Mūžība. Vai šo vārdu var attiecināt arī uz bērniem? Kāda saruna rudenīgā otrdienas vakarā vedināja mani uz pārdomām, ka var. Sarunājos ar kādu brīnišķīgu, Dieva uzrunātu meiteni, kas aizrautīgi dalījās tajā, ko bija piedzīvojusi Svētdienas skolas jaunākās grupiņas nodarbībā. Viņa – vecākās grupas skolniece – bija pirmo reizi palīdzējusi jaunākās grupiņas skolotājai. Kas tur tik īpašs? Viņa pati reiz bija mācījusies šajā pašā grupiņā un klausījusies skolotāju stāstījumā par Dievu. Tagad viņa pati palīdz veidot šo stāstījumu.

Svētdienas skola mūsu draudzē pastāv jau tik ilgi, ka tie bērni, kas reiz tajā mācījušies, tagad ir izauguši, kļuvuši par vecākiem un ved savus bērnus uz šo īpašo Dieva veidoto skolu vai arī paši ir kļuvuši par skolotājiem. Un ne tikai. Bijušie Svētdienas skolas skolēni turpina kalpot Dievam daudzos dažādos veidos: dažiem tas vislabāk padodas caur mūziku, cits ir aktīvi iesaistījies, piemēram, jauniešu darbā vai Alfa kursā. Tie ir tikai daži piemēri. Bet visus šos cilvēkus, kas jau no agras bērnības ir apmeklējuši Svētdienas skolu vai pievienojušies tai vēlāk, vieno mīlestība uz Dievu. Viņi visi piedalās mūžības veidošanā. Ne tādas mūžības, kas saistīta ar miršanu un aizgājējiem. Viņi veido mūžību, kurā no mutes mutē, no sirds sirdī, no cilvēka cilvēkam tiek nodota Dieva vēsts. Turklāt šī vēsts netiek paturēta tikai mūsu draudzē, bet arī nesta uz āru caur sadraudzību un palīdzību.

Lūk, ko par savu pieredzi Svētdienas skolā stāsta mūsu jauniešu vadītāja Helēne Godiņa: „Kopš sevi atceros, esmu gājusi Svētdienas skolā. Tā bija vieta, kur tikos ar draugiem, kā arī, protams, ieguvu ļoti pamatīgas un stabilas zināšanas par Bībeli un kristietību. Šis pamats man ir ļoti palīdzējis turpmāk gan studijās, gan arī tagad, kalpojot jauniešu darbā. Svētdienas skola ir daļa no mūžības darba. Katra šāda iespēja – uzzināt vairāk par Dievu un mācīties dzīvot kopā ar Viņu – mūs sagatavo, pilnveido. Svētdienas skola stāsta par Dievu un attiecībām ar Viņu tā, lai ikkatra vecuma bērns to var viegli saprast un veidot savas, personīgas, attiecības ar Dievu.”

Savukārt Zane Prēdele, kas kalpo kā Svētdienas skolas bērnu korīša skolotāja, stāsta: „Svētdienas skola man mācīja un atgādināja raudzīties uz garīgo realitāti. Agrāk par to nedomāju, bet tad sāku just apkārtējo pasauli caur Dieva mīlestības un žēlastības gaismu, kas ienes pilnīgi citādu dzīves izpratni ikvienam, kam ir personiskas attiecības ar Dievu. Man šķiet, ka tieši Svētdienas skolas dēļ es iepazinu Jēzu ar savu sirdi un Viņam uzticēju savu dzīvi. Slava Dievam!Dzīves laikam ejot uz priekšu, mēs visu laiku atrodamies kustībā uz tādiem kā pakāpieniem. Raujamies pa karjeras kāpnēm, meklējam savu pašrealizāciju, tiecamies pēc klusiem sapņiem. Kādreiz attopamies, ka esam nokāpuši kaut kur dziļi lejup un tā ir ikviena radoša cilvēka (arī mūziķa) dziļa krīze, ja garīgajā plāksnē izaugsme šķiet apsīkusi un iestigusi. Ko darīt tālāk? Tad vienmēr atceros, ka priekš mūžības mēroga joprojām esmu „vismazākajā grupiņā” un man gribas paklausīt Dievam un nākt atkal pie Viņa mācīties un stiprināties ticībā. Šajā ziņā, manuprāt, Svētdienas skola ir daļa no mūžības darba, ļoti svarīgs „nogrieznis” Dieva plānā.”

Tātad ar mūžību varam saprast ne tikai aizgājēju pieminēšanu vai runāt par to sevis iemūžināšanas kontekstā. Jo tik daudzi cilvēki satraucas par to, kas gan viņus atcerēsies pēc tam, kad viņu vairs nebūs šajā pasaulē, un cenšas atrast veidus, kā sevi „iemūžināt”. Vieni cenšas, piemēram, pārpeldēt lielas ūdens platības, lai iekļūtu Ginesa rekordu grāmatā, otri – kāpt pa karjeras kāpnēm un ieņemt ļoti augstus amatus, citi – izraisīt karus, lai iegūtu pēc iespējas vairāk varas un pakļautu sev cilvēkus. Svētdienas skolā notiek citāds mūžības veidošanas darbs, kuram nav nekāda sakara ar personīgo ambīciju realizēšanu vai varas spēlēm. Šajā skolā uzmanības centrā ir ieguldījums bērnos, kas izaugs un ar Dieva žēlastību turpinās šo mūžības veidošanas darbu.

Vai vārdu „mūžība” var attiecināt arī uz bērniem? Jā, var!

Vita Rudzīte