PATIESĀ GAISMA (Jņ 9:1–41)

Fakti

Jūdi uzskatīja, ka ciešanu iemesls vienmēr ir saistīts ar grēku, tāpēc mācekļi jautāja, kas ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki.

Esam no sirds priecīgi un pagodināti: Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros Rīgas Jēzus evaņģēliski luterisko baznīcu un draudzes misijas centru – Rāmavas Depkina muižu – ir atzinusi par vieniem no vislabāk sakoptajiem un restaurētajiem valsts nozīmes kultūrvēsturiskajiem objektiem Latvijā kopš Latvijas valsts izveides. Šajās kultūras mantojuma dienās uzmanība tika vērsta uz to, ka mūsdienu straujajā, notikumiem un pārmaiņām bagātajā laikmetā mēs bieži nevērīgi paejam garām izcilām vērtībām, ko radījušas iepriekšējās paaudzes, kā arī uz to, ka vienmēr ir bijis kāds, kas par šīm vērtībām ir rūpējies, jo pašas par sevi tās pastāvēt nevar.

„Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi Savai tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!” (Ps 28:7–9)

Ir pagājis kāds laiks kopš pēdējā ziņojuma par to, kā veicas ar mūsu baznīcas atjaunošanas darbiem. Atskatoties atpakaļ, varam tikai apliecināt 28. psalma 7. pantā teikto: „Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu.” Šī projekta laikā esam piedzīvojuši gan prieka pilnus brīžus, gan sarežģītus un grūtus pārbaudījumus, kad nekas cits neatliek kā nākt Dieva priekšā un lūgt, lai Viņš ir mūsu vairogs un palīgs ikkatrā turpmākajā solī un darbā.

Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no sirds pateicamies par jūsu sapratni, lūgšanām un finansiālo atbalstu – tas šajā laikā draudzei ir ļoti nozīmīgi.

Šo mēnešu laikā ir sākti vairāki svarīgi projektā paredzētie darbi.

Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!” Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos. Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes – krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?

Dievs mūs ir aicinājis netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem. Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.

Neapmierinātība ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.

Senākajiem draudzes locekļiem Jēzus baznīca gadu gaitā kļuvusi sirdij tuva un pierasta. Iespējams, daudziem no mums šķiet, ka par šo ēku un tās vēsturi zinām gandrīz visu. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt tomēr mūsu mīļajai baznīcas ēkai vēl ir kāds noslēpums, ko mums pavēstīt?

Priecājamies, ka, pavasarim rotaļājoties, esam saņēmuši vēl vienu patīkamu ziņu. Draudze ir ieguvusi finansiālu atbalstu no Valsts kultūras kapitāla fonda, lai īstenotu draudzes ēkas, kas atrodas Brīvības ielā 62, fasādes arhitektoniski māksliniecisko izpēti un tehniskā projekta izstrādi.  

Kopējais no Valsts kultūras kapitāla fonda saņemtais atbalsts sasniedz 2000.00 EUR.

Projekta ietvaros tiks veikti šādi darbi:

Ministru kabineta 2016.gada 12.janvāra noteikumu Nr.35 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums” ietvaros LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2016.gada 27. jūlijā ir apstiprinājusi reliģiskās organizācijas “Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze” projektu “Energoefektivitātes paaugstināšana baznīcas ēkā”, Projekta identifikācijas Nr. EKII-1/17 (LR Vides aizsardzības un reģoionālās attīstības ministrijas 2016.gada 21.jūlija Lēmums Nr. 1/17).

Dolaču ģimenes CV

Jānis , dr.sc.ing., Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, Ksiloģenēzes laboratorijas vadītājs, 7 grāmatu autors, draudzē kopš 2010. gada.

Dace, mūzikas skolotāja, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Saimniecības daļas pārzine, draudzē kopš 1995. gada.

 Valters & Dace, mag.theol., 8 gadus laulībā, 7 gadus pareizticībā, Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzēji, Tartu Universitātes doktoranti.

