Iestājies tāds laiks, kad ziedu klēpji ceļo no veikaliem uz skolām un no skolām uz mājām, līdzās tiem visapkārt skan apsveikumu vārdi, laba vēlējumi un pateicības pilnas runas. Izlaidumu laiks. Arī mūsu jauniešiem tas nav pagājis secen.
Izlaidums ir viena no tām svinīgajām reizēm, kad gribas izskatīties patiešām labi. Viss tiek darīts, lai tieši ārējais veidols būtu nevainojams: meitenēm skaistas kleitas, kurpes, frizūras, rotaslietas, kosmētika, manikīrs un nezin kas vēl; puišiem – kārtīgs uzvalks, ja kādam vajag - frizūra. Tas viss, protams, izskatās jauki, skaisti un izlaidumam piederīgi, taču – ko līdz skaistais ietērps un spožais apvalks, ja iekšpusē, pašā cilvēkā, ir tukšums, trūkst kodola. Tā kā sīpolam – lobot mizu pa mizai, var nonākt vienīgi līdz nekam, jo sīpolam vidū nekā nav. Ja cilvēka iekšējā pasaule ir bagāta un saturīga, tad tas izstarojas arī ārpusē – un miesa iegūst vēl skaistāku apveidu.

Kā ir ar mums? Dievs savos bērnos jau ielicis kodolu – mēs sevī nesam daļu no Kristus. Viņš ir mūsu centrs, Viņš – mums pa vidu, iekšā, apvalkā. Viņš ir Mīlestība, Viņš ir Gaisma, Viņš ir Miers. Cik gan esam bagāti, jo tas viss mūsos ielikts! Kā liesmiņa šī iekšējā dzirksts apgaismo arī ārējo veidolu; gars, dvēsele un miesa harmonizējas, veidojot skaistu, Dieva līdzībā sakņotu cilvēku. Tad uzposta ir ne tikai ārpuse, bet arī iekšējā pasaule, tad var nešaubīties, ka, lobot mizu pa mizai, nenonāksim līdz nekam.

Vēlreiz aplūkojot jauniešu izlaidumu bildes, jāsaka, ka visi tiešām izskatās ļoti skaisti. Turklāt prieks tajā apziņā, ka šis skaistums nav tikai sīpola virsējā kārta, bet tas ir kā auglis, kam vidū ciets kauliņš – ticība. Protams, auglim izžūstot, kauliņu viegli var izņemt ārā vai arī tas pats var izkrist, taču, kamēr vien dzīvojam Kristū un Kristus mūsos, no izžūšanas varam nebaidīties.

Madara Jauģiete