“Ka jūs esat bērni, to Dievs ir apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba – Tēvs!” (Gal 4,6)
Diakonijas darbinieki baudīja neaizmirstamas trīs dienas rekolekcijās (no 8. līdz 10. septembrim), lai skaidrāk apjaustu savas kalpošanas nozīmi. Bijām iespaidīga grupa – 28 cilvēki no Jēzus draudzes, kas piektdienas pievakarē ieradāmies Usmas Kristīgajā tautas skolā.
Ezera krastā, koku ieskauta, slējās nopietna divstāvu ēka ar ziedošu rožu krūmu priekšplānā. Tīrie baltie ziedi pieturēja vasaru. Liels raibs suns pastaigājās lievenī un neuzskatīja mūs par svešiniekiem. Dūmi no skursteņa vēstīja par rosīšanos namā. Iekštelpas atklāja brīnumu pēc brīnuma, izraisot dažādas noskaņas. Te bija darbojušās čaklas rokas fantāzijas lidojumā. Telpas savdabīgas padarīja pīti griesti, sienu dekori un gleznojumi, paštaisīti aizkari, lampu kupoli un vēl daudz kas cits. Pulcējāmies baltā kapelā. Altāra vienā pusē atradās pelēks laukakmens. Aiz tā slējās mūra siena ar cilvēku vārdiem un kristību datumiem uz katra ķieģeļa – liecība par “dzīvajiem akmeņiem”, kas veido kristiešu kopību. Stūra akmens atgādināja par Jēzus žēlastību un uzvaru, brīdinot tos, kas netic Viņam. Harīnas Brūklenes rokdarbi un viņas veidotā fotogalerija ar trāpīgiem Bībeles pantiem zem katra attēla parādīja, cik daudzveidīgi iespējams apliecināt Dievu. Viņš bija piešķīris talantus savam bērnam, un mēs drīkstējām ielūkoties, kā tie tiek atpelnīti.
Sestdiena bija intensīva nodarbību diena. Sveču istabā rosinājām savu iztēli, apgleznojot zīdu, veidojot apsveikumu kartītes un ieejot krāsu priekā Harīnas vadībā. Bībeles stundās kopā ar mācītāju Uģi Brūkleni gremdējāmies savās dvēselēs, lai saprastu, kas ir tas īpašais, ko katrs esam saņēmuši no Dieva, lai kalpotu citiem un nestu svētību.
Dieva Vārds māca: ”Ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu.”(1Pēt 4, 11) Jēzus parastas lietas darīja ar neparastu pazemību. Viņa beznosacījuma mīlestība aptvēra visus un žēlastība nebija pienākuma, bet mīlestības izpausme. Mēs lūdzām Jēzus klātbūtni un Svētā Gara pieskārienu to visu izprast. Mēs to saņēmām, piedzīvojot gluži neparastā veidā.
Sestdienas vakars bija rāms un saulains. Pēc spraigajām nodarbībām ezers vilināt vilināja, tādēļ priecīgi atsaucāmies uzaicinājumam izbraukt ar motorlaivu Usmas ezera plašumos, ko varētu salīdzināt ar Galilejas jūru pirms 2000 gadiem. Sadalījāmies grupās. Pirmā grupa atgriezās lieliskā noskaņojumā. Līvija pat bija atļāvusies stūrēt “kuģi”. Mēs, astoņi cilvēki, ieskaitot jaunāko dalībnieku Artūriņu, devāmies reisā jau krietni pievakarē ar mācītāju Uģi kapteiņa lomā. Ezera otrajā krastā saniķojās motors. Nelīdzēja ne atkārtota iedarbināšana, ne sveces nomaiņa. Visas pūles kaut ko izmainīt izrādījās veltas. Beidzot motors apstājās pavisam. Līdz mūsu mājvietai bija atlikuši kādi trīs kilometri. Sapratām, ka esam pilnīgi rīcības nespējīgi. Ielūkojāmies ciešāk viens otrā. Baiļu nebija. Dīvains pārpasaulīgs miers un klusums pārklāja ezeru. Baudījām neparastu saulrietu. Krasta līnija lēni dzisa vakara mijkrēslī. Pāri mums iedegās zvaigznes. Debesīs ielauzās liels spožs pilnmēness, uzmezdams staru kūli mūsu laivai. Satraucoši skaisti! Mūsu iztēle bija sakāpināta. Tūlīt, tūlīt parādīsies Jēzus, reāli skatāms un aptaustāms! Pateicāmies lūgšanā, paļaujoties Viņa vadībai dabūt mūs krastā. Jutām, ka mūs tur gaida un par mums uztraucas. Prātā nāca laiks, kad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem piedzīvoja vētru uz Ģenaceretes ezera. Vētra norima Viņa spēkā. Jēzus toreiz sarāja mācekļus par mazticību. Tagad nebija vētras. Sēdējām, ietīti Dieva mīlestībā. Cik stipra ir mūsu ticība šobrīd? Mēs sajutām Jēzus klātbūtni. Samelnējušajā tumsā pēkšņi ieraudzījām sīku uguntiņu tālu priekšā. Maiga un Laimonis krastā signalizēja, lai mēs nepazaudētu pareizo virzienu. Pārējie veidoja lūgšanu ķēdi. Kapteinis Uģis, mierīgs un līksms, telefoniski sarunāja palīgu, kas citā motorlaivā mūs nogādāja krastā. Kas tā bija par tikšanos! Tāda mīlestība plūda no visiem, ka apkampāmies un raudājām. Viņiem, krastā gaidot, bija daudz grūtāk nekā mums laivā. Dievs šajās stundās lika izjust, ko nozīmē garīga kopība, cik svarīgas ir rūpes par savu tuvāko, kādu prieku spēj izraisīt kāds “izglābts pazudušais”. Viņš parādīja lūgšanas brīnumaino spēku, kas atraisījās ”stiprā paļāvībā uz to, kas cerams,” un būtisko nepieciešamību atrasties draudzē, kas ir pasargāta Kristū. Svētais Gars bija pieskāries katrai dvēselei un dāvāja tādu mieru, kas augstāks par visu saprašanu.
Nākamajā dienā kopā ar Usmas draudzi svinējām dievkalpojumu gaišajā dievnamā, kas izstaroja siltumu un smaržoja pēc sveķiem un lauku ziediem. Jēzus bija starp mums pēc sava apsolījuma: ”Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas, līdz pasaules galam.”
Skaidrīte Mežecka |