Līga, mag.oec., mag theol., LELB Finanšu nozares vadītāja vietniece, kasiere, draudzē kopš 2000. gada.

Ar Dolaču ģimeni „Jēzus draudzes dzīve” tiekas krietnu brīdi pirms Ziemassvētkiem. Taču saruna ir tieši par to, par Ziemassvētkiem un Bērna piedzimšanu. Galdā klātie sautētie kāposti un desiņas, kā arī čalas, smiekli un dzejoļu deklamācija mūsu tikšanos padara par svētkiem, nu gluži vai Ziemassvētkiem.

Sēžu ar savu draugu pie degoša kamīna. Viņš jautā:

“Kādēļ īsteni Ziemassvētkos dedzina eglīti, un ne priedi vai kadiķi, arī šie koki taču saglabā savu zaļumu?”

“Vai tu tiešām to nezini? Paskaties tikai, egles galotnē katrs zars izveido krustu. Egle ir Kristus koks, tas nes viņa likteni. Krusts saista debesis un zemi, visu dzīvo radību, arī kokus. Jēzum jau piedzimstot bijis lemts krusts, eglei tas ieaug debesīs. Atbrīvots krusts. Krusts bez pienaglota Cilvēka Dēla. Kas dzīvo eglei līdzīgu dzīvi, ar saknēm cieši turas zemē vai šaurā klinšu spraugā, savos zaros dod mājvietu nogurušiem putniem, klausās pasaules vējos, tiecas pretī saulei un nedz vienpatības kailsalā, nedz izmisuma sniegputenī nebeidz augt un slavēt dzīvību, - tas Kristu noņem no krusta.

Šī „atslēdziņa pārvērtībām” katram ir citāda, bet tomēr pāri visam ir Dieva vadība. Šoreiz dalīties pārdomās par savu pieredzi, kā Dievs vada, un atgriešanos draudzē aicināju dalīties draudzes brāli Ģedertu Jirgensenu.

Pašā sākumā Dievu nepazinu. Mana „zelta atslēga” ticībai ir Agita (sieva). Viņa bija tā, kas pieveda pie durvīm, un es kā bērns skraidu te iekšā, te ārā. Dzīvojot, tā teikt, pa Dieva istabu, esmu no tās arī diezgan tālu izgājis laukā. Daudz ko redzējis, daudz ko izjutis, un daudz licis citiem just. Nu jau esmu atgriezies, bet ir vēl jānotīrās, jo tāpat kā mazi bērni iziet ārā un nosmērējas, pirms nākt viesistabā, ir jānomazgājas. Ar dubļainām rokām un kājām tā nevar.

Kalpojot draudzē, var pienākt brīdis, kad kāds no mums saņem aicinājumu vadīt. Vadīt Svētdienas skolu, vadīt jauniešu darbu, vadīt muzikālo dzīvi, vadīt diakoniju vai vēl kādu citu jomu. Ikviens vadītājs ir saskāries ar jautājumu: kā es varu kļūt par patiešām labu vadītāju, kas spēj sapulcēt uzticamus palīgus sev apkārt un gūt panākumus savā jomā?

11. un 12. novembrī kristīgajiem vadītājiem bija iespēja piedalīties brīnišķīgā pasākumā – vadītāju konferencē „Global Leadership Summit”, kas pirmo reizi norisinājās Latvijā. „Global Leadership Summit” (GLS) ir starptautiska starpkonfesionāla kustība, kas veiksmīgi darbojas kopš 1995. gada, mobilizējot pasaules līmeņa vadības speciālistus, lai apmācītu katru, kas apzinās savu kā vadītāja atbildību un uzdevumu.

„Atbildes meklējot” vakari notika reizi nedēļā, bet tā sauktās komandas tikšanās, gatavojoties turpmākajām nodarbībām, un jo īpaši kursa dalībnieku kopīgajam nedēļas nogales izbraukumam, bija daudz biežākas. Tā pamazām sākām tikties arī ārpus baznīcas, sākumā gan nedaudz plašākā lokā, bet vēlāk it kā nejauši aizvien biežāk arī divatā, un tad jau palēnām ar kopīgo kalpošanu saistītās sarunas kļuva daudz personīgākas, un kopīgā laika pavadīšana daudz mazāk saistīta tieši ar draudzē veicamajiem pienākumiem.

