"Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēvu nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu," Tas Kungs sacīja Ābrāmam. Viņš izgāja no kaldeju Ūras, no svešdievu gaismas un uguns (ūr – ebr. val. ‘gaisma’; ‘uguns’), ko bija pielūdzis viņa tēvs Tera un arī Ābrāms, uz Kanaānu, apsolīto zemi, lai viņš un viņa pēcnācēji to iemantotu.

Šajā stāstā ieraugām kādu ļoti svarīgu garīgu vadlīniju – Dievs izrauj no elkdievības kādu vīru, "kurā būs svētītas visas zemes ciltis" (1Moz 12,3), lai nākamās paaudzes saņemtu viena Dieva atklāsmi: "Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā." (2Moz 20,3)

Un patiesi – cilvēkam ir jāatstāj tas, kas tiecas ieņemt Dieva vietu dzīvē. Dažkārt Dieva kalpu un kalpoņu redzesloks sniedzas tikai līdz "savam kaktiņam un stūrītim zemes". Man savulaik bija jāatstāj tēva mājas brīnišķīgā vietā pie jūras. No tā laika mana sirds ir meklējusi Tēva mājas un atradusi tās Dieva Vārdā. Tas ir bijis kā Rīta Zvaigzne, kas rādījusi ceļu jau 19 gadus, pie tā strādājot, un noteikusi dzīves prioritātes, kad lūgšanā bija jāizšķiras vai nu par padomju laika dzīvokļa rindu (tā izjuka līdz ar iekārtu, bet Vārds palika), vai par darbu pie nezūdošā Dieva Vārda – mūsu tautai. Un šī Vārda Gaisma pārspēj svešdievu gaismu, bērnu dienu saules gaismu priediena takās, jo šī Gaisma nāk un ved uz Mūžību, uz "svēto pilsētu Jeruzālemi" (Atkl 21,10), kuras "gaisma ir Jērs". (Atkl 21,22)

"Un Ābrāms izgāja.." (1Moz 12,4) "Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs." (Ebr 11,10)

Redaktore Milda Klampe


"Tu, ak, Kristu, esi licis mums lūgt pēc tava Tēva valstības nākšanas – tās Valstības, kur Viņa taisnā griba tiks izpildīta arī zemes virsū. Mēs ļoti augstu vērtējam tavus vārdus, bet esam aizmirsuši šo vārdu īsto nozīmi; līdz ar to tavā draudzē ir sākusi apdzist lielā cerība uz tevi. Slavējam Tevi par tām iedvesmotajām dvēselēm visos gadu simteņos, kuras no tālienes skatīja mirdzošo Dieva pilsētu un, tai ticēdami, atstāja šīs zemes mantas, ērtības un izdevības, lai sekotu tam, ko tie savām gara acīm bija skatījuši. Mēs priecājamies, ka šo kādreiz nedaudzo, vientuļo dvēseļu cerība šodien ir kļuvusi miljoniem cilvēku par skaidri apzinātu ticību. Palīdzi mums, Kungs, ticības drosmē satvert, iegūt savā dzīvē tavu Valstību! Rādi saviem bērniem, kas maldās, ceļu uz savas mīlestības pilsētu!"

/Valters Raušenbušs/

Zonneduina

"Laiks negaida, tas pārāk īss,

Lai vienaldzīgi sapņotu

Par izgaisušām ilgām.

Visapkārt sirdis lūst, plūst asaras,

Un tu it visur esi vajadzīgs."

Šovakar pāri kāpām pūš svaigs vējš un pēc dienas karstuma dārzā ir patīkami vēss. Kaut saule vēl nav nogājusi, dzirdama lakstīgalas dziesma.

"Kā jūs ieguvāt šo māju?" man jautā amerikāņu viesis.

