Lielā intervija

Apzīmējums „Luterāņu baznīca”, pie kuras pieder arī Jēzus draudze, nāk no Mārtiņa Lutera vārda, kurš tālajos viduslaikos iesāka reformācijas kustību, atzīstot, ka patiesā Baznīcas vērtība ir Dieva Vārds un Evaņģēlijs. Šodien saruna ar Lutera akadēmijas pasniedzēju teoloģijas zinātņu doktori SANDRU GINTERI.

Ar reformu mēs parasti saprotam kādas pārmaiņas. Ar reformāciju savukārt parasti saistām Baznīcas vēsturē notikušās reformas, kuru priekšgalā stāvēja M. Luters. Reforma vienmēr ir apzināts solis, kur ir skaidrs mērķis un virziens. Tās ir pārmaiņas, kuras tiek veiktas mērķtiecīgi un apzināti.

Lai arī koku lapas jau sākušas dzeltēt un arvien biežāk sastopamas uz ielām, lai arī darba dienu rītos, kas manāmi kļūst vēsāki, ceļamies un dodamies atkal katrs uz savu mācību iestādi vai darbiņu, tomēr ik brīdi nesam sev līdzi siltas, mīļas vasaras atmiņas. Katrs esam ko piedzīvojuši, mācījušies, par kaut ko smējušies, raudājuši – tas viss ir ieliekams krāsainā maisiņā ar nosaukumu "Vasara 2006″ un gluži kā ievārījuma trauks novietojams mūsu dzīves pieliekamajā. Daļai jauniešu viena no šī maisiņa sastāvdaļām ir vasaras nometne, kas, kā allaž, norisinājās Ķēčos.

Dievnams atrodas allaž mainīgas tagadnes un nemainīga, mūžīga Dieva Vārda krustpunktā. Baznīcā mēs kā draudze varam piedzīvot Dieva žēlastībā dāvāto Vārdu, Sakramentus, kopību. Un mēs vēlamies, lai dievnams būtu Dieva godības piepildīts un nebūtu atkarīgs no mainīgās tagadnes.

“Ka jūs esat bērni, to Dievs ir apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba – Tēvs!” (Gal 4,6)

Diakonijas darbinieki baudīja neaizmirstamas trīs dienas rekolekcijās (no 8. līdz 10. septembrim), lai skaidrāk apjaustu savas kalpošanas nozīmi. Bijām iespaidīga grupa – 28 cilvēki no Jēzus draudzes, kas piektdienas pievakarē ieradāmies Usmas Kristīgajā tautas skolā.

Lieto mani, mans Kungs un Pestītāj, tādam mērķim un tādā veidā, kā Tu to uzskati par labāku. Šeit ir mana nabaga sirds, tukšs kuģis; piepildi to ar Savu žēlastību. Šeit ir mana grēcīgā un noskumusī dvēsele; atdzīvini viņu un atspirdzini ar Savu mīlestību. Ņem manu sirdi Sev par mājokli; mana mute lai izplata Tava Vārda slavu; mana mīlestība un visi mani spēki lai ir par svētību Taviem ticīgajiem; nekad neļauj pagurt manai ticības drošībai un pastāvībai, lai visos laikos varu no sirds sacīt: "Jēzum vajag mani un man Viņu.″ D. L. Mūdijs

"... no ticības taisnais dzīvos." (Rom 1,17)

Atpakaļ pie Rakstiem

Vasara aizsteigusies. Esam rudenī. Klāt ir Pļaujas svētku laiks. Bet ne tikai.

Tepat jau arī Ticības atjaunošanas – Reformācijas svētki. Šķiet, ka Reformācijas svētki parasti paiet tā klusu, ne īpaši pamanāmi. Varbūt tādēļ, ka 31. oktobris parasti iekrīt kādā darbdienā. Bet vairāk jau tādēļ, ka neesam īsti sapratuši, varbūt esam piemirsuši, kādus lielus dārgumus ar reformācijas laiku esam ieguvuši. Latīņu valodas vārds ″reformare" nozīmē pārveidot, pārvērst. Varētu domāt, ka runa ir par kaut kā jauna radīšanu, vecā pārveidošanu pilnīgi jaunā substancē. Tomēr ne. Reformācija Baznīcā ir tāda pārveidošana un pārvēršana, kas ved atpakaļ pie sākotnējā satura, kas jau savā būtībā ir pilnīgs, jo šī satura autors ir Dievs. Kas tad ir šis saturs, pie kura Mārtiņš Luters aicināja atgriezties? Tas bija Dieva Vārds – Bībele.