Kora kalpošanā pašlaik norisinās pārmaiņu laiks. Un ikvienas pārmaiņas tīri cilvēcīgi mēdz biedēt vai šķiet nepatīkamas, jo mēdzam pierast pie pazīstamā un ierastā.

Kad mācītājs Erberts zvanīja Austrai Ošlejai un aicināja lūgt par šo kalpošanas nozari, kā arī uzrunāja uzņemties turpmāk vadīt kori – Austra nobijās. Ilgus mēnešus viņa bija lūgusi Dievu, lai izmanto viņu un lieto viņas talantus, jo līdz šim Austra draudzē piedalījusies dažādās aktivitātēs un kalpošanās, bet tā īsti vēl nebija „nostabilizējusies”. Kad jaunā diriģente saņēmusi Dieva atbildi, viņa atzīstas, ka apjukusi... Radās domas par to, vai spēs paveikt uzticēto, vai neradīsies traucēkļi apvienot šo atbildību ar studijām utt. Austra atzīst, ka, pašlaik skatoties atpakaļ, ir gājis visādi – ir bijuši ļoti grūti un smagi mirkļi, kā arī pacilājoši un stiprinoši.

Ko mēs kristīgajā draudzē saprotam ar vārdu „slavēšana”, kāda ir tās nozīme draudzes ikdienas dzīves ritumā un dievkalpojumos?

Slavēšana ir pateicības, pielūgsmes un prieka izteikšana par Kristu un visu to, ko ar Viņu esam saņēmuši. Patiesa slavēšana piedzimst, piedzīvojot Kristu un Viņa sniegtās dāvanas. Ļoti uzskatāmi to ieraugām Jēzus mātes Marijas sacītajos vārdos: „ Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars Gavilē par Dievu, manu Pestītāju...”

Svētdien, 4. decembrī, plskt. 15.00 viesnīcas „Albert Hotel” restorānā „Bestsellers” notiks Alfa kursa 2011. gada rudens sezonas izlaidums. 

Svētdien, 11. decembrī , plkst. 10.00 notiks jauno draudzes locekļu Iesvētes dievkalpojums.

Darbu uzsākusi jaunievēlētā Nominācijas komisija piecu cilvēku sastāvā (mācītājs Erberts Bikše, draudzes priekšnieks Māris Pētersons, draudzes padomes locekle Iveta Godiņa, revidente Līga Dolace, kā arī draudzes lietvede Lelde Kupce), kas izraudzīs padomes un revidentu kandidātus jaunajām vēlēšanām, kas notiks 2012. gada 25. martā.

Gaidot Mūžības svētdienu, aicinājām pārdomās par mūžību dalīties mūsu draudzes māsu, arhitekti Helēnu Dekanti.

Nekad iepriekš neesmu īpaši domājusi par Mūžības svētdienu, tāpēc atsaucos mācītāja aicinājumam veidot Sarunas par nemirstību. Ceru, ka mēs, ceturtdienu vakaros kopīgi pārdomājot ar nāvi un mūžību saistītus jautājumus, arī atradīsim kādas Bībeles vēstī balstītas patiesības. Bet, runājot tieši par vārdu mūžība, - esmu daudz par to domājusi, jo, bieži braucot cauri Lielvārdei, manu uzmanību vienmēr piesaistīja ceļa norāde „Pa kreisi ir serviss mūžība”.

Katrs iepazīšanās stāsts ir īpašs, un nav svarīgi, vai tas bijis pirms 2 vai 42 gadiem. Nav mazsvarīgu iepazīšanos, bet ir tādas, kas maina mūsu dzīvi. Viena no tām ir satikšanās ar Jēzu, savukārt otra – sava īstā cilvēka atrašana. Šoreiz parunāsim par to otru – par iepazīšanos ar cilvēku, kas maina Tavu ikdienu un arī Tevi pašu.

