Pēc Dieva tēla radītais cilvēks savas zemes dzīves laikā garīgi stiprina sevi dievnamā, emocionālu pacēlumu rod dabas skaistumā, bet savu ķermeni norūda fiziskās aktivitātēs. Par sava brīvā laika aktivitātēm un kā tās iespaido attiecības ar cilvēkiem stāsta mūsu draudzes locekle MAIJA ŠKENDERSKA.
Vispirms pāris vārdos par savu ģimeni. Kā jūs raksturotu savstarpējās attiecības savās mājās?

Es varētu teikt, ka man ir laimīga ģimene. Man ir vīrs, ir bērns, dēls Miķelis. Varētu varbūt vēlēties vairāk bērnu, bet nav. Taču ģimenes trīsstūris, kurā trīs punktiem jābūt savienotiem, tas mums ir. Galvenais, ko gribu teikt, ka pāri mūsu attiecībām stāv Dievs. Katru rītu un vakaru pateicamies Viņam, ka mums ir mājas, ir ģimene, ka jūtamies laimīgi. Mēs tik tiešām tādi jūtamies.

Vai jūs ar vīru savas attiecības kaut kā īpaši kopjat?

Ir jau arī gadi kopā nodzīvoti. Ceturtajā decembrī būs divdesmit gadi, kopš esam kopā. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēku iepazītu, kā saka, pieslīpētos. Tad jau tu otru vienkārši jūti. Sākuma gados mūsu attiecības bija asākas, tad mēs varbūt vairāk strīdējāmies. Protams, arī tagad gadās domstarpības, bet visu jau var atrisināt mierīgā ceļā. Nu tā – mēs vienkārši dzīvojam...

Jūs sakāt: esam pateicīgi Dievam. Jūs nākat no ticīgas ģimenes, vai Dievu iepazināt kopīgi laulības laikā?

Mana vecāmamma no tēva puses bija ticīga, mammas mamma ne. Bet vīramāte, liekas, šobrīd ir pievērsusies Dievam. Mēs ar vīru Dievu atradām laikā, kad vedām dēliņu uz Medicīnas darbinieku kultūras nama estētikas skolu. Tur bija arī kristīgās mācības stundas, ko pasniedza jauna sieviete, kurai vīrs bija gājis bojā un kas bija palikusi viena ar mazu bērniņu. Viņa bija tik sirsnīga, tik laimīga, viņa vienmēr smaidīja. Viņas izturēšanās mani uzrunāja – kā tā, tāda nelaime un viena ar mazuli, kā var būt tik gaišs cilvēks. Sāku interesēties – kā tas var būt? Izrādījās, jaunā skolotāja bija kristiete no baptistu draudzes un kristīgās nodarbības vadīja bez samaksas. Mēs tolaik dzīvojām Jēzusbaznīcas ielā un sākām vest Miķeli uz Jēzus draudzes svētdienas skolu, bet es sāku iet pie māmiņām. Kopā ar Miķeli pārrunājām, ko mēs tur darām, un tad arī vīrs sāka nākt.

Kopš esat iepazinusi Dievu – vai varat teikt, ka personiskās attiecības ar Dievu maina attiecības ar cilvēkiem?

Jā, maina, jo saprotam, ka citi ir citi un var būt pavisam atšķirīgi. Mēs turklāt ik dienas uzņemam daudz dažādu emociju, arī daudz negāciju no apkārtnes. Un mēs savā spēkā nevarētu ar tām tikt galā, bet tagad esmu iemācījusies daudz ko paturēt pie sevis, visu nepateikt. Esmu sapratusi, ka dažkārt labāk ir paklusēt, jo visi nedomā, nedara un nejūtas kā es, citi nav tādi kā es. Saprotu, ka cilvēki uztver dzīvi dažādi un pārveidot viņu domāšanu es nevaru. Vienkārši pateikt, lai pateiktu – un ko tas dos?

Vai jūsu darbavietā kolēģiem ir zināms, ka ejat baznīcā, ticat Dievam?

