„Tas Kungs ir mans Gans” – tie ir vārdi, kas šogad māmiņu nometnē pie Usmas ezera vienoja vairāk nekā 50 kristīgas māmiņas no dažādām Latvijas draudzēm. Šo nometni jau sesto gadu rīko mūsu draudzes māmiņas, – taču šī bija vislabākā no visām. Iespējams, tas skan banāli vai liekulīgi, tomēr neviens man nevar atņemt to, kā es pati dziļi sirdī jūtos. Dievs mani atrada un mani uzrunāja. Es saņēmu tieši to, kas tajā brīdī man bija vajadzīgs.

Jau gatavojoties nometnei un lūdzot par to, mani nodarbināja jautājums par kontroli, darbu un atbildību. Ja es atdodu grožus Dievam, vai tas nozīmē, ka man visi groži jāpalaiž vaļā? Neuztraukties un necensties neko sasniegt? Lai notiek, kas notikdams? Ja pilnīgi uzticos Dieva vadībai un apsardzībai, kāda tad ir mana atbildība?

Ko nozīmē būt aitiņai Dieva ganāmpulkā? Paklausīt. Nepazust. Ganīties (uzņemt garīgo barību). Būt modrai, klausīties Ganā. Baudīt Gana gādību. Dzīvot mierā. Sajust drošību, ko sniedz paļāvība uz Ganu un citu avju tuvums. Sasniegt mērķi.

Ja es kā aitiņa nostājos savā vietā, tad manā dzīvē arī viss nostājas savā vietā, un es to ieraugu. Mans darbs ir ieklausīties, paklausīt un sekot. Vispirms manas acis ir pievērstas Ganam, un pēc tam – mana atbildība ir pildīt savu uzdevumu, cik vien labi varu, pie tam ausis atstājot vaļā. Tad varu justies drošībā. Joprojām mācos.

Pati arī piedzīvoju, ka, uzdrošinoties paklausīt, saņemam vislielākās svētības. Gatavojoties nometnei, no Dieva saņēmu pamudinājumu vadīt lūgšanu interešu grupiņu. Manos plānos gan bija izmantot šo vienīgo iespēju gadā, lai beidzot veltītu laiku kādiem aizraujošiem rokdarbiem. Pie tam es nemaz nezināju, kas ir lūgšanu grupiņa un kā tādu vadīt. Tomēr nopūtos un teicu jā. Lai arī bija jāatvadās no ilgotajām iecerēm, sirdī nojautu un uzticējos, ka gan jau Dievam ir kas labāks padomā. Tā arī bija. Tas tiešām bija kas labāks, nekā varēju iedomāties. Atskatoties vien jāatzīst: Tas Kungs ir mans Gans.

Manuprāt, visā nometnē šogad bija vairāk miera un paļāvības. Gan pirmdienā, runājot par mums kā aitiņām Dieva ganāmpulkā, gan otrdienā, mācoties par Labo Ganu, gan trešdienā, aplūkojot un izdzīvojot ceļu uz Mūžīgajām Ganībām, kurā mēs patiešām neesam vienas. Arī noslēguma svētki bija jauki, bet varbūt ne tik krāšņi kā citus gadus, jo aptvērām, ka mums nav svarīgi veltīt tik daudz laika un radošu pūļu, lai sagatavotu labu izrādi. Labāk taču tā vietā iziet klusā pastaigā ar Dievu, palasīt Bībeli, mierīgi parunāt par to, kas svarīgs, iebrist ezerā, kamēr citas Usmas krastā novērš dusmīga gulbja uzmanību, un vakarā kopīgi noskatīties labu filmu. Šīs bija trīs dienas, kad to varam atļauties. Laiks savai dvēselei un savam Ganam.

Arī no citām nometnes dalībniecēm dzirdēju līdzīgus vārdus: „Es saņēmu tieši to, kas šajā brīdī man bija vajadzīgs.” Tagad par to pat nebrīnos, jo Tas Kungs taču ir mūsu Gans.

Anda Miķelsone
Foto: Līga Cepurīte