Ir kāda īpaša ticība, sevišķa ticība, tāda ticība, kura, ja cilvēkam tāda ir, spēj iedot ko tādu, ko viņš nekad un nekur citur nespēj saņemt.

Tā ir ticība brīnišķīgai vēstij, ziņai, ka Kristus dēļ Dievs ir žēlīgs visiem, kas tic pestīšanai, ko Viņa Dēls paveicis, Golgātā izlejot savas asinis par pasaules grēkiem.

Un tā jau ir ļoti konkrēta ticība – tā ir centrālā ticība Baznīcā – jo tā izšķir visu, tā nosaka visu, tā paskaidro visu, kas notiek Baznīcā un šai pasaulē.

Kāpēc to lieto Mūžības svētdienā?

Baltā krāsa simbolizē skaidrību un prieku. Baznīcas gada ritējumā to lieto Ziemsvētkos, Zvaigznes dienā, Lieldienās, Trīsvienības svētkos, Kristus

Debesbraukšanas dienā un Mūžības svētdienā.

Baltā krāsa Mūžības svētdienā atgādina mums par to, ka dodamies uz Dieva mūžīgo Valstību, kurā valda miers, svētlaime un gaisma.

Šajā jaunajā mūsu avīzītes rubrikā katru mēnesi iepazīstināsim draudzi ar mūsu Dievnama „darbarūķiem”- cilvēkiem, kas ir iesaistījušies kādās kalpošanās, bet parasti ikdienā vai nu netiek izcelti vai čakli darbojas, gluži vai nemanot. Šoreiz mūsu uzmanības centrā ir dāmas, kas katru dievkalpojuma sākumu mūs sagaida, dalot dziesmu grāmatas. Šajā kalpošanā darbojas Zenta Mežaraupa, Daiga Lagzdiņa, Laimdota Kalna, Zane Pugoviča un Lienīte Čodare. Pateicība Zentai Mežaraupai, ka viņa dalījās savās pārdomās par kalpošanu. 

22. un 23. oktobrī Baldonē, viesu namā „Mežkalni”, norisinājās Alfa kursa nedēļas nogale, kas tradicionāli kalpo gan kā izklaides un saliedēšanās, gan pārdomu un jaunu zināšanu uzkrāšanas laiks. Dalībnieki teic, ka tā ir lieliska iespēja atrauties no ikdienas steigas un pavadīt brīnišķīgu un svētīgu nedēļas nogali kolosālā kompānijā. Turklāt tā ir iespēja uzzināt daudz jaunu lietu un piedalīties saturīgās diskusijās - viss notiek bez steigas un lieka saspringuma. Šajā nedēļas nogalē pārdomās par Svētā Gara tēmu ar dalībniekiem dalījās lektors Ulvis Kravalis. Bija iespēja arī piedalīties dažāda veida aktivitātēs, piemēram, fotoorientēšanās sacensībās pa Baldoni, izbaudīt kripatiņu svaiga gaisa, vai, gluži vienkārši, nodoties pārdomām.

Mūžība. Vai šo vārdu var attiecināt arī uz bērniem? Kāda saruna rudenīgā otrdienas vakarā vedināja mani uz pārdomām, ka var. Sarunājos ar kādu brīnišķīgu, Dieva uzrunātu meiteni, kas aizrautīgi dalījās tajā, ko bija piedzīvojusi Svētdienas skolas jaunākās grupiņas nodarbībā. Viņa – vecākās grupas skolniece – bija pirmo reizi palīdzējusi jaunākās grupiņas skolotājai. Kas tur tik īpašs? Viņa pati reiz bija mācījusies šajā pašā grupiņā un klausījusies skolotāju stāstījumā par Dievu. Tagad viņa pati palīdz veidot šo stāstījumu.

