Informācija par baznīcas atjaunošanas projektu >>>

Elektroniskais buklets par Jēzus draudzes vēsturi pieejams >>>

Jēzus draudzes un baznīcas vēsture ir neparasta un notikumiem bagāta. Septiņpadsmitajā gadsimtā Rīgas austrumu pievārtē esošā kaļķu cepļa strādnieki ir bijuši vareni un ticībā stipri cilvēki, jo viņu liktais pirmās baznīcas pamatakmens ir ļoti stiprs – to pierāda draudzes ilgā vēsture. Daudzi kari ir gājuši pāri Rīgas priekšpilsētām un, karavadoņu pavēles pildot, vairākkārt ir bijis jāzaudē savs dievnams, bet draudze vienmēr bijusi gatava sākt jauna nama būvniecību. Kā liecība tam altāra dekoratīvo augšdaļu rotā bagātīga zeltītu lauru vītne un dievnama celtniecības vēstures trīs nozīmīgākie gadu skaitļi – 1638, 1822 un 1938.

Pirmā dievnama vēsture sākas 17. gadsimtā Trīsdesmitgadu kara laikā (1618 - 1648), kas izcēlās kā reliģiskā cīņa starp protestantiskajām un katoliskajām valstīm. Periodu pēc 1621. gada, kad Gustavs II Ādolfs ieņēma Vidzemi, Latvijas vēsturē mēdzam saukt par zviedru laikiem. Bet pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā iestājas īslaicīgs miera periods, kad Vidzemē un arī Rīgā, tāpat kā daudzviet Eiropā, nostiprinās Zviedrijā valdošā protestantu baznīca. Reformatora Mārtiņa Lutera idejas ar jaunu spēku kļūst dzīvas un aktuālas arī Rīgā, bet Jēzus baznīca un draudze, kas pulcējas ik svētdienu nu jau gandrīz četrsimt gadus, - par šo ideju simbolu. Šī ir viena no mūsu dievnama īpatnībām – visus gadus tas ir bijis piederīgs evaņģēliski luteriskajai Baznīcai, bet draudze nav pārtraukusi savu darbību arī padomju okupācijas gados.

2007. gadā draudzē ir vairāk nekā tūkstoš brāļu un māsu, kurus vieno Dieva bezgalīgā mīlestība un Jēzus Kristus žēlastība.

Dievnams, kurā tagad pulcējas evaņģēliski luteriskā Jēzus draudze, celts 19. gadsimta sākumā, atjaunojot Rīgu pēc kārtējās karadarbības, kad Francijas – Krievijas kara laikā tai tuvojās Napoleona karaspēks. Rīgas dienvidaustrumu priekš pilsētā Daugavas labajā krastā tika izveidots jaunu, klasicisma laikmetam atbilstošu perpendikulāru ielu tīkls un plaša koka dzīvojamo māju apbūve. Jēzusbaznīcas un Elijas ielu krustojumā tika izveidots astoņstūru laukums, kas bija paredzēts jaunas - ceturtās Jēzus baznīcas celšanai.

1638

Plašākās ziņas par draudzes vēsturi ir apkopojis ievērojamais vēsturnieks, draudzes loceklis un ilggadīgais bibliotekārs, Heidelbergas universitātes filozofijas doktors Nikolajs Bušs (Nicolaus Busch, 1864 - 1933). 1922. gadā viņš raksta: Zviedru valdība apstiprināja savas valdīšanas likumību Vidzemē, un šī fakta de jure apstiprinājums ir arī mūsu Jēzus baznīca. 1636. gada 29. aprīlī Rīgas Rāte nolēma “zelta mieru” augstākā mērā cildināt ar baznīcas celšanu. Sirmais birģermeistars Bērents Dollmans, kurš kā pats pirmais tika saukts pie būves vadīšanas, atzīmē šo lielo priekšrocību savā mājas grāmatā - pēc tam, kad lielais Dievs pēc gariem ciešanu gadiem šai zemei un arī šai pilsētai atkal ir mieru dāvājis, tad žēlīgā Rāte, negribēdama palikt pateicību parādā mīļajam Dievam, nolēma celt baznīcu priekšpilsētā netālu no pilsētas kaļķu cepļa Daugavmalā kopā ar skolu un mācītāja māju [22 – turpmāk tekstā kvadrātiekavās norādīts literatūras avota numurs].

Jau pēc mēneša, 1636. gada 28. maijā Rāte vienojās par zemes gabala pirkšanu.

19. jūlijā tika guldīts pirmais pamatakmens Jēzus baznīcai.

Divu gadu laikā viss tapa gatavs – balta vienjoma celtne ar zemāku apsīdas izbūvi, stāvu jumtu un augstu torni ar galveno ieeju, kas - pretēji visām pārējām tā laika Rīgas baznīcām un arī kanoniskajai tradīcijai - atradās austrumu pusē. Ir zināms, ka jau 1636. gadā celtniecībā bija izmantoti 18 000 būvakmeņu, kas atvesti no Lībekas, jumts segts ar kārniņiem, bet tornis – ar vara skārdu. Rīgas pilsētas rātskungs Ludvigs Hintelmanis (Ludwig Hintelmann, 1578 - 1643) jaunajam dievnamam dāvājis altāri (arī Doma baznīcas kancele ir viņa dāvinājums trīs gadus vēlāk). Baznīcai bijuši arī zvani, no kuriem divi mazākie lieti Stokholmā. Tos jaunajam dievnamam dāvājuši Zviedrijas galma locekļi. Īpaši interesantas ir bijušas apgleznotās logu rūtis ar ģerboņiem un zeltkaļa Franča Garfela dāvātā kancele. Tika nopirktas arī ērģeles. Celtne izmaksājusi 7817 dālderus un 32 grašus. Svarīgs ir arī fakts, ka daži pilsētas Rātes locekļi gribēja baznīcu nosaukt Zviedrijas karalienes Kristīnes vārdā, bet 1638. gada 7. augusta Konsistorijas protokolā Nr. 81 fiksēts, ka: Rātes birģermeistara kungs teica – pateicība mīļajam Dievam, kas žēlīgi novērsis un aizslēdzis visiem uzbrukumiem un ienaidnieku nodomiem mūsu vārtus un ar bagātīgu svētību pavairojis mūsu barību un labklājību, brīnišķīgi apbūvējis un paplašinājis mūsu pilsētu, beidzot arī mūsu robežām sagatavojis mieru un klusumu, lai mēs varētu celt baznīcu. Mums vajag Dievu teikt un slavēt, jo Tas Kungs ar mums ir ko lielu padarījis, lai mēs būtu priecīgi. Tāpēc, godājamā Rāte, visuvarenajam Dievam par godu un kā parādnieku pateicība par viņa spēcīgo aizsardzību, tēvišķīgo glābšanu ar bagātīgu svētību un atvēlētu mieru, kā arī priekšpilsētas iedzīvotāju kristietības nostiprināšanai un augošās jaunatnes pamācīšanai tapa baznīcas būve, kas drīz beigsies un pēc kuras izskata jau spriežams, kā vārdā to saukt; ierosinu izbeigt debates [21].

