Lielā intervija

Apzīmējums „Luterāņu baznīca”, pie kuras pieder arī Jēzus draudze, nāk no Mārtiņa Lutera vārda, kurš tālajos viduslaikos iesāka reformācijas kustību, atzīstot, ka patiesā Baznīcas vērtība ir Dieva Vārds un Evaņģēlijs. Šodien saruna ar Lutera akadēmijas pasniedzēju teoloģijas zinātņu doktori SANDRU GINTERI.
Uzklausīja Valda Zvaigzne

Sandra Gintere

Dzimusi: 1961.gada 9. jūlijā Kuldīgā.
Draudze: Jaunās Svētās Ģertrūdes draudzes locekle.
Mācības, studijas: Kuldīgas 1. vidusskola, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, maģistra grāds iegūts Teoloģijas fakultātē, teoloģijas zinātņu doktora grāds saņemts Konkordijas teoloģijas seminārā Amerikā.
Darbavieta: baznīcas vēstures pasniedzēja Lutera akadēmijā, LELB izglītības darba koordinatore.
Kalpošanas darbs: evaņģēliste, vada Bībeles stundas draudzē, palīdz sagatavot  iesvētāmos.
Ģimene: vīrs Jānis, Jaunās Sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs, meitas Samanta (20) un Sarma (13); kā ģimenes locekļi tiek minēti arī abi suņi – Rega un Ripsis.                     

Kas jūs mudināja piekrist intervijai Jēzus draudzes izdevumam par reformācijas kustību?

Uz to mudināja mana nodarbošanās Baznīcā – izglītības darbs. Man ir tāds tipisks skolotājas instinkts – liela vēlēšanās pēc iespējas vairāk cilvēkiem pastāstīt, ko esmu uzzinājusi. Manā doktora disertācijā bija divi tādi smaguma punkti – pirmkārt, tā ir Baznīcas vēsture, tātad arī reformācijas tēma man, protams, ir tuva, un otrs ir misijas darbs. Mana tēma bija – kā pasludināt Evaņģēliju mūsdienu sabiedrībai, kultūrai, kurā šodien dzīvojam. Par mūsdienu Rietumu kultūru runāju kā par misijas lauku. Gāju atpakaļ pie seniem Baznīcas avotiem, rakstīju par 4. gadsimta bīskapu Atanasiju, kā viņš sludināja Evaņģēliju tālaika sabiedrībai. Būtībā laiks starp 4. un 5. gadsimtu ir visai līdzīgs situācijai, kādā dzīvojam šodien. Kristieši ir mazākumā. Viņi nav pie varas, nav valsts struktūrās, nav ekonomisks spēks. Ir daudz neticīgo.

Kā reformācija jums kļuva tuva tēma?

Maģistrantūras studiju lielāko daļu pavadīju Vācijā, kur šī kustība sākās un kur to padziļināti māca specializējies vēstures pasniedzējs. Lutera akadēmijā visu no pašiem sākumiem līdz mūsdienām māca viens pasniedzējs, un tuvākajā nākotnē, jādomā, tā arī paliks. Reformācijas laiku mēs saucam par Baznīcas vēsturi numur trīs. Ir agrīnā baznīca, viduslaiki un trešais periods – reformācija. Šim vēstures posmam un reformu aizsācējam Luteram liela uzmanība tika pievērsta arī Konkordijas seminārā Amerikā. Tas ir interesants laika posms ar daudzām pretrunīgām personībām, pilns dažādiem notikumiem un atklājumiem.

Kāpēc vajadzēja reformēt Baznīcu?

Te vietā saprast, kāda bija viduslaiku kristīgā Baznīca, un zināt, ka savas pastāvēšanas 1500 gados Baznīcā tiešām bija ieviesušās dažādas nepareizības un pārpratumi. Pirmām kārtām tā bija viena liela katoļu Baznīca ar centru Romā un spēcīgu ietekmi Itālijā, Francijā. No turienes nāca arī visi pāvesti, kam vairāk rūpēja sava zeme. Tā bija milzīga nodokļu nasta, kas jāmaksā Romai, bet Baznīcas politikā nebija nekādas teikšanas. Auga neapmierinātība par Baznīcas iekārtu, struktūru, nodokļu maksāšanu, arī par Baznīcas amatu ieņemšanu. Bija ieviesusies prakse Baznīcas amatus nopirkt, teiksim, teologs, aizņemoties milzīgu summu, varēja iegādāties bīskapa diecēzi. Tā kā summa aizdevējam bija jāatmaksā, notika līdzekļu vākšana un tika ieviesta grēku atlaide par samaksu jeb indulgences. Piemēram, reformācijas priekšvakarā tiesības tirgot indulģences Vācijā ieguva Maincas arhibīskaps Albrehts. Daļu naudas viņš nodeva Pētera bazilika atjaunošanai, ar pārējo sedza savus parādus Fugeru bankai. Tieši šis pasākums izraisīja asu Lutera protestu.

