Lk 16,1–9

Lai saprastu šo līdzību, vispirms ir jāaptver, ka pārvaldnieks, kurš pieķerts pārkāpumos, ka izsaimniekojis to, kas tam uzticēts, savā ziņā ir katrs no mums. Tad piepeši atskārstam, ka es esmu šis pie sienas piespiestais. Ja man būtu jādod norēķins, es arī nezinu, kā es to spētu. Tā ir manas dzīves situācija, ja mani noliek zem tūlītēja norēķina draudiem. Patiešām: vai mēs ar šo pārvaldnieku neesam līdzīgā situācijā? Mums dzīvē ir tikušas dotas dažādas iespējas, resursi, talanti, bet mēs esam tā "saimniekojuši", ka lielāko daļu vairs nav iespējams izlabot. Daudz kas ir neatgriezeniski iztērēts citādi un citur, nekā tas bija Dieva nodomā pie mūsu dzīves.
(..) Ja mūsu dzīve būtu jāizvērtē pēc taisnības principiem, tad esam bezcerīgi pazuduši kā ļaunprātīgi izsaimniekotāji, kas neko vairs nevar mainīt.

Jēzus vēlas sacīt: tāda izskatās tava dzīve Dieva skatījumā. Namturis, kas izsaimniekojis sev uzticēto, ir katra tēls. Būtu jau labi, ja mūsu pasaulē būtu tikai daži izšķērdētāji, par kuriem raksta avīzēs. Diemžēl to ir daudz vairāk, nekā domājam. Neiedomājami daudz vairāk.

Ir pagājuši dzīves gadi, bet mēs neesam tādi, kādi esam vēlējušies būt. Neesam mācējuši izlietot laiku un mums dotās iespējas, neesam gribējuši pārvarēt savas vājības, esam vienaldzīgi pagājuši garām cilvēkiem, kas gaidījuši tieši uz mūsu palīdzību. Ir sakrājies tik daudz. Ja būtu jādod norēķins – ko darīt? Vai tad to visu var vairs labot? Vai nav tāda izjūta, ka viss satumst ap mums un vairs neko nesaprotam?

Kā rīkoties šādā situācijā? Un tieši to jautā Jēzus. Ja esam piedzīvojuši savas dzīves bankrotu, viss uzticētais ir izsaimniekots un mēs sakām: tas mūs nospiež, mēs nezinām, ko darīt tālāk. Ja mūs vērtētu pēc taisnības, tad ir beigas. Tad esam pagalam.

Bet ir vēl pēdējā iespēja. Ja tev ir vēl kāda interese savu dzīvi atrisināt debesīs un virs zemes, tad  vienīgais, ko var, ir apsēsties un sacīt: "Man vairs nav nekādas iespējas jautāt pēc taisnības, jo tā man būtu nāvējoša. Bet es varu ieraudzīt, kas ir vajadzīgs citiem cilvēkiem manā priekšā. Ieraugot tos, kas man ir parādā, tāpat kā es esmu parādā Dievam." Es ļaušu tiem ienākt manā dzīvē – drebošiem bailēs, parādu apkrautiem – tādiem, kāds es tikko biju, un es uzklausīšu, kādas ir viņu nastas un nesamaksājamie parādi. Un tas, ko es tagad darīšu: es samazināšu viņu parādu nastu, lai tā kļūtu šiem cilvēkiem panesama. Ir tikai viena izeja no parādu smaguma, ja tos vairs nevar atmaksāt, – piedošana, žēlastība. Katram no mums ir tik daudz ko piedot. (..) Parādus pret Dievu varam nokārtot, tikai atlaižot parādus saviem parādniekiem, līdzcilvēkiem. Tad no citiem vairs nav jābēg, ar tiem nav jākaro, bet tu esi atradis ieejas biļeti cilvēku sirdī un līdz ar to Mūžībā. Pārraksti parādzīmes, neturi savus parādniekus zem nesamaksājamu nastu smaguma, jo tā ir vienīgā cerība, ka arī tavs parāds tiks piedots.

(saīsināti)
Juris Rubenis. Māris Subačs. "Dievs ir. Es – arī..."

.................................................................................................................

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds.

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.

 Jēzus Kristus (Mt 6,9–13)