Rātskungi piekrita un nolēma, ka baznīca jāsauc Jēzus vārdā – Jēzus baznīca.
1638. gada 12. augustā superinten dents Hermanis Samsons (1579 – 1643) iesvētīja jauno dievnamu. Rīgas pano rāmās un plānos, kas saglabājušies no 17. gadsimta, ir redzama staltā dievnama smaile, kas ar vien ir izcēlusies uz pārējās priekšpilsētas apbūves fona.

Pirmo sprediķi jaunuzceltajā diev namā teica maģistrs Pēteris Bauers, kurš bija arī draudzes mācītājs turpmākos piecus gadus.

1656. gada rudenī, kad Rīgu mēģināja ieņemt Krievijas cara Alekseja karaspēks, baznīca tika izmantota nocietinājumiem. Tas precīzi fiksēts franču grafiķa un gleznotāja A. Perella (Adam Perelle 1640 - 1695) vara gravīrā, kas publicēta Zviedrijas karaļa sasniegumiem veltītā izdevumā [28]. Aplenkums ilga sešas nedēļas un beidzās ar cara armijas atkāpšanos. Tika dota pavēle līdzi ņemt visu vērtīgo - gan zvanus, gan ērģeles... Izpostītā Jēzus baznīca tika nodedzināta un uzspridzināta. Tā beidza eksistēt draudzes vienīgais no akmeņiem mūrētais dievnams. Rīgai sākās grūti laiki – mēris un ugunsnelaimes, kara draudi gan no rietumiem, gan austrumiem, bet Jēzus draudze, kas trīsdesmit divus gadus dievkalpojumos pulcējās Sv. Jāņa baznīcā Rīgā, kļuva arvien spēcīgāka. 1676. gadā draudzes ķesteris E. Butlers nodibināja draudzes skolu, bet no 1681. gada darbu sāka arī vācu elementārskola - Jēzus draudze bija dzīva un darbīga, kaut arī bez savām mājām. Tikai nelabvēlīgie politiskie un sociālie apstākļi aizkavēja jaunas baznīcas celšanu.

1688

1688. gadā draudze nolēma pati saviem spēkiem celt jaunu dievnamu. Darbus vadīja Rīgas pilsētas būvmeistars R. Bindenšū (Rupert Bindenschu, 1645 – 1698). Jaunā Jēzus baznīca, ko ieskāva žogs un ar liepām apstādīta kapsēta, bija koka būve ar stāvu jumtu, glezniecisku un barokālām volūtām rotātu, augstu, uz ziemeļrietumiem vērstu galvenās ieejas fasādi. Robežu starp draudzes telpu un zemāko un šaurāko apsīdas daļu pasvītroja samērā masīvs zvanu tornis ar galeriju un pulksteni zem tās.
1695. gadā tika iegādātas arī jaunas ērģeles. Šajā skaistajā un barokāli greznajā celtnē bija redzamas vairākas R. Bindenšū projektiem un barokam kopumā raksturīgas pazīmes, kuras vēl mūsdienās saglabājušās Sv. Pētera baznīcā – torņa formā un dalījumā, atvērtajās galerijās un smagnējām volūtām rotātajā, ritmiski dalītajā rietumu fasādē. Kaut arī pavisam citā mērogā, tomēr tās var mums labi atgādināt otrās Jēzus baznīcas arhitektonisko formu.

Šis dievnams tika iesvētīts 1688. gada 11. decembrī, bet Trešā Adventa svētdienā amatā tika introducēts Liborijs Depkins (Liborius Depkin, 1661 – 1710, Borisa Depkina, Lielās Ģildes vecākā, dēls), kuram ir liela nozīme latviešu draudzes attīstībā [2]. Ieraksti baznīcas grāmatās liecina par augšupeju draudzes dzīvē - 1689. gadā kristīti 99, bet 1699. gadā - jau 170 bērni. Liborijs Depkins bija vācu tautības mācītājs. Ieguvis labu izglītību Jēnā, viņš aktīvi darbojās kā teologs, publicējot daudzus rakstus par teoloģijas un kristīgās dzīves jautājumiem. 1702. gadā viņš kļūst par pilsētas superintendentu un vienu no ietekmīgākajiem Rīgas mācītājiem, kalpojot gan Doma, gan Sv. Pētera draudzēs. Viņa laikā Jēzus draudzē notiek aktīva, rosīga muzikālā un sabiedriskā dzīve, darbojas draudzes skola. Šis laiks ir ļoti svarīgs mūsu draudzes vēsturē, jo tiek likti pamati latviešu draudzei, noturot dievkalpojumus pārmaiņus vienā svētdienā – vācu, otrā – latviešu valodā [21]. Diemžēl kara darbība un mēris pārtrauc daudzas labas ieceres.

Ziemeļu kara laikā Rīga bija svarīgs zviedru varas un militāro operāciju atbalsta punkts. 1710. gada 5. februārī – aplenkuma laikā – palīgmācītājs Bartolomejs Depkins (Bartholomäus Depkin, 1682 – 1746, Liborija Depkina, iepriekšminētā mūsu draudzes mācītāja brālēna, Sv. Jāņa baznīcas mācītāja dēls) vēl noturēja dievkalpojumu, kura laikā maskavieši savus ieročus nomērķēja uz Jēzus baznīcu. Kaut arī vairāki šāviņi krita baznīcas pagalmā, mācītājs un draudze uzsāka dziesmu Uz Dievu Tēvu ticam mēs. Sekoja sprediķis, Svētais Vakarēdiens un kristības. Arī turp mākajos mēnešos, neskatoties uz apšaudi, Jēzus baznīca bija labi apmek lēta un Zaļajā Ceturtdienā 1710. gada 21. aprīlī dievlūdzēju pārpildīta [23].

Tomēr 1710. gada 6. jūlijā, zviedru karaspēkam atkāpjoties, līdz ar vairākiem citiem Rīgas priekšpilsētas namiem tika nodedzināta arī otrā Jēzus baznīca [24]. Skaistais dievnams, kas bija kalpojis divdesmit divus gadus, mūsdienās redzams vairs tikai senās gravīrās.

