Dievs ir radījis cilvēka garu, dvēseli un miesu. Par to mēs lasām Radīšanas grāmatā: "Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.″ (1.Moz 2,7)

Tātad cilvēka gars, dvēsele un miesa pieder Dievam, tas ir Dieva īpašums. Bet cilvēks šajā pasaulē bieži dzīvo tā, it kā viņš pats sev ir kungs un ķēniņš, ignorējot savu Radītāju. Un šai paškundzībai ir smagas sekas – garīgas un fiziskas. Jau baznīcas tēvs Augustīns ir teicis, ka cilvēka dvēselei nav miera, kamēr tā neatrod dusu un patvērumu Dievā, savā Radītājā.
Zinu cilvēkus, kas ir spēlējušies ar garīgo pasauli un tādējādi pēc tam atradušies tuvu iznīcībai. Ir arī cilvēki, kas pakļāvuši savu miesu bīstamām netradicionālām ārstēšanas metodēm un nonākuši lielā garīgā un fiziskā postā, apsūdzēdami cilvēkus un pat Dievu. Un tas tikai tādēļ, ka cilvēks pats ir gribējis būt noteicējs pār to, ko radījis Dievs. Cilvēks tādējādi ir pagriezis muguru Dievam vai pat Viņu izaicinājis.

Vai šādam cilvēkam ir izeja no sevis un ļaunā radītā posta? Jā. Kad viņš beidz apsūdzēt citus. Tad ir iespējams sadzirdēt Dieva Vārdu, kas ļauj ieraudzīt savu dzīvi Dieva gaismā, tad no acīm nokrīt it kā zvīņas, un tad arī Dievs atņem naidu pret posta radītājiem – sevi un citiem. Dievs savā žēlastībā dāvina jaunu skatījumu uz Viņa radīto "garu, dvēseli un miesu, kas visā pilnībā paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai,″ (1Tes 5,23) un dāvina jaunu dzīvi šeit un savas Mājas. Tāda ir Dieva žēlastība. 

Redaktore Milda Klampe

Ak, labais, visvarenais Dievs, kas Tu gādā par katru no mums tā, it kā Tu gādātu par viņu vienu pašu, un par visiem tā, it kā tie būtu viens! Svētīgs tas cilvēks, kas mīl Tevi, mīl savus draugus un savus ienaidniekus Tevis dēļ. Es redzu, cik daudz lietu paiet un tiek aizvietotas ar citām, bet Tu paliec vienmēr. Ak, Dievs, mans Tēvs, Tev gribu uzticēt visu, ko esmu no Tevis saņēmis, un tā es nekā nepazaudēšu. Tu mani radīji priekš sevis, un mana sirds nav mierīga, kamēr tā neatrod dusu Tevī. Āmen.

Augustīns (354–430)