".. lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami." (1Kor 4,1–2)

Dažkārt ļaudis jautā –  nu kad manā dzīvē beidzot ienāks miers un svētība?
Miers un svētība atnāks tad, kad tavā dzīvē ienāks sakārtotība.
Daudzu cilvēku dzīve patiesi līdzinās mājai, kurā visas lietas izmētātas juku jukām.

Lk 16,1–9

Lai saprastu šo līdzību, vispirms ir jāaptver, ka pārvaldnieks, kurš pieķerts pārkāpumos, ka izsaimniekojis to, kas tam uzticēts, savā ziņā ir katrs no mums. Tad piepeši atskārstam, ka es esmu šis pie sienas piespiestais. Ja man būtu jādod norēķins, es arī nezinu, kā es to spētu. Tā ir manas dzīves situācija, ja mani noliek zem tūlītēja norēķina draudiem. Patiešām: vai mēs ar šo pārvaldnieku neesam līdzīgā situācijā? Mums dzīvē ir tikušas dotas dažādas iespējas, resursi, talanti, bet mēs esam tā "saimniekojuši", ka lielāko daļu vairs nav iespējams izlabot. Daudz kas ir neatgriezeniski iztērēts citādi un citur, nekā tas bija Dieva nodomā pie mūsu dzīves.

Šī gada Zvaigznes diena mūsu draudzē bija īpaša. Tajā varējām sanākt kopā sadraudzībā draudzes eglītes vakarā, kā arī vēlreiz pārdomāt un novērtēt Dieva brīnišķīgo dāvanu visiem cilvēkiem, jo īpaši kristiešiem, – gaismu.

Gaisma bieži mājo pie mums, ap mums un mūsos nemanīta. Tāpat kā gaisu, laiku un citas dāvanas, kas ir ar mums pastāvīgi, uztveram pavisam dabiski. Taču bez saules gaismas mūs apspīd Gara gaisma, kas patiesībā ir jau no pasaules radīšanas un pirms 2000 gadiem nonāca uz zemes, lai savā dievišķīgi neaptveramajā mīlestībā mūs atpirktu no tumsas uz visiem laikiem.

Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda. Viņš mums ir uzticējis gan laiku, gan spējas, gan izdevības to visu kopt un sargāt. Viņš mums ļauj justies kā īpašniekiem, kā nama saimniekiem, lai gan esam tikai Viņa īpašuma pārvaldnieki, namturi jeb nama turētāji Dievam par godu un ļaudīm par svētību – par to mums stāstīs IVARS KUPCIS.

Brīvlaiks daudziem beidzies, daudziem sācies, citiem tas vispār nebeidzas, citiem nemaz tā īsti nesākas. Lai vai kā, taču lielais svētku laiks ir pagājis, kad vairāk vai mazāk visi sajūtas ārpus ikdienas. Neskaitot skaistos svinību brīžus, kas bijuši kopā ar draudzi, jauniešiem nu jau par tradīciju kļuvis Ziemassvētku pasākums Rāmavā, kas parasti notiek laika posmā starp Kristus dzimšanas svētkiem un Jauno gadu.

Pagājušo gadu „Kuģi” bija aizpeldējuši plašākos ūdeņos un pasažierus vairs neuzņēma, tāpēc šoreiz gribējām pamēģināt ko jaunu, nebijušu. Radās ideja par nopietnāku pieeju lietai, par kaut ko svinīgāku – tātad balli. Sākumā daudziem šaubas radīja tas, ka ierašanās ir vakarkleitās un uzvalkos vai vienkārši svinīgi, taču, kā beigās izrādījās, visi šo noteikumu bija uztvēruši nopietni un izpildījuši.

Ko tu domā par namturību ģimenē, draudzē, Baznīcā, valstī?