1733

No 1718. gada Jēzus draudze pulcējās pastorāta ēkā, kas kalpoja arī kā lūgšanu nams. Trešo baznīcu sāka celt 1729. gadā, un tas liecina par ticībā stipru un kopības izjūtā vienotu draudzi. Rīgas pilsēta draudzes iniciatīvu atbalstīja ar līdzekļiem, piešķirdama ¼ no Plosta tilta izmantošanas ienākumiem būves turpināšanai. Pēc pieciem gadiem - 1733. gada 29. aprīlī Jēzus baznīca tika iesvētīta [35]. Svētku sprediķa teksts bija ņemts no Jāņa evaņģēlija: Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē. Jūdi Viņu ielenca un sacīja Viņam: Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri! (Jņ. 10:22-24). Jaunajā baznīcā sākās rosīga dzīve. Apliecinājumu tam atkal ir saglabājušas baznīcas grāmatas - ja 1730. gadā bija kristīti tikai 38 bērni, tad 1741. gadā jau 116 bērni.

Dievnams bija īsts namdara meistardarbs – būvdarbus vadīja Toms Buhums. Tā bijusi koka būve ar stāvu jumtu, pildrežģa frontonu, nelieliem sānu jomiem, toskānas ordera pilastriem ritmiski dalītām sienām un astoņstūrainu, samērā augstu un greznu ēkas rietumu galā izbūvētu torni. Tornim bijis pulkstenis, vaļēja galerija un zaļš kupols. Šim dievnamam, vienīgajam no visām četrām Jēzus draudzes mājvietām, torņa smailē mirdzēja apzeltīts gailis, gluži tāds pats kā lielajām Rīgas baznīcām. Kā raksta arhitekts Pauls Kampe (1885 – 1960), baznīcas ziemeļaustrumu galā esot bijusi taisnstūraina izbūve altārtelpai. Tai no 1767. līdz 1768. gadam mākslas galdnieks un koktēlnieks K. G. Apelbaums (Karl Gottlob Appelbaum, zināms, ka 1769. gadā viņš strādā arī pie Sv. Jāņa baznīcas retabla) esot darinājis jaunu altāra retablu [11].

Draudzes dzīvē šī dievnama eksistences gadi ir visai sarežģīti – daudzi mācītāji šeit kalpo ļoti īsu laiku un tikai vienam - Georgam Bērnhofam (Georg Bärnhoff, ? – 1790) mūsu draudze kļūst par galveno kalpošanas vietu trīsdesmit divu gadu garumā no 1758. līdz 1790. gadam. Tieši šajā periodā - no 1767. līdz 1769. gadam - Jēzus draudzē kā palīgmācītājs kalpoja arī Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder, 1744 – 1803). Viņš bija studējis Kēnigsbergas Universitātē un sācis strādāt Rīgas Domskolā par skolotāju. Ziņas par šo laiku ir labi saglabājušās: Lai gan Jēzus baznīca atradās priekšpilsētā, tā esot bijusi vislabāk apmeklēta, jo izglītotā iedzīvotāju daļa, jaunatne un sievietes - visi tiecās noklausīties jaunā filozofa un teologa Herdera runas [21]. J. G. Herderam ir tikai divdesmit pieci gadi, kad viņš 1769. gada maijā gatavojas atstāt Rīgu. Kā iemeslu viņš min vēlmi ceļojumos gūt pieredzi, izzināt pasauli, iepazīt cilvēkus un savam garam dot daudzpusīgu izglītību. Viņš kļūst par ievērojamu literātu, kritiķi, filozofu un ir pirmais kultūras darbinieks, kuram 19. gadsimtā Rīgā tiek uzstādīts piemineklis. Jaunības gadi Rīgā rosina interesi par folkloru un tautas dziesmām, kas vēlāk padara viņu par vienu no pasaules ievērojamākajiem tautas dziesmu vācējiem.

17.maijā par pamatu bija ņemts teksts no apustuļa Jēkaba vēstules – Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties, jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību. Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles (Jēk. 1:19-21). Tajā viņš teica: Es neesmu sev ērtības, ne labas dienas, vai augstu amatu vai zelta raktuves savā stāvoklī pieprasījis, to, Kungs, Tu zini. Mans vienīgais nolūks ir šāds: mācīties saprast Dieva valstību no daudzām pusēm un no daudzām pusēm būt derīgam, jo līdz šim man nav bijusi izdevība tādam būt... [25].

Diemžēl, arī šis dievnams 1812. gadā naktī no 11. uz 12. jūliju līdz ar lielu daļu priekšpilsētas apbūves gāja bojā. Tā beidza pastāvēt trešā draudzes celtā ēka.

1822

Ar Dieva palīgu 1818. gada 9. oktobrī tika guldīts pirmais pamatakmens tagadējai – ceturtajai - Jēzus baznīcai. Gada laikā jaunā koka baznīca bija zem jumta. 1820. gadā tā jau iemūžināta kādā vara gravīrā, kas rotā Vidzemes kalendāra vāku [3].

Jau 1813. gada pilsētas plānā Elijas un Jēzusbaznīcas ielu regulārajā krustojumā bija paredzēta vieta dievnamam. Ielu plānojums ir noteicis arī dievnama novietojumu, jo altārdaļa nav orientēta precīzi uz austrumiem, bet gan uz dienvidaustrumiem. Šis virziens skaidri iezīmē ceļu no pilsētas uz priekšpilsētu, kuras nozīme 19. gadsimta sākumā strauji pieauga. Šī laika Rīgas priekšpilsētas arhitektūrai kopumā ir raksturīgas atturīgas vēlīnā klasicisma formas, kuru skaidrā vienkāršība un simetrija uzsvērta arī jaunajā dievnamā. Tas tika celts trīs izcilāko vēlīnā klasicisma arhitektu vadībā – projekta autors ir Rīgas guberņas arhitekts K. F. Breitkreics (Christian Friedrich Breitkreutz, 1780/81 - 1820), celtniecības darbus vadīja arhitekts J. D. Gotfrīds (Johann Daniel Gotffriedt, 1768 - 1831), bet arhitekta uzraudzību inter jerā pēc K. F. Breitkreica nāves veica J. P. Krīks (Johann Peter Kriek, ? - ap 1841), kurš bija Jelgavas guberņas arhitekts. Celtne ir tipisks šī perioda vēlīnā klasicisma stila paraugs, kurā manāmas ampīram raksturīgās iezīmes. Celtnes arhitektoniskais risinājums iespaidīgs: tā savelk laukuma telpisko enerģiju kā mezglā ar centrā novietoto būvķermeni, kam fasādes četrās pusēs. No tām trīs ar joniskiem pilastriem un trīsstūra frontonu... [13]. Īpaši izcelta ir galvenā fasāde, kas vērsta uz ziemeļrietumiem pret pilsētu un kuras varenību pasvītro četru jonisku kolonnu portiks. 27 m augstais zvanu tornis dominē apkārtējā pilsētvidē, uzsverot celtnes nozīmi starp nelielajām koka ēkām. Par to liecina arī kāda vara gravīra, kas iespiesta Leipcigā V.F. Hekera (W. F. Häcker) izdevniecībā pēc A. Bērmana (A. Behrmann) fotogrāfi jas. Diemžēl nav zināms, kurā gadā tapusi fotogrāfi ja, bet šis attēls ir unikāls arī ar to, ka ir vienīgais, kurā varam redzēt mūsu dievnamu un apkārtējās ēkas, kādas tās bija 19. gadsimtā.

