Ģimene ar ritma izjūtu

Valts un Ieva uzskata, ka viņu galvenais aicinājums šobrīd ir viņu ģimene. Viņu iepazīšanās notika pateicoties tam, ka viņu aizraušanās bija – un joprojām ir – mūzika. Draudzē Valtu noteikti esam pamanījuši mūziķu vidū – pie bungām, kuras viņš cenšas spēlēt, cik vien klusu iespējams. Valts vada mūsu draudzes Alfa kursa mūziķu kalpošanu un nupat organizēja arī draudzes vasaras nometnes muzikālo pavadījumu. Ieva tajā laikā ir kopā ar viņu meitām Līvu un Martu, kurām arī patīk piesēsties pie bungām un uzspēlēt kopā ar tēti.

Valts Mazurs – programmētājs, hobijs – sitamie instrumenti
Ieva Dambe - juriste, šobrīd bērna kopšanas atvaļinājumā, hobijs – dejošana, saldo ēdienu gatavošana.
Laulājušies: 2004. gadā, ģimenē 2 meitas: Līva – 6 gadi, Marta – 10 mēneši.
Suns: Marko, kaķis: Elīna.

Pie Ievas un Valta ciemojās Lelde un Ivars Kupči

Kā paiet jūsu vasara?

Valts: Pavasarī beidzās Alfa kurss draudzē, likās, ka nu tagad būs daudz vairāk brīvā laika, bet nekā, atradās daudzas citas lietas. Ļoti daudz laika paiet, darot dažādas lietas pie mājas. Tad, protams, gatavošanās draudzes vasaras nometnei, kur biju uzņēmies koordinēt mūziķu sastāvus. Nu beidzot ir atvaļinājums.
Ieva: Šī vasara ir vienkārši paskrējusi, un ir sajūta, ka nevaru to noķert. Varbūt tāpēc, ka jau rudenī bērna kopšanas atvaļinājums beigsies.

Kā piedzīvojāt draudzes vasaras nometni – kādas sajūtas, notikumi?

I: Šogad ļoti patika! Visās jomās – patika Bībeles stundas, ko vadīja Markus; bijām maza, bet ļoti omulīga grupa. Atšķirībā no citām reizēm gulējām lielā telpā kopā ar jauniešiem un svētdienas skolas bērniem. Tā bija laba iespēja sadraudzēties.
V: Pagājušogad uzņēmos mūziķu organizēšanu, un arī šogad koordinēju mūziķu mēģinājumus, veidoju sastāvus, un viss izdevās diezgan labi, – mūziķiem nebija tik liela slodze, varējām labāk sagatavoties. Mūziķi mums draudzē ir lieliski - muzicēja atvērti, un bija sajūta, ka pa īstam: nebija dziesmu atspēlēšana, bet gan slavēšana un Dieva pagodināšana no sirds.

Tu esi spēlējis arī citos kolektīvos ārpus draudzes - kā tas ir, salīdzinot?

V: Tajā grupā, kurā es iepriekš spēlēju apmēram 7 gadus, bija tā, ka katrs spēlē par sevi – kā atsevišķa personība, kā atsevišķs mūziķis, katram bija svarīgi, lai viņa spēlētais izklausās labi... Tas bija vairāk individuāli, nevis kā kolektīvs, kas iet kopā uz vienu mērķi. Tehniski gan mūzika tika izpildīta labākā līmenī, nekā bieži vien tas notiek baznīcā. Iemesls tam, manuprāt, ir tāds, ka baznīcas iekšienē valda kļūdaini iecietīga atmosfēra, un, ja kāds jautā, kā es nospēlēju vai nodziedāju, tad atbilde vienmēr ir: viss bija labi! Degsme un gaisotne ir lieliska, bet kādreiz ir jārunā arī par kļūdām, lietām, kur jāpiestrādā.

Kur tu pats esi mācījies mūziku?

V: Ļoti sen mācījos Ogres mūzikas skolā sitamo instrumentu klasē, bet man tur grūti gāja, es nepabeidzu, jo mani neinteresēja ne solfedžo, ne mūzikas literatūra, ne ksilofons. Man patika tikai bungas. Pēc tam vidusskolā es atgriezos pie mācīšanās, kad mani klasesbiedrs uzaicināja uz grupu, kuru viņš veidoja. Tā bija nu metal grupa, šis smagās mūzikas virziens bija ļoti stilīgs un populārs tajā laikā. Vēlāk pievērsāmies sarežģītākai un melodiskākai smagajai mūzikai. Otrs klikšķis bija iepriekšējā gada nometnē, kad mūziķu sastāvā, kurā es spēlēju, neviens nemuzicēja pats par sevi, bet tikai mēģinot viens otru papildināt. Pēc tam bija tā, ka citādāk vairs negribēju spēlēt. Parādījās motivācija satrenēt roku tehniku. Bet mācos joprojām. Un tā tiešām ir bauda – spēlēt visiem kopā kā vienam organismam, nevis vienkārši spēlēt. Caur to man atgriezās lielā patika muzicēt.

Vai varat minēt kādu piemēru, kad esat paklausījuši Dieva aicinājumam?

