Gaidot Mūžības svētdienu, aicinājām pārdomās par mūžību dalīties mūsu draudzes māsu, arhitekti Helēnu Dekanti.

Nekad iepriekš neesmu īpaši domājusi par Mūžības svētdienu, tāpēc atsaucos mācītāja aicinājumam veidot Sarunas par nemirstību. Ceru, ka mēs, ceturtdienu vakaros kopīgi pārdomājot ar nāvi un mūžību saistītus jautājumus, arī atradīsim kādas Bībeles vēstī balstītas patiesības. Bet, runājot tieši par vārdu mūžība, - esmu daudz par to domājusi, jo, bieži braucot cauri Lielvārdei, manu uzmanību vienmēr piesaistīja ceļa norāde „Pa kreisi ir serviss mūžība”.

Mūžīgais

Parasti aizdomājos, ka man nav jāgriežas pa kreisi, lai saņemtu šo pakalpojumu, jo „Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs” (Sal.māc.3:11). Dieva Vārds ir mūžīgs. Ja tas skan sirdī, tad tajā skan mūžība. Brīnišķīga vēsts, jo, paliekot Jēzus vārdos, mēs paliekam Viņā, paliekam mūžībā. Esam mūžjauni. Skaisti. Jautājums ir tikai - cik daudz manī mājo Vārds? Kur paliek/mīt lasītais/dzirdētais Vārds, kad aizveru Bībeli, kad tas ir jāizdzīvo? Tās nebūt nav vieglas pārdomas. Piemēram, Jēzus Vārds, kas pavēl mīlēt Dievu ar visu savu būtību. Vai to spēju? Un Vārds, kas pavēl mīlēt tuvāko (Jņ.13:34; Lk.10:25-27). Vai spēju praktiski mīlēt tuvāko? Mīlēt ne to tālo samarieti no grāmatas, bet tepat blakus esošo un mani kaitinošo (piemēram, ar netīrību, lecīgumu, savtīgumu, melīgumu utt.)? Vai gara acīm tad spēju saredzēt Jēzus krustu blakus šim cilvēkam un to bezgalīgo mīlestību, ar kuru Jēzus cieš sāpes šī cilvēka dēļ? Un tad kāpēc es uzdrīkstos nemīlēt un nepieņemt?

Slava un pateicība

Turpinot pārdomas (varbūt pat citreiz braucot cauri Lielvārdei), es saprotu, ka sirdī dzirdu: „Mūžīgi mūžos tu esi, Kungs, slavēts un teikts! Tevi pielūdzam” Mūžīgi mūžos – tas nozīmē, ka slavēt varu (mēs slavējam!!!) kopā ar visiem, kas to dara – brāļiem un māsām, eņģeļu pulkiem, Ābrahāmu, Jēkabu, Īzaku un neskaitāmiem citiem. Tagad mēs varam pievienot savas sirds balsis mūžīgās slavēšanas korim! Uzdodu sev jautājumu, vai Dieva pielūgsme un slavēšana man ir notikums vai dzīvesveids? Vai manā sirdī vienmēr (varbūt vismaz pārsvarā vai bieži) ir pateicība Dievam, nevis sagurums un raizes? Jo šie pēdējie ir diezgan uzmācīgi „viesi”, kas mūžīgo gaviļu dziesmu pūlas apklusināt.

Dieva apsolījumi un miers

Citreiz braucot sirdī skan mūžīgā Dieva apsolījums.: „... nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts” (1.Moz.8:22). „...viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi” (Sal.māc.3:14). Cilvēka dzīves mērogam mūžīgā drošība. Ikdienā notiekošā mistērija – Dieva izveidotā kārtība un cilvēkam uzticētais darbs. Varavīksne pār jūru, zvaigžņotā debess līdz horizontam, rīta migla, sniega pārsla, māli un dubļi, saulē sakarsušas smiltis, piebriedušie pumpuri, bites liepu ziedos, dzērvju klaigas un sarkanās kļavu lapas – visu atlikušo ceļa posmu varu uzskaitīt un avīzi var pierakstīt ar šīm Dieva apsolījuma zīmēm, dāvanām. Bet Vārds runā arī par mums. Par mūsu sēju un pļauju. Visādā ziņā. Par dzimšanu un aiziešanu, par rīcību un sekām, par sludināšanu un atgriešanos. Arī par praktisko sēju un pļauju. Par to, ko baudu, rušinoties dārzā. Un varbūt tas izklausās mazliet smieklīgi, bet lauka darbi manī patiesi ienes mūžības sajūtu un mieru. Varbūt pat arī ar to, ka nopļautā zāle ātri ataug, dobes ļoti ātri aizaug, lietus iesākas tad, kad beidzot esmu dārzā, bet kad tur netieku – iestājas ilgstošs sausuma periods . Jo – Dievs uz mani runā arī caur to visu. Un darbojoties es redzu kā līdzībās Viņš mani māca. Dievā ieklausoties, ienāk miers.