Izej dzīvības ceļu līdz mūžīgajai dzīvībai!

Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. (Jņ. 10:25-29)

„Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” (Ps. 139:16)

Jēzus draudze sirsnīgi sveic:

Juri un Ilzi Križanovskus ar meitas Lindas, Andri un Aurēliju Lauciņus ar dēla Jāzepa, Kārli un Inesi Višus ar dēla Jēkaba piedzimšanu!

Sirsnīgs paldies visiem draudzes locekļiem, kuri piedalījās Pļaujas svētku pārtikas paku sarūpēšanā gan ziedojot pārtiku, gan naudu.

Pļaujas svētku altāra ziedojumā diakonijai tika saziedoti 340,45 lati. 125 pārtikas paku sagatavošanai un izvadāšanai izlietojām 463,73 latus.

Sekošana aicinājumam

Kādēļ tu izvēlējies kļūt par mācītāju?

Manuprāt, šis ceļš iesākās, kad draudzes mācītājs Guntars (bijušais Dubultu ev.lut. draudzes mācītājs Guntars Dimants – red.) mani lēnām virzīja uz kalpošanu ar jauniešiem. Kad mēs, jaunieši, sākām sanākt kopā, es diezgan ātri sapratu, ka es neko daudz nezinu, nedz teoloģiski, nedz praktiski, un es vērsos pie Guntara, lai lūgtu viņam padomu, savukārt, viņš man ieteica mācīties Lutera akadēmijas draudžu darbinieku nodaļā. Es šo ieteikumu apsvēru un izlēmu, ka ir jāpamēģina. Rudenī arī iestājos.

Domājot par šo jautājumu, man nāk prātā kāds pastāsts par kādu vīru, kurš nonāk debesīs, un eņģelis ved viņu uz viņam paredzēto mājvietu. Viņi iet garām kādām durvīm un šis vīrs jautā: “Kas ir aiz tām durvīm?”. Eņģelis paver durvis, un tur redzami priecīgi cilvēki, kuri spēlē mūziku un dzied slavas dziesmas. Eņģelis saka: “Te mums mitinās baptisti”. Tad, dodoties tālāk, atkal ir kādas durvis, kuras paverot var redzēt ļaudis, kuri iegrimuši lūgšanās, kuras pavada koru sadziedāšanās. “Te savukārt mums mitinās pareizticīgie,” komentē eņģelis. Bet pirms nākamajām durvīm eņģelis iečukst vīram ausī: “Šīm durvīm mēs paiesim garām klusām”. Kad viņi jau pagājuši garām, vīrs neizpratnē jautā: “Kādēļ mēs tā lavījāmies garām?” Eņģelis atbild: “Aiz tām durvīm mitinās luterāņi, kuri domā, ka šeit ir vienīgie.”

Kopš tiku ievests evaņģēlista amatā 11.02.2010., man ir bijusi lieliska iespēja kalpot Jēzus draudzē. Kaut arī jau iepriekš, būdams pērminderis, biju visai aktīvi iesaistījies draudzes dzīvē, gan palīdzot mācītājam dievkalpojumos, gan lasot lekcijas un vadot mazās grupiņas Alfa kursā, gan arī citās kalpošanas jomās, tomēr šajā laikā daudz ko nācās pieredzēt no jauna - pirmo reizi dievkalpojumā sacīju sprediķi, pirmo reizi vadīju dievkalpojumu patstāvīgi gan baznīcā, gan pansionātā, pirmo reizi kādu kristīju, pirmo reizi izvadīju, pirmo reizi vadīju iesvētes mācības nodarbības, kā arī piedalījos draudzes padomes un valdes darbā. Un tas viss dāvāja jaunus uzdevumus un iespējas, vienlaikus arī jaunu atbildību un pieredzi, bet aizvien arī nemainīgu paļāvību uz Dieva žēlastību un lūgšanu, lai viņš mani arī turpmāk varētu lietot kā instrumentu Savas valstības celšanai.

Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.