Jēzus baznīcas centriskais plāns sasaucas ar nedaudz senāk būvēto Katlakalna baznīcu. Celtnes arhitektoniskā skaidrība, ko pasvītro četras 1822 Gravēts pēc A. Bērmana foto. Drukāts Leipcigā, V. F. Hekera izdevniecībā. P. D. Vents. A. Mīes (A. Mühe) litogrāfi ja [4]11 simetriski orientētas piebūves, izcili atbilda apgaismības laikmetā sludinātajai cilvēka spējai ar saprāta loģiku tuvoties Dieva dotajai ticības dāvanai. Šajā gadījumā formu harmonija, proporciju tektonika un uzbūves skaidrība atbilst klasicisma stilistiskajām prasībām. Šāda arhitektūra simbolizē absolūto skaistumu un atbilstoši humānisma principiem ar to identifi cēto patiesību. Pati celtne, tās formas un telpas ideāli pilda galveno dievnama uzdevumu – tā ir vieta liturģiskām darbībām un atvieglo cilvēka ceļu pie Kristus. Tās vienkāršais, skaidrais siluets un tā dominante – tornis ir vizuāls ticības apliecinājums un kā simbols spēcīgi uzrunā visus garāmgājējus.

Jau 1822. gada 8. oktobrī jauno baznīcu iesvētīja Leipcigas Universitātes filozofijas doktors, virsmācītājs Liborijs fon Bergmans (Liborius von Bergmann, 1754 – 1823). Laikraksts Rigaische Stadt-Blätter 1822. gada 10. oktobrī informēja lasītājus par Jēzus draudzes jaunā dievnama iesvētīšanu, kas notikusi, klātesot draudzes locekļiem, Rātes delegātiem un augstā kajiem garīdzniekiem. Livonijas ģenerālsuperintendents Karls Gotlobs Zontāgs (Karl Gottlob Sonntag, 1765 – 1827), uzru nādams līdzpilsoņus, sacījis: Lai šim no drupām augšāmceltajam dievnamam nekad netrūktu darbīgu un varonīgu draudzes locekļu, un lai Dievs palīdz to ilgi uzturēt!

Svētku sprediķi teicis mācītājs P. D. Vents (Peter David Wendt), kurš no šī laika un līdz savai nāvei 1848. gadā bija Jēzus draudzes mācītājs. Dievkalpojuma noslēgumā notiku šas arī jaundzimušo bērniņu kristības [31].


Jaunā ēka ir lielākā koka baznīca Latvijā. Pati baznīcas telpa ar savu formu vienkāršību un apgaroto skaidrību atstāj jo dziļu iespaidu... Tā reizē iepriecina un apmierina. Liktos, ka uz mums latviešiem šās telpas iespaids vienmēr būs sevišķi stiprs. Varbūt tāpēc, ka dievnama neapmestās koka sienas uzglabājušas sevī it kā lauku aromu, kaut ko tādu, ko mēs no bērnības esam līdzi paņēmuši kā ne vienmēr apzinātu laimes sajūtu – tā raksta arhitekts Aleksandrs Birzenieks (1893 – 1980), kurš 1931. gadā vadīja Latvijas Uni versitātes Arhitektūras fa kul tātes studentu praksi, veicot Jēzus baznīcas uzmērījumus [8].

Būves pamatā ir centrisks astoņstūru plāns, kura diametrs – 26,8 m. Iekštelpas apaļo vidusdaļu 3,5 m atstatumā no ārsienām ieslēdz 16 joniskā ordera kolonnu vainags. Kolonnu kāta diametrs ir 77 cm, un tās veidotas no četriem kodolkokiem un astoņām rūpīgi apstrādātām plankām, kas savā starpā sastiprinātas ar koka naglām. Kolonnas, sagrupētas pa divām, balsta monumentālo centrālās daļas pārse gu mu ar lēzenu kupolu 19,6 metru augstumā. Šī telpiskā struktūra veido zelta griezumam atbilstošu apjomu un nodrošina arī labu akustiku. Kupols bijis ap gleznots ar ampīram raksturīgu pasmagu, mežģīnēm līdzīgu ornamentu, kas stilis tiski saskaņots ar sānos pie kolonnām piestiprinātajiem svečturiem. Kupola centrā bijis grandioza izmēra div joslu bronzas kroņlukturis. Pretī galvenajai ieejai atrodas altāris, kuru līdz 1938. gadam rotāja Rīgas gleznotāja F. V. Špora (Friedrich Wilhelm Spohr, 1797 –1877) glezna Jēzus kristīšana, kas restaurēta un tagad redzama labās puses jomā zem luktām.

Altāra dekoratīvās daļas jeb retabla arhitektonisko formu veido slaidas kompozītordera kolonnas ar smagnējiem kapiteļiem, kas balsta lauztu antablementu ar greznu zoblīsti un fascijām rotātu arhitrāva daļu. Slaidajā pusloka frontonā izcēlies upuraltāra simbols ar liesmojošu kausu centrā, aiz kura kulisēm bijis otrais logs ar saulstarus atgādinošu stiklojumu [1]. Caur to iespīdējuši rīta saules stari, kas līdz ar staru Glorijā ieslēgto Trīsvienības un Dieva acs simbolu sveicināja dievlūdzējus. Īpašu mākslas pētnieku interesi var izraisīt divi eņģeļu tēli, kuri vainago frontona daļu vēl mūsdienās. Tie ir zīmīgi ar savu īpašo simboliku – vienam rokā atrodas degoša lāpa, kas ir Kristus kā pasaules gaismas simbols un atgādina par mūžīgo Dieva klātbūtni, bet otram – kauss, kas atgādina gan par Kristus ciešanām (Mt. 26:39), gan dievgalda sakramentu kā eiharistijas simbolu.

Abi eņģeļu tēli varētu būt saglabājušies no kāda senāka altāra rotājuma vai pat, iespējams, no iepriekšējā - J. G. Apelbauma 18. gadsimtā darinātā (bojāgājušās trešās baznīcas) retabla. Eņģeļu nesamērīgie augumi, manierīgais tērpu krokojums un neparasti precīzais spārnu un matu atveidojums var liecināt arī par kāda parauga pakaļdarinājumu. Uz stilistisko nesaderību jau ar iepriekšējo retablu norāda arī A. Birzenieks. Mūsdienu kompozīcijā eņģeļu skulptūras, pārceltas, iespējams, jau trešo reizi, rotā pēc Paula Kundziņa (1888 – 1983) rekonstrukcijas projekta veidoto jauno retablu, skaidri demonstrējot savu neapmierinātību ar nepiemēroto sēdvietu un rīta gaismas trūkumu.