V: Tas, ka mēs apprecējāmies. Tas bija aicinājums abpusēji un reizē arī atbildēta lūgšana. Tāpat arī kādas reizes, kad mani aicina piedalīties kādā kalpošanā, koncertā, un visi apstākļi ir labvēlīgi, lai to ietu un darītu.
I: Reiz vēl pirms bērnu piedzimšanas es baznīcā dievkalpojuma beigās lūdzu, ka es gribētu iesaistīties draudzē, vairāk kalpojot, ka es gribētu, lai Dievs mani lieto. Pēc dievkalpojuma pie manis pienāca Rute Bikše un vaicāja, vai es vēlētos kļūt par Svētdienas skolas skolotāju? Tā es arī piekritu. Vispār manas lūgšanas parasti ļoti zibenīgi tiek uzklausītas. Par Valtu bija līdzīgi – tajā laikā biju saskumusi, vīlusies, biju aizbraukusi uz kādu pasākumu, mašīnā lūgusi par savu dzīvi, par otru cilvēku, kuram varu uzticēties. Kad izkāpu no mašīnas, pretī nāca paziņa, kurš teica, ka kāds cilvēks mani ļoti meklējot. Tas “kāds” bija Valts. Diezgan ātri sapratu, ka tā ir Dieva atbilde uz lūgšanu, kā arī aicinājums mainīt savu dzīvi kopā. Paklausīju ar prieku.

Vai gadījumā nav jāuzmanās, ja lūgšanas tik ātri tiek atbildētas?

V: Jāizvērtē, vai tā ir atbilde no Dieva, bet Dievs jau nekad nedod kaut ko sliktu. Tu lūdz, bet rezultāts var būt ļoti pārsteidzošs.

Kāda loma jūsu profesiju izvēlē bija jūsu vecākiem?

I: Noteikti kādu lomu spēlējuši arī vecāki - jo tas bija pašsaprotami, ka ir jāmācās augstskolā.
V: Man vecāki ļāva izvēlēties, ko studēt, – varbūt vienīgi iesakot izvēlēties tādu profesiju, ar kuru var kaut cik iztiku nopelnīt. Bet studijas patiesībā pabeidzu tikai tāpēc, ka Ieva mani atbalstīja; man nelikās tas tik svarīgi, labāk patika strādāt. Arī uz autovadītāju kursiem aizgāju un tos pabeidzu, Ievas pamudināts.

Sekošana aicinājumam citreiz nozīmē arī atteikšanos no kaut kā...

V: Bungošana būtu tas, no kā man būtu ļoti grūti atteikties – tas vienkārši ir manī iekšā. Ievai gan kādreiz no kaut kā jāatsakās, kamēr man ir mēģinājumi, spēlēšanas.
I: Tagad bērnu dēļ iznāk no visa kā atteikties, lai gan es to neuztveru kā nastu. Piemēram, man kādreiz patika dejot, tagad neiznāk. Tāpat nevaru būvēt iespaidīgu karjeru vai izvēlēties darba piedāvājumus, kuru dēļ ģimenei būtu jācieš.
V: Ģimene arī ir izteikts aicinājums no Dieva – pievērst uzmanību ģimenei, uzturēt to, mīlēt kārtīgi. Bērnu un ģimenes dēļ bijis daudz kas jāmaina dzīvē. No sākuma tas bija grūti, kad ir iesējušies vairāki paradumi, no kuriem jātiek vaļā. Kādreiz arī kāda kristīga pasēdēšana vai seminārs jāizvērtē - vai tagad man tas ir pats nepieciešamākais, vai arī mani bērniem vairāk vajag. Nevar visu uz sievas pleciem uzgrūst.

Te es esmu, sūti mani - kā šos vārdus varat attiecināt uz sevi?

V: Reizēm gribas, lai tas aicinājums ir tāds, kur var vairāk izrādīties, paspīdēt, kaut ko vadīt un būt visu priekšā... Bet, ja aizmirstu ģimeni, tad izčābētu arī viss spožums. Jo ģimene ir spēka balsts.

Man ļoti patīk tāds teiciens, ko kaut kur dzirdēju, - mums savi plāni jāraksta ar zīmuli, bet Dievam jāatstāj dzēšgumija. Tas ļoti labi raksturo to, ka tu jau vari visu ko plānot, bet notiks tas tikai tad, ja Dievs to tā gribēs. Labi to apzināties un neskriet ar galvu sienā.

Vai esat līdz šim pamanījuši jūsu bērnu aicinājumu un talantus?

I: Aicinājums gan jājūt bērniem pašiem - bet, runājot par talantiem... Mēdz būt tā, ka Valts sit ritmu arī miegā - gan ar rokām, gan ar labo kāju. Reiz, kad es gaidīju Līvu, Valts naktī aizmidzis atkal uzbungoja kādu motīvu - un Līva vēderā precīzi to pašu ritmu nobungoja pretī... Līvai noteikti ir iedzimta ritma izjūta. Atnākot mājās no dārziņa, viņa jau skrien uz otro stāvu pie Valta bungām, lai uzsistu kādu ritmu.
V: Arī mazā Martiņa smuki tur kociņus un labi sit! Viņai ir ļoti pareizs bungu kociņu satvēriens...
I: Līva mācās franču dārziņā un jau tagad, 6 gadu vecumā, brīvi runā franciski. Skolotāji, kas ir īsti francūži, saka, ka viņa runā bez akcenta. Kad es viņai kaut ko pasaku franču valodā, viņa smejas un saka, ka man esot latviešu akcents, un lai es vispirms iemācoties pareizi runāt, un tad ar viņu runājot.
V: Ejot uz dārziņu, viņa man māca franču vārdus, es viņai – angļu. Tā kā jau tagad no bērniem varam daudz ko mācīties!

***

Foto no personīgā arhīva