"Mana māsa kādreiz redzēja nakts vīziju. Toreiz abas atradāmies cietuma nometnē Vācijā, kur kopā ar citiem bija ieslodzīti arī holandieši. Māsa man pastāstīja par šo redzējumu: Dievs teica, ka mums abām pēc kara būšot jāpalīdz šiem cilvēkiem. Ja viņi iznāks no nometnes, tad tiem būs grūti tūlīt atrast ceļu dzīvē. Viņu piedzīvojumi sadragājuši viņu veselību, un daudzās sirdīs ir briesmīga tumsa – tie ir garīgi slimi. Dievs dos mums skaistu māju ar daudzām puķēm un dārzu, un daudzi tur atradīs ceļu atpakaļ dzīvē. Viņi iepazīsies ar Evaņģēliju, un viņus atradīs Tas, kas būs viņu Glābējs un Kungs, Jēzus Kristus, kas atbild uz visām problēmām. Bet, tiklīdz māja būs atvērta, mūsu uzdevums būs ceļot pāri pasaulei, lai sludinātu Evaņģēliju katram, kas grib klausīties. Mums viņiem būs arī jāliecina, ka Jēzus ir Gaisma visdziļākajā tumsā, ko mēs arī piedzīvojām.

Mana māsa Betsija nomira cietumā, bet es darīju pēc kara to, ko Dievs viņai bija teicis. Šajā mājā ir dzīvojuši daudzi holandieši – ļaudis, kas bija ieslodzīti vai citādi cietuši karā, bet tagad tie atkal ir savās mājās. Un pašlaik te ir vieta, kur sagaida katru, kam nepieciešama atpūta vai kas šeit vēlas pavadīt savas brīvdienas."

Zonneduina tapusi par māju visiem. Visā pasaulē man ir draugi, un daudzi no tiem apmeklē arī Eiropu. Bet Holande ir tik maza, ka ikviens no šīs mājas var iepazīties ar šo zemi vienas dienas ekskursijā. Mežs ir tuvu un arī kāpas līdz ar saudzējamo joslu, kur ļoti daudz stādu un puķu. Blumendala ir skaista atpūtas vieta, bet kāda jauna šveiciete man sacīja, ka visbrīnišķīgākais šeit Zonneduinā esot tas, ka viņa te atradusi savu Pestītāju.

Ir zemes ar varenām un plašām ainavām, bet Holandei ir savs īpašs skaistums. Tā ir mana Tēvzeme. Šeit gan es neesmu bieži, bet, kad atrodos Eiropā, tad starp diviem apmeklējumiem citās zemēs es arvien uz kādu laiku cenšos nokļūt mājās. Man prieku sagādā lauku plašums, gaišās kāpas, un Zonneduinā man ir pašai sava istaba ar gleznām pie sienām un grāmatām plauktos.

"Tad kādēļ jūs nepaliekat šeit, ja tā mīlat šo vietu?" man jautā angļu meitene. "Te jums būtu daudz darba."

"Mana dzīve nepieder man. Kur Tas Kungs liek, tur man jāiet. Esmu atpirkta par augstu maksu, un man ir jāklausa Tam, kas to darīja."

"Vai tāda dzīve nemaksā dārgi?" – "Jā, bet daudz dārgāk maksā nepaklausība."

Atmiņā nāk cietuma cilvēki Bermudā, kāda sīka meitenīte Nortonā, kāds būrs Dienvidāfrikā, skolnieki Kubā, spitālīgie Formozā... "Mums vajag jūsu vēsti. Nāciet atkal pie mums," viņi sacīja.

Manas spējas ir visai ierobežotas, un es neesmu nekas vairāk, ne mazāk kā zars pie vīna koka. Bez Viņa nespēju it neko. Viņš arvien zariem dod savu dabu, savu uzvaru, savu mīlestību un savu spēku. Ar Viņu mēs esam vairāk nekā uzvarētāji. Nav labi būt no Viņa šķirtiem.

"Tādēļ ejiet un māciet visus ļaudis" un "dariet tos par Maniem mācekļiem" – saka Jēzus.

Korija ten Boma. "Bez Manis jūs nenieka nespējat"