Kā interesanta liecība par notikumiem 19. gadsimtā mūsu draudzē minama ziņa, kas publicēta 1824. gadā. Tajā tiek aprakstīts kāds dāvinājums, kas daļēji saglabājies līdz mūsdienām, - liels sudraba kauss ar paliktni, apsudraboti svečturi un liturģisko segu komplekts, ko Vasarsvētkos Jēzus baznīcai pasniedza mastu šķirotāju ģildes vecākais Nikolajs Jēkabs Pampo, viņa brālis Mārtiņš Rihards Pampo un tās pašas ģildes loceklis Dāvids Krūmiņš. Tā bijusi dāvana ar ļoti ievērojamu vēr tī bu. Īpaši precīzi aprakstīts li turģisko segu dāvinājums: Tas sastāv no gaiši zila zīda altāra segām, kas rotātas ar sudraba izšuvumiem, īstām mežģīnēm un oderētas ar baltu kokvilnu, kā arī sakramenta kausa pārsega no zila samta ar ļoti bagātīgu un gaumīgu tamborējumu, kas aptverts ar sidrabotu ierāmējumu [32].

Pirmajā brīdī nešķiet, ka šajā ziņā ir kaut kas īpašs, bet tā liecina par vairākām svarīgām niansēm mūsu draudzes dzīvē. Vispirms tā ir liecība par draudzes locekļiem – par viņu nodarbošanos. Mastu šķirotāju amats bija ļoti nozīmīgs 19. gadsimta sākumā un tam piederīgie bija vieni no turīgākajiem amatniekiem, bet mastu koki bija ļoti stipri un labas kvalitātes - tā bija svarīga eksporta prece. Cilvēki, kas strādāja pie to novērtēšanas, ļoti labi pārzināja visu, kas saistīts ar kokmateriālu ieguvi un apstrādi, bet ģildes piederīgajiem bija tiesības nodarboties arī ar izbrāķēto koku tirdzniecību. Protams, arī jau iepriekš minētie plostnieki pieder amatu grupai, kas nodarbojas ar kokmateriāliem, un varbūt tieši šajos sakaros meklējams izskaidrojums ārkārtīgi augstvērtīgajam kokmateriālam, no kā celts mūsu dievnams. Šo amatu pārstāvji veidoja ievērojamu mūsu draudzes locekļu daļu. Otrkārt, šī ziņa liecina arī par to, ar kādu bijību cilvēki izturējās pret šāda veida dāvinājumiem. Ja jau par to ziņots pilsētas laikrakstā, tad tas bija svarīgs notikums – retums, ne tikai izstrādājuma kvalitātes, bet arī paša fakta dēļ.

Kāda cita ziņa, kas arī ir labs liecinājums par mūsu draudzes dzīvi un dievnama nozīmi priekšpilsētā, vēsta, ka 1836. gadā apkārt ēkai ticis ierīkots savdabīgs norobežojošs granīta stabu vainags. Stabi bijuši savienoti ar dubultām dzelzs ķēdēm, kuru katrā ovālajā posmā bijis Foto T. Grīnbergs. 1929. [1]14 iedarināts viens burts. Tie kopā veidojuši Bībeles tekstu citātus – piemēram (teksts šeit piemērots pēc - Bībele. - Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2000.):
- Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot.
- Viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas.
- Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc.
- Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.
- Kas man tic, kā rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.
- Es esmu labais Gans, Es pazīstu Savas avis, Manas avis dzird Manu balsi, un viņas Man seko.
- Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu.

Vēl arī citi, kopā 17 izteicieni 1000 burtos bijuši lasāmi šajās ķēdēs, kas uzstādītas 1836. gada 30. oktobrī. Tur bijuši minēti arī rātskungs Mihaels Dāvids Bambams, Jēzus baznīcas mācītājs Pēteris Dāvids Vents un divi amatnieku ģildes vecākie – Gotlobs Brīgers un Samuels Pauls Fritzs [16]. Par tālāko šo īpašo rotājumu vēsturi ir zināms visai maz. Ķēdes it kā noņemtas 1918. gadā, bet 1929. gadā tās pēdējoreiz apraksta Matīss Pluka, bet par 19. gad simta kalēju meistarību liecina vien dažas detaļas baznīcas interjerā.

19. gadsimta vidū draudze līdz ar visas priekšpilsētas straujo attīstību uzplauka, un gadsimta beigās locekļu skaits jau pārsniedza 19 000 (14 000 latviešu draudzē un 5000 vācu draudzē), tāpēc dievkalpojumus nācās noturēt divas reizes dienā. Interesanti ir arī dati par jaundzimušajiem - ja 1822. gadā ir pierakstīti 154, tad 1866. gadā jau 485 jaundzimušie. Salīdzinājumam var minēt 2005. gada datus, kad draudzē ir 954 locekļi, bet kristīti 56 bērni.

No 1921. līdz 1935. gadam Jēzus draudzē kalpo Dr. Theol. Jānis Sanders. Draudzes dzīve ir ļoti aktīva, piemēram, 1930. gadā reģistrēti 2720 locekļi, bet dzimis 121. J. Sandera kalpošanas laikā Rīgas pilsētas dome draudzei piešķir gandrīz desmit hektārus zemes Meža kapu teritorijā, kam nepieciešami plaši ierīkošanas darbi, tiek sākti rekonstruk cijas darbi jauniegūtā īpašumā Dzirnavu ielā 118, tiek konstatēts, ka dievnamam nepieciešams jauns jumts un iekštelpu remonts. Interesanta ir ziņa, ka līdzīgi kā daudzās Latvijas baznīcās nolemts uzstādīt piemiņas plāksni Pasaules kara laikā un atbrīvošanās cīņās kritušajiem un lūgts iesūtīt, ja ir uzglabājušās, viņu fotogrāfi jas un dzīves īsus aprakstus, kas varētu noderēt draudzes 300 gadu pastāvēšanas vēstures sastādīšanai [12]. A. Brusdeilins (Artur Brusdeylin), kurš no 1920. gada ir Vācu draudzes mācītājs, 1938. gadā šādu apkopojumu uzraksta [18], un vēl 21. gadsimta sākumā līdzās Nikolaja Buša pētījumiem [21, 22] tas ir plašākais avots par draudzes vēsturi.

Arī 2007. gadā izskan līdzīgs lūgums un vēlēšanās apsekot un apkopot tagad jau 370 gadus garo Jēzus draudzes vēsturi.

