Dievnams atrodas allaž mainīgas tagadnes un nemainīga, mūžīga Dieva Vārda krustpunktā. Baznīcā mēs kā draudze varam piedzīvot Dieva žēlastībā dāvāto Vārdu, Sakramentus, kopību. Un mēs vēlamies, lai dievnams būtu Dieva godības piepildīts un nebūtu atkarīgs no mainīgās tagadnes.
Bībelē ir attēlota kāda aina. Dievs parāda Ecēhiēlam dievnamu, kas ir tā Kunga godības pilns, un tad Dievs saka par cilvēkiem: ″Bet, ja tie tagad atstājas no savas elkdievības un arī savu ķēniņu mirušās miesas tur tālu no Manis, tad arī Es dzīvošu viņu vidū mūžīgi." (Ec 43,9)
Ar vārdu ″elks" apzīmē jebkādu lietu vai ideju, uz ko cilvēks paļaujas, kas cilvēkam ir svarīgāka par Dievu. Baznīcu ēkās, tāpat kā senāk templī, cilvēki arī prot ienest elkus.
Reformācijas laikā kristieši ieraudzīja, ka vairāki altāri un svētbildes novērš uzmanību no Kristus, no dzīvā Dieva Vārda. Piemēram, pirms reformācijas Pētera baznīcā bija 20 blakus altāri, veltīti dažādiem svētiem – Eligija, Jāņa, Jēkaba, Andreja, Trijādības, Stefana, Brigitas, Antonija, Matīsa, Ludigera, Nikolaja, Margarietas, Pētera, Annas, Vīlipa, Jēkaba un Valpurģa, Jura, Trīs ķēniņu, Bērtuļa, Krispiāna, Krispiniāna, Māras un Pestītāja miesu altāri. Toreiz altārus sagrāva. Baznīcās sāka celt kanceles, ar to pagodinot un uzsverot Dieva Vārdu. Tomēr elki dievnamos palika. Tā bija cilvēku godkāre, kas ienesa dievnamā dižciltīgo ģimeņu portretus, vapeņus utt. Pastāvēja paradums, ka būvdaļu un inventāra dāvinātājiem bija uzlikts par pienākumu arī rūpēties par savu dāvinājumu turpmāko uzturēšanu. Par to dāvinātājiem bija tiesības viņu dāvinātos priekšmetus greznot ar savu vārdu vai ģerboni. Ļoti loģiska, cilvēciski saprotama kārtība, kurai tomēr nav nekā kopīga ar Evaņģēliju. ″Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga." (Mt 6,2) Godkāre izpaudās dažādu cilvēku attēlos, greznos vapeņos un ģenealoģijās, kā arī patronu solu pārbagātajā greznumā, tā novērsa cilvēku uzmanību dievkalpojuma laikā, provocēja uz zemes lietu apceri. Tādā nozīmē arī mūsdienu dievnamu arhitektūra varētu kļūt par elku, ja tā ir tikai autora godkārīgo formas meklējumu caurstrāvota. Un otrādi, arhitektūra kā mūzika var cilvēku ievest Dieva varenības un mīlestības pasaulē, ja meistarību vairo patiesā bijība Dieva priekšā.
Pravietis Ecēhiēls iesaka turēt tālāk no dievnama ″ķēniņu mirušās miesas". Senāk baznīcās bija arī kapuvietas. Sākumā apbedīja tikai garīdzniekus un baznīcu patronus, bet XVII gs. ar likumu bija aizliegts cilvēkus apglabāt ārpus baznīcām un tām apkārt esošajiem kapiem (piemēram, dzimtas kapos, kā bija izplatīts Vidzemē). Ir saprotama cilvēciska vēlme būt Dieva tuvumā arī pēc nāves, bet ne jau iznīcīgā miesa pelnījusi šo godu. Apbedījuma vietas nosedza kapakmeņi, kapeņu vāki, arvien greznāki, ar iekaltām amatu zīmēm, ģerboņiem un mājas zīmēm. Apbedījumu un kapliču vietu, kā arī sēdvietu dēļ baznīcās XVI – XVII gs. notika nemitīgi strīdi un tiesāšanās, jo personas vai ģimenes prestižs prasīja iegūt vietu tuvāk altārim vai apbedīt mirušo pie sienas vai pīlāra, kur varēja piestiprināt epitāfiju, piemiņas plāksni, svečturi. Piemēram, Pētera baznīca līdz XVIII gs. bija tik pārpilna apbedījumiem, ka nebija iespējams atrast brīvu vietu piemiņas zīmes uzstādīšanai kapa tuvumā. Baznīcās un kapsētās vietu skaits bija ierobežots, tāpēc, ierīkojot jaunas kapu vietas, izraktos agrāko apbedījumu kaulus izņēma un ievietoja t. s. baznīcu kaulu kambaros. Ja baznīcā tāda kambara nebija, tad kaulus sameta grāvī aiz kapsētas. Baznīcēniem traucēja Evaņģēlijam svešas domas par ″vairāk un mazāk cienīgiem cilvēkiem" un līķu smaka dievnamā, īpaši vasaras dienās. Piemēram, 1657. g. dievkalpojumi no Pētera baznīcas tika pārcelti uz Ģildes māju, jo ″mirušo nelāgā smaka dzīvos izdzen no baznīcas".
Tagadnes un mūžības krustpunktā atrodas arī Jēzus baznīca. Mēs priecājamies, ka ēkas arhitektūra, kanceles rotājumi un senāk ap baznīcu redzamais žogs ar Bībeles pantiem uzsver Dieva Vārda nozīmi, Viņa žēlastību un mīlestību uz mums. Lai Dievs dod katram, ka tikai uz Viņu mēs paļaujamies un Viņu pagodinām! Ka dievnamā, katrā dievkalpojumā mēs apklustu ticībā un bijībā, Dievā!
Helēna Dekante |