Tas nav noslēpums, taču, ko viņi domā savā sirdī, es nezinu. Es savus uzskatus neslēpju, izsaku savu viedokli par vienu vai otru lietu, bet tādos lielos strīdos neielaižos. Reiz, kad kolēģes pārāk ilgi apsprieda kādu nevērtīgu TV raidījumu, pateicu, ka tie ir briesmīgi, ka tādus labāk vispār neskatīties, tad gan saņēmu pārmetumus par neiecietību – tu taču ej baznīcā, kā tu vari tā visu noliegt, kā ar nazi nogriezt utt. Laikam biju pārāk asi izteikusies, taču pateicu, ko domāju. Tagad es biežāk paklusēju. Uz Ziemassvētkiem allaž uzaicinu kolēģus atnākt uz mūsu baznīcas pasākumiem. Taču nekādu lielo atsaucību neesmu manījusi. Viena kolēģīte gan savu meitu palaida uz draudzes bērnu nometni, un tagad viņa sākusi apmeklēt arī svētdienasskolu. Tas viss Dieva ziņā.

Pastāstiet par savām brīvā laika fiziskajām aktivitātēm.

Diezgan aktīvi braucu ar velo, piedalos arī sacensībās. Patīk arī kājām iet. Vēl es kāpju kalnos, klintīs. Esmu bijusi Francijā, Šamonī, gājām uz virsotni. Un nevis pa takām, bet kāpjot ar ledus cirtņiem, dzelkšņiem. Beidzu mācību kursu grupā pie instruktora Kristapa Liepiņa, piedalos arī piedzīvojumu sacensībās. Tagad organizējam paši savas grupiņas. Bijām velobraucienā uz Sardīniju, tur arī mazliet pakāpu klintīs. Tur ir pasakaini. Esmu iecerējusi septembrī aizbraukt uz Maljorku.

Laika gaitā ir izveidojusies grupa, kam šādas lietas patīk, gribētāji var pievienoties. Pagājušogad Jāņos bijām Sāremā (Sāmsalā). Pagājušajā svētdienā izgājām gar Brasas upi aplūkot iežus. Vienkārši baudām dabu.

Kā norit draudzes locekļiem rīkotie pasākumi?

Arī draudzē organizēju līdzīgus pasākumus. Ir bijis gājiens gar jūru, trīs vai četri velobraucieni. Vienreiz pieteicās astoņpadsmit, tas nozīmē, ka interese ir. Esmu šo pasākumu iniciatore un arī vadītāja. Pagājušajā gadā Siguldā sanāca diezgan grūts maršruts. Nedomāju, ka viss izvērtīsies tik ekstrēmi. Gāja raibi, pa kāpnēm, pa dubļiem un lapām... Domāju, ka neviens ar mani vairs nerunās. Savu spēju pārbaude tā bija. Pasākumā piedalījās arī mūsu mācītājs. Esmu daudz kur bijusi, zinu maršrutus, ko tur var redzēt. Pagājušajā gadā izgājām Ramatas klintis ar kājām. Viena reize bija ar nakšņošanu, pārējie vienas dienas izbraucieni. Tās nav parastās tūrisma takas, bet vietas, kur ļoti maz brauc. Esmu jau satvērusi šo vietu skaistumu, un gribas tajā dalīties ar citiem. Esam braukājuši pa alām, aplūkojuši pilskalnus. Bijām Kvēpenē Saullēkta kalnā, vēlāk aizvedu turp arī draudzi.

Vai šādas ārpusdraudzes aktivitātes veicina cilvēku saprašanos? Vai darāt, kā Bībelē teikts: "pamāciet nekārtīgos, iedrošiniet bailīgos, palīdziet vājajiem un esiet pacietīgi pret visiem"?

Šādi pasākumi norūda katru indivīdu atsevišķi un stiprina arī kopības sajūtu. Man, piemēram, daudz kas liekas viegli izdarāms. Daudziem jauniešiem patīk sevi pārbaudīt. Bet zinu, ka tam, kas varbūt pirmoreiz uzkāpis uz riteņa, ir grūti. Daži tiešām fiziski nespēja to izturēt. Viņi aizbrauca projām. Bet ir arī tā – ja tu kādubrīd pārvarēsi šo savu "nevaru", tad varēsi pacelt savu spēju latiņu drusku augstāk. Tāpat kā ticībā tas ir – ja stāvēsi vienā līmenī – ai, ko nu es, labāk, lai paliek viss, kā ir, tad arī dziļāku ticības pārliecību neiemantosi.