Ērģeles

Mūsu draudzes ērģeļu vēsturē, kas sākas jau 17. gadsimtā, īpaši jāizceļ 19. gadsimts, kura sākumā iebūvēto instrumentu gadsimta beigās nomaina jaunas ērģeles. Tās priecē dievnama apmeklētājus vēl mūsdienās.

Pirmās ērģeles jaunuzceltajā baznīcā 1823. gada februārī uzstādījis ērģeļ būvētājs Kristjens (Christien), kurš bijis arī Katlakalna baznīcas ērģelnieks. 1847. gadā tolaik Rīgā dzīvojošais Erfurtes ērģeļbūvētājs Augusts Martins (1808 - 1891) šīs divmanuāļu ērģeles pārbūvējis – tās ieguvušas jaunas vējlādes un jaunas prospekta stabules, bet reģistru skaits nedaudz samazināts. Liecību par šīs pārbūves izdevumiem sniedz A. Martina rokraksts, kas atrodams Jēzus draudzes arhīvā. Pēc 1889. gada šis senais instruments pārvests uz Sabiles baznīcu, kur tas joprojām tiek izmantots, bet Jēzus baznīcā no tā saglabāts vien prospekts – stabuļu redzamā daļa.

Īpaša nozīme draudzes mūzikas dzīves vēsturē ir bijusi ērģelniekam diriģentam un komponistam Oskaram Šepskim (1850 – 1914), kura tēvs un arī vectēvs bijuši ērģelnieki un kurš savas dzīves pēdējos divdesmit gadus ir darbojies arī kā ērģelnieks Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. No viņa darbības laika Jēzus draudzē (1884 - 1894) ir saglabājušās senākās ziņas par kora darbību. Tieši viņš bija pirmais, kas sāka organizēt plašākus liturģiskus dievkalpojumus un garīgās mūzikas vakarus ar izcilu solistu piedalīšanos. Viņš uzskatījis, ka ērģelniekam draudzes dziedāšana ir jāvada, nevis jāpavada, un panācis, ka draudzes dziedājums skan Ērģeles Foto M. Vanaga. 1996. [7]17 pilnīgā vienotībā. Pateicoties Oskara Šepska iniciatīvai, 1889. gada jūlijā Jēzus draudzes padome un mācītāji Rūdolfs Bergmans (Rudolf Bergmann) un Hermanis Jozefi (Hermann Jozephi) pasūtījuši un tā paša gada 17. decembrī jau saņēmuši jaunas romantiska tipa trīsmanuāļu mehāniskās ērģeles ar 35 reģistriem, ko izgatavojis vācu ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers (Wilhelm Sauer, 1831 – 1916) Frankfurtē pie Oderas, opus 520. (Ir zināms, ka šajā fi rmā uzbūvēti 1100 instrumenti).

Latvijas teritorijā laikā no 1882. līdz 1906. gadam uzstādītas pavisam 13 V. Zauera fi rmas ērģeles – 9 jaunbūves un 4 pārbūves. Joprojām šīs fi rmas ērģeles Latvijā skan arī Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā, kā arī Aizputes, Velēnas, Kuldīgas un Piņķu baznīcās. Pasaulē slavenas šīs fi rmas ērģeles atrodas Sv. Toma baznīcās Leipcigā un Berlīnē, Berlīnes Domā, Brēmenes Domā u.c.

Gatavojoties draudzes 300 gadu jubilejai, 20. gadsimta trīsdesmitajos gados veikti arī daži ērģeļu atjaunošanas darbi. Vecie reģistri, ko ērģeļbūvētājs V. Zauers bija pārņēmis no iepriekšējām ērģelēm, tika pilnīgi (pedālī – daļēji) aizstāti ar jauniem.

Otrā Pasaules kara laikā un pēckara gados liela daļa oriģinālo stabuļu tika nozagtas. Instrumenta restaurācija bija ļoti nepieciešama, tādēļ 1991. gada septembrī Ziemeļelbas Baznīcas pilnvarotais ērģeļu eksperts Ginters Boitlings, Baznīcas mūzikas direktors Johaness Baumans un ērģeļu restaurētājs Kristians Šefl ers apsekoja 1889. gadā būvēto – nu jau simtgadīgo – ērģeļu stāvokli. Tika pieņemts lēmums kopīgā akcijā tās savest kārtībā un atjaunot trūkstošās stabules. Pie stabuļu atjaunošanas darbiem ar pateicību jāmin trīs vārdi:
- Ilmārs Lāms - Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes toreizējais ērģelnieks, kurš precīzi izstrādāja trūkstošo stabuļu uzbūves un menzūru uzmetumus;
- Ģertrūde Lukau (Gertrud Luckau) - vācbaltu ērģelniece, kura sekoja stabuļu izgatavošanai un rūpējās par apmaksu ar Gustav-Adolf-Werk fonda palīdzību Vācijā;
- ērģeļbūves fi rma Eule Baucenē, kurai tika uzticēta trūkstošo stabuļu izgatavošana.
Jau 1991. gada decembrī Jēzus drau dze varēja pateikties Dievam par brīnišķīgo Ziemsvētku dāvanu – 172 jaunām ērģeļu stabulēm.

1992. gada rudenī ērģeļu meistari Kristians Šeflers, Tino Herrigs, Matiass Ulmans, Ginters Boitlings, Viesturs Ilsums, Ilmārs Lāms un Juris Jerums rūpīgi veica paredzētos instrumenta atjaunošanas darbus, ievietojot arī jaunās stabules. Ar Ziemeļelbas Baznīcas finansiālu atbalstu kopumā tika veikti darbi 25 000 vācu marku apmērā. 1992. gada 25. oktobrī pateicības dievkalpojumā pirmoreiz skanēja atjau notais instruments.

Pēckara gados Jēzus draudzē par ērģelniekiem kalpojuši Pēteris Rība, Astra Biteniece, Agnese Ose, Sulamīte Spriņģe, Raimonds Alpe, Vita Kalnciema.18

1938

1938. gadā Jēzus draudze sakarā ar 300 gadu jubileju veica dievnama kapitālremontu. Projekta realizāciju vadīja ievērojamais Latvijas arhitekts, vairāku dievnamu projektu autors un tautas celtniecības pētnieks Pauls Kundziņš (1888 - 1983), Smiltenes prāvesta, teologa un rakstnieka Kārļa Kundziņa (1850 – 1937) dēls. Pārbūve, kura mūsdienās būtu jāsauc par rekonstrukciju, izmaksāja 81 185 latus un 15 santīmus. Lielu daļu šīs summas ir ziedojusi mūsu draudzes māsa un Dāmu komitejas goda priekšniece Līze Virss, kura dāvājusi arī tēlnieka Jāņa Brieža (1902 – 1953) darināto marmora skulptūru jaunajam altārim.

