar saulīti, bet ik pa brīdim centās mūs samērcēt. Uzkāpjot uz cietās laipas, sajūta bija tāda jocīga… kājas nešķita kā savējās.

Paldies Dievam, kas mūs visus sargāja, vadīja un stiprināja šajā neikdienišķajā, pat sarežģītajā, ceļojumā! Paldies visiem, kas piedalījās! Pēc katrām pārvarētām grūtībām mēs kļūstam stiprāki!

Maija un Kārlis Škenderski