Kas cenšas un nespēj, tiem vienmēr palīdzam. Sadalām viņu mantu smagumu uz pārējiem. Pagaidām, ejam lēnāk. To jau nevar nedarīt. Grūtībās cilvēks kļūst pilnīgi citāds. Un arī tas, kam palīdz, jūtas stiprināts.

Vai visās aktivitātēs piedalāties kopā ar vīru vai arī atsevišķi?

Cenšamies būt kopā. Bet, ja viņš netiek, braucu viena. Cilvēki to dažādi uztver – kā tā var? Bet, manuprāt, tas nav nekas īpašs. Nepatīkamāk, ja cilvēki savas sliktās attiecības slēpj aiz ārišķīgas maskas visur būt kopā. Tā ir ļoti bieži. Bet, ja es zinu, ka manā ģimenē viss ir kārtībā, ja mūsu attiecībās valda uzticība un paļaušanās

uz otru, tad neredzu neko sliktu, ja aizbraukšu bez vīra viena pati.

Bet, kas man ļoti patīk, ir tas, ka ar mums kopā brauc mācītājs Erberts – tad mēs ieraugām un izjūtam, ka viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs. Daudzi kaut kā to nesaprot, uztver viņu kaut kā īpaši. Bet, kad redzi viņu blakus citiem šajos pārbaudījumos, kad ieraugi grūtībās, man liekas, ka draudzes cilvēkiem tas ir ļoti noderīgi, tas tuvina mūs savstarpēji, rada uzticību. Varētu braukt arī vecāka gadagājuma cilvēki. Patīk, ka apkārt ir dažāda vecuma cilvēki, jo draudze ir kā ģimene un tajā nav tikai jaunieši vien.

Vai tad jūsu pasākumos var piedalīties arī vecāki cilvēki?

Var gan jauni, gan pavisam jauni, gan vecāki. Esam gājuši kopā ar visjaunāko paaudzi – Kupčiem bija līdzi Gabriēls, Miķelsoniem Paula. Kad gājām no Vitrupes uz Tūju, tajā reizē piedalījās viena kundzīte gados, bet ne no mūsu draudzes. Viņai bija paaugstināts asinsspiediens, slikti ar sirdi utt. – ja nespēs, vai varēšot atstāt mūsu pasākumu un braukt atsevišķi mājup uz Rīgu. Saku, tāda iespēja būs. Stāstu, ka pat bērni piedalās un iziet un ka būs labi. Un, lūk, viņa gāja, gāja un izgāja. Un kāds bija viņas prieks beigās, ka ir nogājusi tādu gabalu – 20 kilometrus, pati bija par to pārsteigta. Ar šo piemēru es gribu teikt – daudz ko varam, ja vien ir vēlēšanās to darīt.

Reiz Baldonē palikām pa nakti viesu mājiņā – uztaisījām vakariņas, kopīgi sēdējām, bija ārkārtīga mājīguma sajūta.

Jūs aicināt cilvēkus būt kopā un vienotiem, bet kādi, jūsuprāt, ir cilvēku nesaprašanās cēloņi?

Tas, ka cilvēki nespēj pieņemt, ka cits domā savādāk nekā tu. Cilvēks grib saskatīt tikai to, ko grib. Un neieklausās otrā, jo to nemaz nevēlas vai nespēj. Ja cilvēkiem ir dažādi uzskati, neviens viņu nepiespiedīs no tiem atteikties, un tad nekā kopīga nevar būt. Viņi ir pārliecināti par savu taisnību, mēs par savējo. Strīdēties nav vērts. Savs viedoklis mums ir jāsaglabā, pie tā ir jāpaliek, bet visi strīda karstumi ir nevajadzīgi un rada jukas.

Mums Marka evaņģēlijā dota pavēle: turiet sāli sevī un mieru savā starpā!

Tas ir galvenais. Un vēl svarīgi par visu lūgt. Dienu iesākam ar lūgšanu un vakara lūgšanā pārdomājam, kur esam kļūdījušies. Ar lūgšanām dzīvojot, attiecības sakārtojas, dienas gaitas sakārtojas, darbi un darāmais tā sakārtojas, ka visu paspējam un izdarām laikā. Dievs to ir apsolījis, un Viņš ir kopā ar mums gan ikdienā, gan brīvos brīžos.

Maija Škenderska

Ar Maiju sarunājās Valda Zvaigzne