Šajā laikā draudze ieguva arī unikālo Augusta Annusa (1893 - 1984) gleznu Jēzus svētī bērniņus, kas rotāja sakristejas altāri gandrīz 70 gadus.

Galvenie pārbūves darbi tika veikti iekštelpās – tika izbūvēts svinīgs ieejas vestibils (pirms tam tur atradās kapliča, bet ieejai tika izmantotas ziemeļu durvis), kas ļauj dievlūdzējam garīgi sagatavoties dievkalpojumam, notika balkonu rekonstrukcija, tos saīsinot un tā izceļot altāra īpašo nozīmi. Lielākās izmaiņas tika veiktas altāra telpiskajā apjomā. To paplašinot, tika likvidēta norobežojošā sakrālās nozīmes sētiņa, bet guļbaļķu sienas daļa ieguva dekoratīvu apšuvumu, diemžēl aizsedzot unikālo gaismas logu virs altāra. Retabla pārveide notika atbilstoši jaunajam projektam, kas paredzēja arī interjera krāsojuma izmaiņas un altāra gleznas nomaiņu ar skulptūru – tas viss radīja jaunu, svinīgu iespaidu, tomēr zaudējot tiešu kontaktu ar pārējo nacionāli romantisko noskaņu interjerā.

Smagi gadi draudzei sākās līdz ar Otro Pasaules karu. 1941. gadā daudzi draudzes locekļi piedzīvoja šausmīgo 14. jūnija deportāciju nakti. Pieminot izsūtītos un aizvestos, 1944. gadā Baumaņa un Fromholda fi rmā tika izgatavota vitrāža, kas varētu simbolizēt visus okupācijas gadus. Vitrāžas meta autors draudzes loceklis mākslinieks Oskars Vīndedzis (1911 – 2002) atveidojis raudošu sievieti, kas ietinusi bērnu villainē.

Vitrāžu iesvētīja Rīgas prāvests Edgars Bergs 1944. gada 18. jūnijā. Diemžēl nav ziņu par tās tālāko likteni, bet mets ir saglabājies un, iespējams, kādreiz arī vitrāža tiks izgatavota no jauna [10].

Deviņdesmito gadu sākums iezīmēja jaunu posmu ne tikai visā Latvijas vēsturē, bet arī Jēzus draudzes vēsturē. Atmodas laiks nāca ar lielu draudzes pieaugumu un dažādām aktivitātēm. 1990. gadā sāka iznākt periodisks izdevums Jēzus Draudzes Dzīve, kurā regulāri tika publicēta draudzes hronika, apkopoti vēstures dati un publicētas vecāko draudzes locekļu atmiņas. 1991. gada trauksmainajā janvāra nedēļā daudzi mūsu draudzes locekļi gan sargāja pilsētu uz barikādēm, gan dalīja pilsētas aizstāvjiem ēdienu, gan stiprināja tos garīgi. Jauniešu koris piedalījās nakts dievkalpojumos un lūgšanu brīžos Doma baznīcā.

Draudzes māsa Ingūna Džiguna (Druviete) 1992. gadā dāvināja jaunu balto, sarkano un zaļo altārsegu 1938 A. Annuss. Jēzus svētī bērniņus. 1938. Audekls, eļļa.1920 komplektus, kas tapa kā diplomdarbs, beidzot Mākslas akadēmiju, un tos izgatavot palīdzēja māsa Inese Bambāne. Strauji pieauga svētdienas skolas audzēkņu skaits, tā pastāv no 1985. gada un nu jau vairāk kā divdesmit gadus par to kopumā nenogurstoši rūpējas Rute Bikše. Ļoti aktīvi darbojas draudzes diakonija un palīdzības dienesti. Pateicoties Līzes Virss novēlējumam, bija iespējams atgūt draudzes īpašumus. Liels darbs tika ieguldīts draudzes nama Dzirnavu ielā 118 remontā, kad atmodas sā kumā drau dze to atguva. Tagad tur dar bojas Jēzus drau dzes dia - ko nijas centrs, drēb ju kamera, mediķu konsultāciju punkts, bērnu kristīgi izglī to jošais centrs Jē riņš. Šo pa lī dzī bas dienestu iz vei doša na un dar bības or gani zācija ir pra sījusi lielu darbu un ievē rojamus iegul - dījumus.

Kopš 1994. gada turpinās dievnama restaurā cijas un sa - gla bāšanas dar bi. Ir notikusi baz nī cas ēkas vis pā rēja ap se košana un izpēte – noteikta konstruk ciju nest spēja, veikta arhitektoniski - māk sli nieciskā izpēte, noteikts koksnes stāvoklis u.c. Unikā lā koka ēka ir iegu vu si lielu speciālistu ievērību, bet res taurācijas un saglabāšanas darbi tiek realizēti ļoti rūpīgi. Daudz kas jau ir paveikts – nostiprinātas nesošās konstrukcijas, uzlabota siltumtehniskā situācija. Svarīgi un sarežģīti bija torņa krusta siju atjaunošanas darbi, kā arī torņa kupola restaurācija. Ir nomainīts jumta pārsegums, izremontētas vai rākas baznīcas palīgtelpas. Turpinās fasādes restaurācija, kas šai unikālajai koka celtnei ir īpaši grūta un atbildīga.

2006. gada Vasarsvētkos Jēzus draudze, klausoties arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķi, uzsāka pateicības svinības. Atzīmējot senos notikumus 17. gad sim tā, kad dibināta draudze, 1636. ga da 19. jūliju, kad tika guldīts pirmais pamat akmens, un 1638. gada 12. au gus tu, kad jaunais dievnams tika iesvētīts, divu gadu garumā evaņģēliski luteriskā Jēzus draudze piemin savu 370 gadus ilgo vēsturi, ticot un cerot uz turpmākiem Dieva žēlastības gadiem. Šī pirmā pateicības dievkalpojuma sprediķi arhibīskaps Jānis Vanags noslē dza ar apustuļa Pētera vārdiem: Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu (1.Pēt. 2:5).

Draudzes mācītāji

Pēteris Dāvids Vents (Wendt) 1822 - 1848
Kārlis Eduards Kofskis (Koffsky) 1848
Kārlis Frīdrihs Ginters (Günther) 1848 - 1872
Leopolds Hakens (Haken) 1873 – 1883
Rūdolfs Bergmans (Bergmann) 1873 - 1903
Jūlius Mītels (Muethel) 1883 - 1887
Johans Hermanis Valentīns Jozefi (Josephi) 1888 - 1906
Peters Haralds Pelhaus (Pölchau) 1903 – 1906
Ir saglabājušās ziņas, ka jau 17. gadsimta beigās dievkalpojumi notiek latviešu valodā. 1903. gadā latviešu draudze ieguva patstāvīgas draudzes tiesības. Šo notikumu iniciators bija pilsētas vikārs un vēlākais vācbaltu draudžu bīskaps P. H. Pelhaus [19].