Dieva nams un draudze

Reizēm esmu aizdomājusies par baznīcu. Jo dievnams atrodas mūžīgā Dieva Vārda, Dieva pestīšanas plāna un mūsu cilvēciskās ikdienas krustpunktā. Baznīcā mēs visi satiekamies – Dievs, kas nāk pie mums Savā Vārdā, Sakramentos, kuru satiekam slavējot, muzicējot, lūdzot, un mēs – vairāk vai mazāk atvērti šai kopībai. Vai satveram šo īpašo, mums žēlastībā dāvāto pieskārienu mūžībai? Kāpēc mēs esam pļāpīgi? Piemēram, kad brāļi un māsas saņem Jēzus miesu un asinis – uzņem sevī nemirstību? Kāpēc nespējam pateikties un lūgt? Par viņiem un sevi?

Daudz domāju arī par baznīcu ēkām. Darba un mūžības dēļ. Varētu teikt, ka vēroju augļus. Jo ikvienai rīcībai ir sekas, ātrāk vai vēlāk redzamās. Baznīcas atspoguļo un arī veido mūs. Piemēram, altāra vēsts, t.i. neverbālais vārds, kas runā uz mums no altāra. Mūsu Jēzus baznīcā tas ir Kristus, kas kā uzvarētājs ienāk mūsu dzīvēs, lai mēs varam viņam sekot (skat. veco JDDZ). Bet ir arī citas baznīcas. Piemēram, pirms kādiem apmēram 110 gadiem modē bija pārveidot altārus, noņemot krustā sisto un ievietojot tajā gleznu (visbiežāk augšāmcelto Jēzu un sievietes, vai Jēzu un grimstošo Pēteri). Vēl pēc kādiem 20 gadiem bija mode latviskot baznīcas (t.i. zīmēt nacionālos ornamentus un pie altāra rakstīt lūgšanas par tautu). Uzdodu sev jautājumu – vai straujā sekularizācija bija tam augļi? Vai nav tā, ka, pārkāpjot Pāvila rakstīto: „es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” (1.Kor.2:2), mēs centrā noliekam mūsu pašu lūgšanas un cerības, mūsu saskarsmi ar Dievu, bet ne Viņu pašu – un mēs zaudējam? Mūžību?

Mūžība - dzīvība

Kādu reizi caur Lielvārdi braucu kopā ar māsu, kura vārdus serviss mūžība uztvēra burtiski un stāstīja cik labs ir šis apbedīšanas kantoris. Aizdomājos, kāpēc man vārds Mūžība nesaistās ar nāvi, bet gan ar dzīvi, tikai ar dzīvi. Zinu, ka rakstos ir minēta arī mūžīgā nāve, un zinu, ka arī par to runāsim Sarunās par nemirstību. Tomēr vairāk kavējos un labprāt palieku pie dzīvības vārdiem. Un arī pie Jēzus jautājuma: „.. ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jņ.11:26) Viņš to vaicā man, tāpat kā tev, kā Martai un Marijai. Jēzus jautā mums - lai varam atbildēt aizvien no jauna. Kristus aicina mūs iepazīt Viņu, aicina saprast, cik tuvu mums ir pienākusi Dieva Valstība - mums sagatavotā mūžība kopā ar Dievu. Aicina jau tagad piedzīvot kopības, sadraudzības prieku, gaviles. Vai es spēju Jēzus apsolījumiem uzticēties pilnīgi? Vai mīlu Viņu patiesi? Tie ir jautājumi, kurus sadzirdu sirdī atkal un atkal. Es patiesi vēlos būt kopā ar Kristu, bet atbildes nedodas viegli.

Ar Helēnu Dekanti sarunājās Iveta un Kārlis Liepkauli - Radiņi