Nepieciešamība pēc pārmaiņām pārauga plašā kustībā?

Par reformācijas sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad Bībeles studiju profesors Mārtiņš Luters Vitenbergas universitātē sāka teoloģisku disputu par indulgencēm. Komercializētā grēku atlaižu pirkšana un pārdošana savtīgiem mērķiem un plašos apmēros, viņaprāt, bija galīgi aplama Baznīcas rīcība un kaitēja cilvēku pestīšanai. Ar to dienu sākās pārmaiņu laiks viduslaiku Baznīcā.

Šajā laikā veidojās nacionālās valstis. Arī Vācijā, kas bija sadrumstalota mazās firstu valstiņās, notika virzība uz vienotas valsts veidošanos. Turklāt doma, ka visus sasāpējušos Baznīcas jautājumus vajadzētu risināt Baznīcas koncilam, bija nobriedusi jau pirms Lutera reformām.

Luters tiešām izkāra savas tēzes pie baznīcas durvīm?

Par vietu pie Vitenbergas baznīcas durvīm, kur Luters it kā pienaglojis savus iebildumus jeb "95 tēzes" un kuru ekskursanti parasti vēlas redzēt, jāsaka, ka tā nu gluži nav; modernākie pētījumi liecina, ka Lutera iebildumi sākotnēji tika izplatīti universitātē; tāda bijusi tālaika prakse – ja kāds jautājums sasāpējis, tad to izklāsta, argumentē un aicina apspriest. Ar to gan Luters nebija rēķinājies, ka tas tik ātri aptvers sabiedrību un visu Eiropu. Pacelts tika viens konkrēts teoloģisks jautājums. Tā straujā un visaptverošā izplatība liecina, ka teoloģiskās aprindas tam bija gatavas un vācu tautas pretenzijas pret Romas baznīcas varu jau nobriedušas. Ceļu uz Lutera mācības izplatību pavēra arī iespiedmašīnas. Ar roku rakstīts teksts tik āti neizplatītos.

Kā Luteru iespaidoja viņa paša teoloģiskie uzskati un pieredze?

Luters bija augustīniešu mūks, ilgu laiku pavadījis klosterī. Lutera personīgās ticības galvenais jautājums bija pestīšanas drošība – kā es varu zināt, ka esmu pestīts? Luteru satricināja tas, ka viņš nespēj būt tik pilnīgs, kādu viņu vēlas redzēt Dievs. Luteram, kā jebkuram viduslaiku cilvēkam, galējais Dieva tēls bija Taisnais Tiesnesis, kurš pasaules beigās nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Tiesās pēc taisnības. Lutera [un iespējams, arī mūsu katra] jautājums ir: kur man dabūt žēlsirdīgu Dievu? Luters savā mūka dzīvē bija nevainojams. Izpildīja visu, ko no viņa prasīja.

Arī Pāvils, kā lasām Vēstulē romiešiem, iekšēji juta, cik nesamērojams ir ar Dievu. Un tad pār viņu nāk šī lielā atklāsme – no ticības taisnais dzīvos! No šīs atziņas Luters sāka attīstīt savu mācību, ka nekādi darbi cilvēkam priekš glābšanas un pestīšanas nav vajadzīgi. Drošību, ka esi izglābts, sniedz tava ticība Kristum, ka Viņš tavu grēku dēļ ir nomiris, augšāmcēlies un sēž godībā Tēvam pie labās rokas.

Vai tas bija kas jauns?

Lutera doma jau nebija radīt ko jaunu vai būtisku mainīt. Līdz reformācijai visi teologi ir mēģinājuši stāvēt uz Svēto Rakstu un apustuļu mācības pamata. Uz kristīgās Baznīcas pamata. Ja Luteram kāds būtu teicis, ka viņš ienesīs Baznīcā ko jaunu, viņš to kategoriski būtu noliedzis. Jauns tais laikos bija sinonīms vārdam "slikts". No paaudzes paaudzē Baznīca bija nesusi Kristus vēsti, un tās spēks bija tajā, ka atkārto visu, ko ir saņēmusi no apustuļiem, no paša Kristus. Luters gribēja vienu – lai viduslaiku Baznīca atmet maldus un atgriežas pie sava sākotnējā stāvokļa, kādā bija ap senās Baznīcas laiku, nu piemēram, Augustīna dzīves laikā, ap 5. gadsimtu.

Vai Lutera mācība Vācijā guva piekrišanu? 