Jēzus latviešu draudzē pēdējos simts gados kalpojuši:

Valters Švarcs 1906 - 1920
Leons Taivāns, Jāņa d.1951 – 1965
Jānis Sanders1921 – 1935
Haralds Kalniņš1965 – 1988
Viesturs Šēfers1935 – 1944
Erberts Bikše No 1988

"Svētku laikam sākoties, draudzes mācītājs Erberts Bikše raksta:Dievs savā žēlastībā cauri laikiem ir svētījis un uzturējis Jēzus draudzi. Esam par to no sirds Viņam pateicīgi. Domājot par draudzes un dievnama nākotni, prātā nāk ķēniņa Salamana lūgšanas vārdi, sacīti laikā, kad tika iesvētīts templis: Tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijis ar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet. Lai Viņš mūsu sirdis pievērš Sev, lai mēs staigājam visos Viņa ceļos, lai turam Viņa baušļus un Viņa likumus, un Viņa tiesas, kādas Viņš mūsu tēviem ir pavēlējis (Pirmā Ķēniņu grāmata 8:57-58).
Šī ir arī mūsu lūgšana, ar cerības drosmi raugoties pretī nākotnei."

Vilis Augstkalns 1944 – 1945
Ģirts Prāmnieks No 2004
Roberts Feldmanis 1945 – 1950

Informācija sagatavota izmantojot:
1. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN) – Izografi kas fonds - 64, 65, 68, 69.
2. LAB RRGN - Buchholtz A. Materialien zur Personenkunde der Ostsee-Provinzen. Riga bis 1875. 10. sējums, ieraksts 110 un 111.
3. LAB RRGN - Johann Heinrich Klockow, 1774 – 1823; Livländischer Kalender auf das Jahr nach Christi Geburt 1821.
4. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs - 31905. f.
5. Latvijas Valsts arhīvs - 1370. f.
6. Latvijas Valsts vēstures arhīvs - 2280. f., 1-V apr., 1, 2, 6, 15
7. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, Pieminekļu dokumentācijas centrs - Lieta Jēzus baznīca Rīgā.
8. Birzenieks A. Rīgas Jēzus baznīca // Senatne un māksla. – 1936, Nr. 3.
9. Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. 1. sēj.: Rīgas skati, ļaudis un ēkas. - Rīga: 1992.
10. Jēzus baznīcā aizvesto logs // Baznīcas ziņas, 1944., Nr. 26.
11. Kampe P. Jēzus baznīca Rīgā. – Rīga: 1932.
12. Pārskats par Jesus latviešu draudzes darbību 1930. gadā. – Rīga: 1931.
13. Siliņš J. Latvijas māksla, 1800-1914, 1. daļa. – Stokholma: Daugava, 1979.
14. Zilgalvis J. Klasicisms Rīgas arhitektūrā // Arhitektūra un māksla Rīgā. – Rīga: Neputns, 2004. 57. – 72. lpp.
15. Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrten Lexicon der Provinzen Livland, Estland und Kurland. Herausgegeben von Napiersky, Karl E. – Mitau: 1827.
16. Asmuss N. Die Jesus-Kirche in Riga // Rigascher Almanach. 1875. 41. – 46. lpp.
17. Berkholz C.A. Beyträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Rigas. – Riga: 1867. 141. – 153. lpp.
18. Brusdeylins A. Geschichte der Jesus Kirche zu Riga anläßich ihres 300 –jährigen Bestehens, - Riga: E.Plates, 1938.
19. Burchard A. Bishof D. Peter Harald Poelchau. Bielefeld: Deutscher Heimat-Verlag, B.g. 64. lpp.
20. Busch E.H. Ergänzungen der Materialen zur Geschichte und Statistik der Kirchen und Schulen der ev.-lut. Gemeinden Ruslands. - St. Peterburg, 1867.
21. Busch N. Die Jesus-Kirche zu Riga // Rigaer Tageblatt, - 1897, Nr. 231 - 235.
22. Busch N. Zur Geschichte der Jesus Kirche in Riga // Ev.- luth. Kirchenblatt für die deutschen Gemeinden Lettlands, - 1922, Nr. 47 un 48.
23. Depkin B. Das Tagebuch Oberpastor Bartholomeus Depkins. 1709 – 1716 // Aktenstücke und Urkunden zur Geschichte der Stadt Riga 1710 – 1740. 3. sējums: Chroniken und andere Nachrichten aus der Zeit 1710 - 1740 – Riga, 1906. 203. - 211. lpp.
24. Helm J.A. Warhafftige Vorstellung der Merckwürdigen Begebenheiten bey der Belagerung der Stadt Riga. - Riga, 1711.
25. Herder J. G. Sämmtliche Werke. Hrsg. Von Bernhard Suphan. 31. sējums (33. sējumi. 1877 – 1913) Berlin: 1889. 122. – 143. lpp.
26. Livländischer Kalender auf das Jahr nach Christi Geburt 1821. Riga: W.F. Häcker, 1820.
27. Neumann W. Lexikon baltischer Künstler. - Riga, 1908.
28. Puffendorf S. von. Sieben Bücher von denen Thaten Carl Gustavs Königs in Schweden. - Nürnberg: Christoph Riegel, 1697.
29. Recke J.F. von. Allgemeines Schriftsteller und Gelehrten Lexikon der Provinzen Livland, Estland und Kurland, 1859 – 1861. 1. - 4. sējums.
30. Reglament über die Wiederaufbauung der Rigascher Vorstadte und das Werhältniss der Vorstädte zu den Befestigungen von Riga. - Riga, 1813, 6. März.
31. Rigaische Stadt-Blätter, - 1822. Nr. 41., 44.
32. Rigaische Stad-Blätter, - 1824. Nr. 23.
33. Rigaische Stadtblätter, - 1832. Nr. 45., 46.
34. Rigaische Stadtblätter, - 1838. Nr. 47.
35. Tagebuch des Ratsherrn Peter von Schievelbein, 1709 – 1760 // Aktenstücke und Urkunden zur Geschichte der Stadt Riga 1710 – 1740. Dritter Band: Chroniken und Nachrichten aus der Zeit 1710 - 1740 – Riga, 1906. 111. lpp.

Teksts: A. Avotiņa
Redaktori: M. Frīdberga, V. Kalnciema Dizains: R. Liepiņš (Al secco) Foto: A. Grīnbergs, M. Vanaga, V. Gulbis, I. Avotiņa, J. Miķelsons, A. Slišāns.