Anda Miķelsone, pasniedzēja

Es jūtu, ka Debesu Tēvs mani ļoti lutina, jo man daudzas lietas pēc atgriešanās nākušas dabiski. Neesmu briesmīgi ar sevi cīnījusies, tomēr jūtu, ka Dieva bērna statuss ļoti daudz nosaka manā dzīvē. Tas atraisa
sirdsapziņu un ļauj klausīties to kluso morāles balsi, kas ielikta katra cilvēka sirdī. Galvenais, kas noteicis vērtību maiņu, laikam ir cita perspektīva – kas šķiet nozīmīgi un kas ne (nevis – ko drīkst un kas aizliegts). Varbūt tieši kristīgā vide, kur tagad atrodos vairāk nekā pasaules bērni, ir tas veids, kā Svētais Gars manī strādā: draugi,
notikumi, sprediķi, literatūra... To es lūdzu un to saņemu – lai Dieva Gars mani veido pamazām tādu, kādu Viņš mani grib redzēt.

Biruta Ikauniece, Institūta zinātniskā sekretāre

Es lūdzu pēc tā, lai cilvēkus un notikumus spētu uzlūkot ar Kristus acīm. Un mans redzējums uz dzīves norisēm, kopš esmu draudzē, ir ļoti mainījies – uz Kristus redzējuma pusi.

Dievs palaikam iedala man draudzē kādu darbiņu. Reizēm tas notiek caur mācītāju, citreiz rodas iekšēja mierīga pārliecība par darāmo. Miers un "ne mans" nešaubīgums tad liecina par Dieva nodomu un Viņa prioritātes zīmi. Šis princips darbojas arī gluži praktiskajās mājas un sadzīves lietās. Ja Dievs veido situāciju un redz notikuma attīstību, tad to pavada iekšējs miers un zūd vajadzība visu perfekti saplānot.

Līga Dolace, Finanšu komisijas vadītāja asistente

Visā savā dzīvē esmu jutusi un piedzīvojusi Dieva vadību un vēlējusies tai paklausīt. Reizēm ir bijuši mirkļi, kad kādas citas lietas ir mēģinājušas noteikt manas izvēles, bet ar Dieva žēlastību esmu centusies paklausīt Dieva gribai.  Mans lielākais mērķis ir būt Mūžībā kopā ar Kristu, un visas manas prioritātes dzīvē tiek pakārtotas šim mērķim.

Ausma Olande, pensionāre

Katru rītu un vakaru lūdzu Dievu, lūgšanās esmu kopā ar Viņu ikvienu savas dzīves brīdi, jo Dievs nepārtraukti mīt manā sirdī. Kad biju smagi slima, daudz lasīju Bībeli un Ziemassvētkos jutu, kā manī ienāca Svētais Gars un dziedināja. Tagad atkal varu nākt uz baznīcu un būt ar visiem kopā. Lielākā dāvana manā dzīvē ir piedzīvot Dieva klātbūtni un sajust Viņa dziedinošo spēku.

Līga Amata, studente

Bībelē ir teikts: dzenieties pa priekšu pēc Debesu Valstības, tad visas pārējās lietas jums tiks piemestas. Par šo vārdu patiesumu esmu savā dzīvē pārliecinājusies pārpārēm. Zinu, ja man pirmajā vietā būs kalpošana draudzē – korī, svētdienasskolā, padomē – un būšu aktīva draudzes ikdienas darbā, kā arī nebūšu kūtra klausīties Dieva Vārdā un to lasīt, man pietiks laika visām pārējām lietām, kas jāpaveic, – algotajam darbam, mācībām, draugiem, ģimenei. Protams, ne vienmēr viss ir tik ideāli, un, tiklīdz sāk zust laiks aktivitātēm draudzē, tā nepietiek laika arī visām pārējām lietām, apbrīnojami, bet tā tas ir.

Jānis Miķelsons, draudzes revīzijas komisijas vadītājs

Šķiet, neesmu īpaši piestrādājis pie tā, lai savā dzīvē noteiktu
kādas prioritātes. Bet piederība Dieva ļaudīm noteikti nosaka manas
izvēles – tā ir kā filtrs, kas nepārtraukti atgādina, ka ne viss, kas ir
labs pasaulei, būs labs arī man. Mūžības perspektīva skaidri parāda, kam
ir paliekoša vērtība, bet kam – tikai pelavu.

Intervēja Maija Kavosa