Lutera sākotnējā iecere bija reformēt Baznīcu no iekšienes, bet tie, kam bija vara Baznīcā, nevēlējās neko mainīt. Laicīgā vara gan labprāt piedalījās reformās – un galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ. Nevajadzēja maksāt nodokļus Romai, klosteriem atņēma zemi un īpašumus, un tas viss nokļuva laicīgās varas kasē. Kad bīskapi atteicās piekrist Lutera reformām, viņš runāja ar laicīgās varas pārstāvjiem, un tie kļuva par tā saucamajiem notes bīskapiem. Ja īstais bīskaps dara visu ko, tikai nesludina Evaņģēliju, tad pie tā ķērās laicīgie valdnieki. Luters iztulkoja vāciski Jauno Derību, sastādīja arī Lielo katehismu – kas jāzina katram vienkāršajam kristietim. Viņu atzina, viņam radās daudz sekotāju. Sākumā luterisms izplatījās teoloģiskās aprindās kā doma, bet visai ātri pārtapa par firstu reformāciju – Luteru atzina Vācijas laicīgā vara. Protestantisms likumīgi tika atzīts 1555. gadā ar Augsburgas miera līgumu.

Kādi bija reformācijas galvenie plusi?

Reformācija deva lielu stimulu teoloģiskās domas attīstībai, tautai viņas valodā tika doti Svētie Raksti. Tas ir ļoti liels Lutera pienesums un ietekmēja gan ticības, gan valodas dzīvi. Kā Glika tulkotā Bībele Latvijā. Luteram bija daudz progresīvu domu arī saimnieciskās lietās un izglītības jomā. Pie draudzēm dibināja skolas. Luters pastāvēja, ka arī meitenēm jāiet skolā. Izplatījās lasītprasme, attīstījās kultūras dzīve, sociālais darbs. Luters rakstīja par to, ka draudzei jāuzņemas rūpes par saviem vecajiem un slimajiem draudzes locekļiem. Luters vērsās pret celibātu – dzīvošanu bezlaulībā. Lutera autoritāte bija tik liela, ka viņš sastādīja testamentu un savu mantu novēlēja sievai. Sākās jauninājumi jurisdikcijā. Baznīcā tika atzīts Vakarēdiens lajiem gan vīna, gan maizes zīmē, teoloģijā – atziņa par grēcinieku taisnošanu no ticības, nevis darbiem.

Vai varam runāt arī par kādu negatīvu iezīmi?

Luters nebija vienīgais reformators. Reformācija izplatījās Šveicē, Francijā, Nīderlandē, vēl citās zemēs, arī Skandināvijā un Anglijā. Un katrā vietā tā noritēja citādi, radās domstarpības un nesaskaņas. Bet nevienprātība un šķelšanās kristiešu starpā vienmēr uzskatāma par negatīvu parādību. Pirmos tūkstoš gadus Baznīca bija nedalīta. 11. gadsimtā notika pirmā šķelšanās – izveidojās Austrumu un Rietumu baznīca. Pēc piecsimt gadiem Rietumu baznīca šķeļas – rodas katoļi un protestanti. Katoļi pastāv līdz šai dienai. Taču protestanti dalās tālāk. Kādas tik visādas ir draudzes un novirzieni, redzam arī tepat Latvijā.

Kāpēc protestanti turpina šķelties?

Tāpēc, ka protestantiem nav vienas autoritātes, kas pateiktu galavārdu Bībeles skaidrošanā – katrs skaidro, kā grib. Nav viena noteicēja rīcības ziņā. Katoļu baznīcā ir Romas pāvests, kardināli, bīskapi. Protestantu aprindās šādu cilvēku nav. Vai tagad mācītājs kaut ko nosaka? Nē, ir valde, ir padome, par visu notiek spriešana un lemšana. Valda demokrātija. Jautājums ir par pareizāko mācību – bet kurš pateiks, kāda ir pareizā mācība? Katrs uzskata, ka viņš ir pareizākais. No 2. gadsimta smagās situācijas Baznīca izgāja ar trim skaidriem kritērijiem konfliktu risināšanai: Svēto Rakstu kanons, ticības apliecības un bīskapa monarhiskais jeb vienvadības amats draudzē.

Kā rīkoties mūsdienās?

Tagad visu, ko grib ienest Baznīcā, skaidro ar sekošanu luteriskiem principiem. Min populāro Lutera izteicienu: Baznīcai vienmēr ir jātop reformētai. No iekšpuses tai jātop atjaunotai – tas ir pareizs princips, tikai jautājums: ko mēs ar to gribam panākt?

Luters gribēja atgriezties pie senās nedalītās Baznīcas, gribēja stāvēt uz Bībeles pamatiem, uz svēto tēvu pamatiem. Vai tagad to grib? Mūsdienās Baznīca ir ļoti grūtā situācijā. Lai gan esam kristīga valsts, tomēr te ir plašs misijas lauks, liela daļa cilvēku vispār nav kristieši un tie, kas ir, ir sašķelti. Cilvēki jūt – nav labi būt sašķeltiem. Tāpēc svarīga ir kristīgās Baznīcas sadarbība un apvienošana – norit ekumeniskā kustība. Ir jāvienojas par galveno un jāatceras Jēzus lūgšana: "Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." (Jņ 17,21) Lai pasaule ticētu Kristum, kristiešiem ir jābūt ticībā vienotiem.