Kāds par ziedošanu reiz ir sacījis: evaņģēlijs ir par brīvu, bet par groziem, ar kuriem to nesam pie cilvēkiem, ir jāmaksā.

Pasaulē esot, ir jāmaksā par visu. Un draudze - viņa vēl nav debesīs. Viņas darba lauks ir pasaule. Telpas, siltums, sakārtotība, kristīgā literatūra, darbinieku atalgojums, evaņģelizācija, diakonijas kalpošana - šie ir tikai daži virzieni no plašā vajadzību klāsta, par kuriem nākas maksāt.

Protams, draudzei vienmēr no jauna ir jāizvērtē, vai viss, ko darām, ir šie „ grozi”, ar kuriem ļaudīm tiek nesta Kristus vēsts.

M. Luters. Galda runas. – Rīga : Luterisma mantojuma fonds, 2011

”Būtu bēdīgi, ja liels vīrs savās mājās izrādītos gluži necils vai arī atklātos pretruna starp vīru, kas uzstājas publiski, un to, kurš tērpies mājas drēbēs,” rakstīts grāmatas ievadvārdos un atklāj izlases nolūku – tuvāk iepazīstināt lasītāju ar M. Lutera personību. Atgriežoties no darba vai studijām un apsēžoties mājās pie galda, M.Luters parasti maltīti papildināja ar runām. Tajās ne tikai izskanēja domas par Kristu, to godinot un slavējot, par Evaņģēliju un tā sludināšanu, bet arī tika klāstīts par raizēm un rūpēm darbā, izjūtām slimībā un pārbaudījumos, pārdomām par sevi, attiecībām ar sievu un bērniem. Lutera galdabiedri par galda runām teica, ka tās viņiem ir mīļākas par visām garšvielām un gardākajiem ēdieniem. Tātad, varbūt vērts iepazīt?

Augusta vidū notika mazo grupu vadītāju tikšanās par organizatoriskiem jautājumiem, kuras laikā sadalījāmie tajos, kas jau ir gatavi uzsākt vadīšanas kalpošanu, un tajos, kas labprāt vēl pamācītos. Tāpēc no septembra draudzē sāk darboties vairākas mazās grupas, kuras pagaidām veidojas ap vadītāju, t.i., no grupas vadītāja uzrunātiem draudzes locekļiem, kā arī atsevišķa grupa tiem vadītājiem, kas labprātāk paši izietu viena gada Bībeles studiju kursu, pirms paši uzņemtos vadīšanu (šī grupa darbosies katru otro pirmdienas vakaru plkst. 18.00 draudzes Bibliotēkā).

Ar visu, kas rudenī ir jauns, radusies vēlme par jaunu pārskatīt arī kādas ierastākas lietas un kopā ar arvien vairāk dzeltējošām koku lapām nobirdināt no tām vīstošo, nesulīgo un uzmundrināt augt spējīgo.

Kādā svētdienā pēc dievkalpojuma sapulcējāmies ar mūsu mācītāju Erbertu un dažādu draudzes jauniešu nozaru mūziķiem. Ieskicējām zīmīgākās tēmas, kuras būtu vērts kopīgi visiem atkal pārskatīt. Pēc Erberta lūguma padalīšos ar pārdomām arī avīzītē – lai katram vienam būtu iespēja ar tām iepazīties. Te arī pa punktiem svarīgākais:

Katru gadu pašās oktobra beigās tiek svinēti divi svētki – Reformācijas diena un Helovīns. Abu svētku nosaukumos redzam svešus vārdus, kuru nozīme nav skaidra. Vispirms uzzināsim, ko nozīmē „reformācija”.

Reformācija ir saistīta ar pārmaiņām jeb reformēšanu. Vēl reformācijas dienu mēdz saukt par ticības atjaunošanas dienu. Rodas jautājums: kas tik traks bija noticis, ka ticību vajadzēja atjaunot jeb reformēt? Lūk, daži no iemesliem (kopumā to bija sakrājies ļoti, ļoti daudz).